Anglijā ar Lielo brīvību hartu likti konstitucionāli pamati Rule of law, t. i., izpratnei par tiesisku valsti, kurā valda tiesības, jo arī karalis apņēmās pakļauties tiesībām, un līdz ar to tika ierobežota karaļa vara, t. i., viņam liegts rīkoties patvaļīgi. Hartā iestrādāts koncepts, ka visiem pavalstniekiem, tostarp tiem, kuri ir pie varas (karalim un viņa amatpersonām), ir jābūt pakļautiem tiesību normām, vienlīdzīgiem likuma priekšā un jārīkojas taisnīgi, t. i., saskaņā ar tiesībām. Anglijā ar šo konstitucionālo aktu tika aizsākta tradīcija tiesiski ierobežot valsts varu, cienīt likumību, aizsargāt ikvienas personas tiesības – vispirms tiesības uz brīvību, tiesības uz īpašumu un tiesības uz taisnīgu tiesu. Harta ir viens no vēsturē pirmajiem pamattiesību katalogiem.

Sākotnēji dokuments bija pazīstams kā “Ranimedes harta” (The Charter of Runnymede). Ar nosaukumu Magna Carta Libertatum dokuments zināms kopš 1217. gada, kad to atkārtoti parakstīja karaļa Džona dēls karalis Henrijs III (Henry III). Akts Lielbritānijā ieguvis konstitucionālu statusu, – tas ir daļa no konstitūcijas, tiesiski ierobežo monarha varu, ietver personas tiesības uz brīvību un tiesības uz taisnīgu tiesu.

Dokuments bija iecerēts kā miera līguma noteikumi, lai ierobežotu karaļa varu. Baroni piespieda karali Džonu parakstīt hartu, lai izbeigtu viņa piekopto patvaļu un panāktu valdošo paražu tiesību ievērošanu, proti, atjaunotu valstī likumību, mieru un kārtību.

Karalis Džons neievēroja ne paražu tiesības, ne savu priekšgājēju pieņemtos likumus, ne izdotās privilēģijas, t. i., kādam subjektam piešķirtas īpašas tiesības un brīvības, kuras tiesiski baudīja baznīca, pilsētas, viņa vasaļi un pavalstnieki. Situāciju pasliktināja arī tas, ka karalis Džons centās nodrošināt savu baronu lojalitāti, ņemot viņu sievas un bērnus par ķīlniekiem. Karaļa Džona īstenotā patvaļa noveda pie virknes konfliktu, no kuriem asākie bija ar baroniem un baznīcu. Tāpēc hartas pieņemšanai bija vairāki iemesli, no tiem būtiskākie:

1. Anglijā valdošās lēņu tiesības nenovērsa karalim iespējas savu varu pār baroniem izmantot ļaunprātīgi. Anglijas feodālajā sabiedrībā karaļa baroni savas zemes turēja kā lēni (feudum), kuru piešķīris karalis. Saņemot lēni, barons zvērēja karalim uzticību un paklausību, kā arī uzņēmās pienākumu nodrošināt noteiktu skaitu bruņinieku karaļa militārajam dienestam. Sākumā baroni nodrošināja bruņiniekus, sadalot savus lēņus mazākos zemes gabalos un nododot tos saviem vasaļiem – bruņiniekiem. Jau pirms karaļa Džona valdīšanas bija ierasts, ka militārā dienesta pienākums karalim tika aizstāts ar naudas maksājumu, bet iegūtie ieņēmumi tika izmantoti, lai apmaksātu armijas uzturēšanu. Karalis Džons vēlējās atgūt Normandiju un pieprasīja militārajām vajadzībām lielākas naudas summas nekā iepriekšējie Anglijas karaļi.

