Tiesības uz īpašumu pieder pie pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kaut gan noteiktos aspektos saistītas arī ar ekonomiskajām un sociālajām tiesībām. Gan fiziskām, gan juridiskām personām ir tiesības netraucēti baudīt savu īpašumu, kā arī gūt no tā iespējami lielāku ekonomisko labumu. Ar jēdzienu “īpašums” saprotamas gan materiālas kustamas un nekustamas lietas, gan arī nemateriāli labumi, kuriem ir ekonomiska vērtība, un dažādas mantiski novērtējamas tiesības. Valsts var ierobežot personas tiesības uz īpašumu, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības vai citus nozīmīgus likumā noteiktos mērķus, tomēr katrā konkrētajā gadījumā kompetentajai institūcijai vai tiesai jāveic konkurējošo cilvēktiesību un tiesisko interešu līdzsvarošana. Radikāla valsts iejaukšanās personas tiesībās uz īpašumu ir īpašuma atsavināšana, kura veicama atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai atsavināšanas procedūrai, nodrošinot taisnīgu atlīdzību īpašniekam. 

Pirmoreiz tiesības uz īpašumu garantētas pirmajos nacionālajos pamattiesību dokumentos: 1789. gadā Francijā pieņemtajā Cilvēka un pilsoņu tiesību deklarācijā (Déclaration des droits de l’homme et du citoyen) un 1791. gadā pieņemtajā Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas 5. labojumā (The Fifth Amendment to the United States Constitution).

Savukārt kā patstāvīgas cilvēktiesības tās pirmoreiz ietvertas Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO; United Nations) 1948. gadā pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (Universal Declaration of Human Rights) 17. pantā. Tomēr tiesības uz īpašumu nav ietvertas ne ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (UN International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), ne ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (UN International Covenant on Civil and Political Rights), jo dalībvalstis nerada kompromisu ne par to, kurā no abiem paktiem tās ierakstīt, ne arī par piemērotāko saturisko formulējumu.

Tiesības uz īpašumu ietvertas arī reģionālajos cilvēktiesību dokumentos: 1981. gadā pieņemtajā Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartā (African Charter on Human and Peoples’ Rights), 1969. gadā pieņemtajā Amerikas Cilvēktiesību konvencijā (American Convention on Human Rights), 1952. gadā pieņemtajā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmajā protokolā (Protocol to the Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms), kā arī 2000. gadā pieņemtajā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (Charter of Fundamental Rights of the European Union).

Tāpat tiesības uz īpašumu pieminētas konvencijās, kas pieņemtas ANO Starptautiskās Darba organizācijas (UN International Labour Organization) un ANO Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (UN World Intellectual Property Organization) ietvaros.

Tiesības uz īpašumu pieder cilvēktiesību pirmajai paaudzei jeb pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kaut gan noteiktos aspektos tās saistītas arī ar cilvēktiesību otro paaudzi jeb ekonomiskajām un sociālajām tiesībām. Šīs tiesības piemīt gan fiziskām, gan juridiskām personām.

Atbilstoši cilvēktiesību teorijas un prakses atziņām ar jēdzienu “īpašums” saprotamas gan materiālas kustamas un nekustamas lietas, piemēram, ēkas, zeme, transportlīdzekļi, dažādi priekšmeti, gan arī nemateriāli labumi, kuriem ir ekonomiska vērtība, piemēram, darba alga, sociālie pabalsti un pensijas, komercsabiedrību kapitāla daļas, licences, patenti un intelektuālais īpašums. Nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu vienīgi tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt. Nākotnes peļņa nav uzskatāma par īpašumu, ja vēl nav nopelnīta, un līdz ar to nepastāv prasība, kuru varētu apmierināt.

Jēdziena “īpašums” saturā ietilpst arī dažādas mantiski novērtējamas tiesības, piemēram, prasījuma tiesības, tiesības uz licences pamata nodarboties ar noteiktu komercdarbību vai arodu, īpašuma tiesības uz kustamām un nekustamām lietām, ķīlas tiesības, servitūtu tiesības, mantojuma tiesības, autortiesības, tiesības uz izgudrojumiem un preču zīmēm, tiesības, kas izriet no vērtspapīriem, tiesības uz pensijas un pabalsta izmaksu, nozvejas tiesības un medību tiesības.

