Tiesības uz labvēlīgu vidi ir vienas no jaunākajām cilvēktiesībām, kuru ideja attīstījusies tikai 20. gs. otrajā pusē, starptautiskajai sabiedrībai pamazām atzīstot vides aizsardzības un tās piesārņošanas problemātikas ciešo, savstarpējo saistību ar cilvēktiesībām, jo sevišķi ar cilvēka tiesībām uz veselību, tiesībām uz dzīvību un tiesībām uz īpašumu.
Ņemot vērā, ka jēdzienu “labvēlīga vide” ir problemātiski definēt, šo tiesību saturs tiek noskaidrots, interpretējot to evolutīvi, proti, piešķirot jēdzienam “labvēlīga vide” mainīgu nozīmi atbilstoši attiecīgā laika perioda izpratnei par to. Turklāt jāņem vērā, ka šim jēdzienam raksturīgs antropocentrisks, uz cilvēku vērsts rakurss.
Tādi vides faktori kā piesārņojums, deforestācija, klimata pārmaiņas un dabas katastrofas var ietekmēt indivīdu un viņa mājokli, līdz ar to ierobežojot arī viņa tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, īpašumu, veselību un pat dzīvību. Lai personai būtu pilnvērtīgas iespējas īstenot savas cilvēktiesības, tostarp arī tiesības uz veselību vai dzīvību, vide ir jāsaudzē un arī preventīvi jāaizsargā. Tas atbilst arī vides tiesībās nozīmīgajiem piesardzības un ilgtspējas principiem. Tāpat ir iespējama sadursme starp nepieciešamību aizsargāt vidi un citu personu tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, no vienas puses, un konkrētu personu ekonomiskajām interesēm un tiesībām uz īpašumu, no otras puses.
Tiesībām uz labvēlīgu vidi piemīt pozitīvais un negatīvais aspekts. Pozitīvais aspekts rada valstij pienākumu rūpēties par vides saudzēšanu un uzlabošanu, nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu un kontrolēt to, kā tiek veiktas darbības, kas ietekmē vidi. Savukārt šo tiesību negatīvais aspekts ietver valsts pienākumu atturēties no tādu vidi nelabvēlīgi ietekmējošu, degradējošu darbību veikšanas, kas ierobežo indivīda tiesības.
Tiesību uz labvēlīgu vidi procesuālā dimensija aptver arī personas tiesības uz vides informācijas pieejamību, tiesības uz līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanas procesā un tiesības uz tiesas pieejamību ar vidi saistītu lēmumu pārsūdzēšanā. Arī šo tiesību nodrošināšana ir valsts pozitīvais pienākums. Personas procesuālo tiesību uz vidi aizsardzības standartu paredz Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) ietvaros 1998. gadā izstrādātā konvencija “Par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem” jeb Orhūsas konvencija (Convention on Access to Information, Public Participation in Decision-Making and Access to Justice in Environmental Matters).
Cilvēktiesību teorijā un praksē ir atzīts, ka tiesības uz labvēlīgu vidi nav absolūtas un tās var samērīgi ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, valsts ekonomisko labklājību vai citus likumā noteiktos mērķus. Tādā gadījumā kompetentajai institūcijai vai tiesai jāveic konkurējošo cilvēktiesību un tiesisko interešu līdzsvarošana, noskaidrojot, kurai (kurām) no tām konkrētajā situācijā piešķirams lielāks spēks un nozīme.
Tiesības uz labvēlīgu vidi pieder pie solidaritātes jeb “trešās paaudzes” cilvēktiesībām. Solidaritātes koncepts izpaužas šo tiesību izteikti kolektīvajā raksturā, proti, tās var izmantot un baudīt arī kopīgi ar citām personām.