Tiesības uz taisnīgu tiesu nodrošina ikvienam cilvēkam objektīvu viņa lietas izspriešanu neatkarīgā uz likuma pamata izveidotā tiesā.

Tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no apjomīgākajām tiesībām; to saturā ietilpst: taisnīga lietas izspriešana, tiesas neatkarība, tiesas objektivitāte, saprātīgs procesa ilgums, tiesas procesa publiskums (ar izņēmumiem), nevainīguma prezumpcija, sprieduma pārsūdzēšanas iespēja un procesuālās garantijas kriminālprocesā. Cilvēktiesību teorijā un praksē ir nostiprinātas arī tādas svarīgas garantijas kā pieeja tiesai, pušu līdztiesība un sacīkstes princips, tiesas sprieduma izpilde un citas.

Starptautiskie cilvēktiesību pamatdokumenti tiesības uz taisnīgu tiesu neattiecina uz visiem iespējamiem tiesas procesu veidiem, kamēr Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā kopš 1998. gada tiesības uz taisnīgu tiesu formulētas vispārīgi. Starptautiskajos cilvēktiesību pamatdokumentos tiek lietots jēdziens “tribunāls” (tribunal), kas ir plašāks par jēdzienu “tiesa”, taču arī uz to attiecas taisnīgas tiesas garantijas. Tiesības uz taisnīgu tiesu ir viens no varas dalīšanas principa īstenošanas veidiem.

Vēsturiski tiesību uz taisnīgu tiesu atsevišķas garantijas rodamas pirmajos nacionālajos pamattiesību dokumentos (spīdzināšanas aizliegums), t. sk. 1791. gada Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Konstitūcijas piektajā un sestajā labojumā (The Fifth and the Sixth Amendment to the United States Constitution). Tiesības uz taisnīgu tiesu nostiprinātas Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) un reģionālajos cilvēktiesību pamatdokumentos (tiesības uz dzīvību).