Papildu militārajam dienestam feodālās paražu normas – lēņu tiesības – ļāva karalim saņemt citus pakalpojumus no baroniem. Ārkārtas situācijās, piemēram, lai izpirktu karali no gūsta, un īpašos gadījumos, piemēram, vecākās meitas laulības, viņš varēja pieprasīt baroniem nodevu, kas pazīstama kā “palīdzība” (auxilium). Kad barons nomira, karalis varēja pieprasīt no barona mantinieka mantojuma pieņemšanas maksājumu (relevium). Ja mantinieka nebija vai mantojuma tiesības tika apstrīdētas, barona zemes varēja tikt konfiscētas. Ja mantinieks bija nepilngadīgs, karalis varēja uzņemties viņa īpašuma aizbildnību un baudīt no tā gūto peļņu līdz mantinieka pilngadībai. Karalim bija tiesības pārdot šādu aizbildnību, kā arī izprecināt mantinieku, gūstot no tā materiālu labumu. Arī baronu atraitnes un meitas varēja tikt izprecinātas, karalim no tā gūstot materiālu labumu. Baroni, kuriem bija savi vasaļi, varēja rīkoties līdzīgi. Šajā sistēmā bija varas ļaunprātīgas izmantošanas iespējas. Tāpēc strīda gadījumā bija svarīgas tiesības uz taisnīgu tiesu, t. i., sūdzības, kas izrietēja no lēņu tiesībām, taisnīga izskatīšana tiesā pat, ja atbildētājs ir karalis vai viņa amatpersona. Gandrīz divas trešdaļas no hartas normām attiecas uz šiem jautājumiem, t. i., uz karalisko amatpersonu pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu un taisnīgas tiesas nodrošināšanu.

2. Karalis Džons neievēroja lēņu tiesības un rīkojās patvaļīgi, kas noveda Angliju pie pilsoņu kara. Lai apmaksātu savas militārās kampaņas, 1214. gadā karalis Džons noteica papildu nodokļu maksājumus. Baroni šīm prettiesiskajām prasībām nepakļāvās. Pretošanās sākās Anglijas ziemeļos un izplatījās uz Austrumangliju. Karalis Džons noraidīja baronu prasības un 1215. gada sākumā Anglija atradās uz pilsoņu kara robežas. Dumpīgie baroni atteicās no karalim dotajiem zvērestiem un pieteica viņam karu. Maijā Londona krita baronu rokās, un karalim Džonam bija jāsāk sarunas. Karalis ar baroniem satikās Ranimedē, kur 15. jūnijā oficiālā miera noslēgšanas ceremonijā karalis Džons apņēmās ievērot hartā ietvertās tiesības un parakstīja dokumentu. Četras dienas vēlāk abas puses deva zvērestu ievērot panākto vienošanos, un pēc tam baroni atjaunoja uzticības zvērestus karalim. Lai gan Lielās hartas pieņemšana izbeidza vienu pilsoņu karu, drīz tika sākts nākamais – Hartas karš. Tikai 1225. gadā, kad karaļa Džona dēls Henrijs III atkārtoti parakstīja hartu, tā kļuva par Anglijas pamatlikumu, t. i., valsts darbības pamatnoteikumiem, kuri ietver pavalstnieku pamattiesības.

Sākoties sarunām starp karali Džonu un baroniem, pirms hartas parakstīšanas tika izstrādāti Baronu statūti (The Articles of the Barons), kuros bija 48 panti. Baronu statūti veido noteikumu sarakstu, par kuriem 1215. gada 10. jūnijā vienojās karalis Džons un dumpīgo baronu grupa. Statūti bija lēņu tiesību reformu programma, kas tika izstrādāta, lai novērstu pilsoņu karu. Statūti kalpoja par pamatu hartas tekstam, ko karalis Džons parakstīja 15. jūnijā. Lai gan starp abiem dokumentiem pastāv atšķirības, lielākā daļa baronu prasību tika iekļautas hartas tekstā. Visticamāk, Baronu statūtu tekstu saglabāja Kenterberijas arhibīskaps kardināls Stīvens Lengtons (Stephen Langton), kuram 1215. gada vasaras sākumā bija svarīga loma sarunās starp karali un viņa pretiniekiem. Tiek uzskatīts, ka arī hartas projektu izstrādājis arhibīskaps S. Lengtons.

Papildu baronu prasībām par lēņu tiesību ievērošanu hartā tika iekļauta baznīcas tiesību aizsardzība, Londonas pilsētas privilēģijas, brīvu pavalstnieku aizsardzība pret nelikumīgu ieslodzījumu, tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī tika ierobežotas karaļa tiesības iekasēt nodevas, aizsargājot pavalstnieku tiesības uz īpašumu, u. c.

Ar hartu karalis apņēmās respektēt baznīcas brīvību un apstiprināja tās tiesības ievēlēt baznīcas amatos bez karaļa iejaukšanās. Tā bija atbilde uz karaļa Džona strīdu ar pāvestu par S. Lengtona iecelšanu par Kenterberijas arhibīskapu.

Hartas pieņemšana uz laiku apturēja pilsoņu karu Anglijā, taču mieru nenodrošināja, jo neviena no pusēm neievēroja uzņemtās saistības. Netika atrisināts arī konflikts ar baznīcu. 1215. gada 24. augustā pāvests Inocents III (Innocent III) izdeva bullu, kurā harta apzīmēta kā “apkaunojoša, pazemojoša, nelikumīga un netaisnīga”.

