Vides tiesības veido dažādi tiesību avoti. Galvenais starptautisko vides tiesību avots ir starptautiskie līgumi. Mūsdienās vides jomā ir vairāk nekā 1000 daudzpusēju starptautisku līgumu un vairāk nekā 1500 divpusēju starptautisku līgumu. Tie aptver atmosfēras un stratosfēras gaisa piesārņojumu, klimata pārmaiņas, ūdens un augsnes piesārņojumu; okeānu un starptautisko saldūdens resursu, Antarktīdas, kosmosa, vēstures un kultūras pieminekļu saglabāšanu; apdraudēto sugu, jūras zīdītāju un zivju krājumu aizsardzību; bioloģisko daudzveidību, enerģiju, bīstamos atkritumus, bīstamās ķīmiskās vielas, cilvēka veselību un cilvēktiesības uz vidi, starptautisko tirdzniecību. Vides tiesības veido arī dažas starptautiskās paražas (paražu tiesības), piemēram, aizliegums izraisīt pārrobežu kaitējumu, prasība pēc iepriekšējas brīdināšanas un konsultācijām attiecībā uz darbībām ar potenciālu pārrobežu ietekmi; vispārīgie starptautisko vides tiesību principi, piemēram, valstu pienākums sadarboties; kopīgas, bet diferencētas atbildības princips; princips “piesārņotājs maksā”; piesardzības princips; ilgtspējīgas attīstības princips; cilvēces kopīga rūpēšanās par kopīgiem pasaules resursiem (common concern of humankind), kas attiecas uz klimata pārmaiņām, bioloģisko daudzveidību, apdraudētām sugām, stratosfēras ozona slāni. Nozīmīgs vides tiesību avots ir starptautisko organizāciju u. c. struktūru (piemēram, ANO Ģenerālā Asambleja, ANO konferences, ANO institūcijas) rezolūcijas, deklarācijas, principi, vadlīnijas, rīcības plāni, kas oriģinālajā formā ir rekomendatīvas normas (soft law), bet vēlāk, pārņemot līgumos vai kristalizējoties par starptautiskām paražām, iegūst saistošu spēku.
Salīdzinājumā ar starptautiskajām vides tiesībām, ES vides tiesības paredz stingrāku aizsardzību. ES primārie tiesību akti (dibināšanas līgumi) izvirza konkrētus mērķus vides politikai, noteic vides tiesību principus, uz kuriem jābalstās vides politikai un tiesību aktiem, piemēram, augsta līmeņa vides aizsardzību, piesardzības principu. ES vides tiesības paredz gan vides jautājumu harmonizēšanu (saistošus preču tehniskos parametrus), gan sasniedzamo vides aizsardzības standartu minimumu (dalībvalstis var noteikt sev stingrākas vides aizsardzības prasības attiecībā uz vides kvalitāti). ES vides tiesību regulējumu izstrādā galvenokārt direktīvu veidā. ES tiesību akti 1) attiecas uz noteiktiem vides elementiem (sektoriem) – gaisa un ūdens kvalitāti, vides trokšņa kontroli, sugu un biotopu aizsardzību; 2) prasa izveidot speciālas resursu apsaimniekošanas sistēmas, piemēram, ūdens aizsardzības un atkritumu jomā; 3) attiecas uz vidi kopumā, piemēram, paredz rūpnieciskā piesārņojuma integrētu novēršanu vai samazināšanu, siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas izveidi, atbildību par kaitējuma nodarīšanu videi, ietekmes uz vidi novērtējumu; 4) nodrošina vides informāciju, tostarp paredz produktu ekomarķējumu.
Mūsdienās kopumā vairāk nekā 130 valstīs vides aizsardzība ir konstitūcijā nostiprināta norma. Tomēr tikai nelielā daļā valstu nacionālās vides tiesības ir kodificētas. Vides kodeksi ir, piemēram, Zviedrijā, Francijā, Igaunijā.
Vides tiesības attīstījušās par sarežģītu regulatīvu sistēmu, kas balstās vides aizsardzības principos un lielā mērā attiecas uz vides lēmumu pieņemšanas procesu, paredzot tajā vides zinātnes un sabiedrības iesaisti, kā arī jauna veida subjektīvās vides tiesības (subjective environmental rights). Vides tiesībām raksturīga dažādu regulatīvu pieeju izmantošana – tie ir komandas-kontroles līdzekļi (atļauju sistēmas), ekonomikas līdzekļi (vides nodoklis, siltumnīcas efekta gāzu (SEG) emisijas kvotu tirdzniecības sistēma), brīvprātīgi īstenojami līdzekļi (vides pārvaldības un audita sistēma, ekomarķējums). Mūsdienu attīstības līmenī vides tiesības kļuvušas par daudzslāņu tiesībām, kuras starptautisko vides tiesību profesors Džonatans Vīners (Jonathan Wiener) nodēvējis par globālajām vides tiesībām. Tās balstās visu pasaules reģionu un vairuma valstu atzītos principos un vienlaikus ir valsts (nacionālas) un starptautiskas tiesības, kas funkcionē, nojaucot tradicionālās atšķirības starp šiem tiesību līmeņiem (sistēmām). Rezultātā normatīvās regulēšanas mehānismi, tiesību principi, institucionālās struktūras kļūst līdzīgas (vai analogas) dažādu valstu, kā arī starptautiskajās tiesībās. Tas ļauj zināšanas, kuras tiesību zinātnieki un praktiķi gūst atsevišķas valsts vai starptautisko tiesību sistēmas ietvaros, izmantot jebkurā citā tiesību sistēmā.