Īpašums galvenokārt kalpo kādas konkrētas personas eksistences nodrošināšanai, dažādu labumu baudīšanai un personības pilnveidei, arī peļņas gūšanai. Tomēr īpašumam ir arī svarīga loma visas sabiedrības un valsts labklājības nodrošināšanā un tirgus ekonomikas pastāvēšanā.

Personai ir tiesības netraucēti baudīt savu īpašumu, kā arī tiesības gūt no tā iespējami lielāku ekonomisko labumu. Tiesību uz īpašumu negatīvais aspekts ietver valsts pienākumu atturēties no nepamatotas iejaukšanās šo personas tiesību netraucētā baudīšanā. Savukārt tiesību uz īpašumu pozitīvais aspekts paredz valsts pienākumu rīkoties, lai noteiktās situācijās aizsargātu personas privātīpašumu pret citu personu iejaukšanos, piemēram, pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību.

Cilvēktiesību teorijā un praksē ir atzīts, ka tiesības uz īpašumu nav absolūtas un tās var samērīgi ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības vai citus likumā noteiktos mērķus. Valstij ir plaša rīcības brīvība īpašuma tiesību ierobežošanas jomā. Tomēr katrā konkrētajā gadījumā kompetentajai institūcijai vai tiesai jāveic konkurējošo cilvēktiesību un tiesisko interešu līdzsvarošana, noskaidrojot, kurai (kurām) no tām konkrētajā gadījumā piešķirams lielāks spēks un nozīme.

Vienlaikus kādas personas tiesību uz īpašumu aizsardzība var būt arī leģitīms mērķis tam, lai ierobežotu kādas citas personas cilvēktiesības. Piemēram, kādas personas tiesības veikt komercdarbību savā uzņēmumā, kas piesārņo apkārtējo vidi ar trokšņiem, taču ražo sabiedrībai nozīmīgas preces, var būt leģitīms mērķis tam, lai ierobežotu kādas citas tuvējā apkārtnē dzīvojošas personas tiesības uz privātumu, tiesības uz veselību un tiesības uz labvēlīgu vidi.

Personas tiesību uz īpašumu ierobežošana var izpausties, pirmkārt, kā īpašuma lietošanas kontrole, piemēram, valstij nosakot nodokļu maksājumus. Otrkārt, privātīpašums var tikt atņemts jeb atsavināts piespiedu kārtā sabiedrības vajadzībām pret taisnīgu atlīdzību normatīvajos aktos noteiktā procedurālā kārtībā. Piemēram, valstij var būt nepieciešams atsavināt privātpersonas īpašumu vai tā daļu noteiktā teritorijā stratēģiski nozīmīgu objektu būvniecības nolūkā. Tomēr atsavināt var arī kustamu īpašumu, piemēram, valsts, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzības, var piespiedu kārtā atsavināt uzņēmumu tā īpašniekam.

Atsavināšana ir visradikālākā valsts iejaukšanās personas tiesībās uz īpašumu, līdz ar to ir jābūt pārliecībai, ka citu risinājumu sabiedrības interešu nodrošināšanai nav un īpašums patiešām tiek atsavināts izņēmuma gadījumā. Būtiska loma ir gan normatīvajos aktos noteikta atsavināšanas procesa ievērošanai, kura ietvaros jāuzklausa īpašnieks, gan taisnīgai atlīdzībai jeb kompensācijai, kuras mērķis ir iespēju robežās nodrošināt īpašnieka iepriekšējam mantiskajam stāvoklim līdzvērtīgu stāvokli.

Kā atzīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas (European Court of Human Rights) un Latvijas Republikas Satversmes tiesas praksē, atlīdzības apmēram jābūt saprātīgi saistītam ar atsavināmā īpašuma vērtību, tomēr īpašniekam nav tiesību uz atsavināmā īpašuma vērtības pilnu atlīdzību, it īpaši tas ir tajos gadījumos, kad šāda atsavināšana notiek sabiedrības sevišķi nozīmīgu interešu vārdā. Tāpat personai nav garantētas iespējas saņemt šo atlīdzību tai vēlamā veidā. Galvenais kritērijs atsavināmā īpašuma atlīdzības apmēra izvērtēšanai ir tas, vai ievērots taisnīgs līdzsvars starp privātpersonas tiesību uz īpašumu aizsardzību un sabiedrības interesēm.