Tomēr dokumentam bija būtiska un tālejoša ietekme uz Anglijas juridisko kultūru, t. i., valdošo izpratni par to, kas ir valsts, kāda ir tiesību loma valstī, kas ir taisnīga tiesa un taisnīgs sods. Tika likts pamats sodu samērīguma prasībai, proti, sodam jābūt samērīgam ar nodarījumu (20., 21. pants).

Ar hartas pieņemšanu tika aizsākta Rule of law iedibināšana Anglijā, jo tajā iestrādāta virkne konceptu, no kuriem būtiskākie:

1. Karaļa vara nav neierobežota, jo to ierobežo tiesības un to var tiesiski ierobežot tauta, vienojoties par valsts varas robežām un noteikumiem, kā varu īstenot.

2. Ikviens pavalstnieks, arī valsts augstākās amatpersonas, ir pakļautas tiesību normām, un katrs strīds tiek risināts taisnīgā tiesā.

3. Taisnīga ir tikai tā tiesa, kura atbilst noteiktiem kritērijiem, t. i., taisnīga tiesa ir likumīga, koleģiāla, darbojas ar sabiedrības līdzdalību tiesas spriešanā (39. pants). Tā tika likts pamats idejai par zvērināto tiesām un valsts varas neiejaukšanos tiesas spriešanā (40. pants: “... nekavēsim taisnību vai tiesu.”).

4. Pirmo reizi tika juridiski atzīts, ka ikvienam brīvam pavalstniekam ir neatņemamas pamattiesības: uz brīvību, īpašumu, taisnīgu tiesu.

Vēl par būtisku tiek atzīts, ka harta bija pirmais dokuments, kurā līdzās minētas Anglijas un Velsas tiesības (56., 57. pants).

Harta kļuva par daļu no Lielbritānijas konstitūcijas. Pēc 1215. gada izdota virkne grozītu tās redakciju, kurās Anglijas monarhi apņēmās ierobežot savu varu un ievērot pavalstnieku pamattiesības un neliegt, nekavēt, nodrošināt taisnīgu tiesu. Liela daļa normu negrozītas saglabātas jaunākajās redakcijās. Nozīmīgākās redakcijas ir Henrija III 1225. gada un Eduarda I (Edward I) 1297. gada redakcijas, kas tika apstiprinātas parlamentā un iekļauta Likumu sarakstā (the Statute roll), kurā viduslaikos iekļāva nozīmīgākos Anglijas likumus.

19. gs. gaitā un 20. gs. sākumā lielākā daļa hartas normu tika atceltas, jo tajās noteiktās privilēģijas bija novecojušas. No sākotnējās 1215. gada hartas redakcijas joprojām spēkā ir četri panti: 1. pants, kas garantē baznīcas tiesības, 13. pants, kas nosaka Londonas tiesības, kā arī 39. un 40. pants, kas nodrošina ikviena pavalstnieka tiesības uz brīvību, īpašumu un taisnīgu tiesu. Lielbritānijas politiskajās un juridiskajās debatēs tie joprojām bieži tiek citēti: “Nevienu brīvu cilvēku nedrīkst arestēt vai ieslodzīt, kā arī viņam nedrīkst nelikumīgi atņemt viņa brīvību, īpašumu, kā arī nedrīkst viņu pasludināt ārpus likuma, izraidīt vai citādi iznīcināt; mēs viņu nesodīsim un nenosodīsim, izņemot ar viņam līdzīgo likumīgu spriedumu vai saskaņā ar zemes likumiem. Mēs nevienu nepārdosim, mēs nevienam neatteiksim [taisnīgu tiesu] vai nekavēsim taisnību vai tiesu.”

Harta sekmējusi politisku dialogu starp monarhu un tiem, kuriem ar hartu tika noteiktas tiesības un brīvības, kā arī pavalstnieku cīņu par savām tiesībām.

Harta ietekmējusi Lielbritānijas veidošanos par tiesisku valsti, kurā atzīst tiesību virsvadību un pavalstnieku pamattiesības, kā arī Britu sadraudzības valstu (British Commonwealth) un bijušo Lielbritānijas koloniju, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) juridisko kultūru un tiesību sistēmu. Turklāt angļu koncepts Rule of law, kura pamati likti hartā, kalpojis par pamatu, citām valstīm veidojot savus tiesiskas valsts modeļus, un cilvēktiesību attīstībai.