Eiropas Savienības tiesības ir autonoma un vienota tiesību sistēma, kas, lietojot Eiropas Savienības Tiesas judikatūras terminoloģiju, “ir integrēta” dalībvalstu tiesību sistēmās, tostarp, Latvijas tiesību sistēmā. Eiropas Savienības tiesības nezaudē savu autonomo dabu, lai arī tās ir piemērojamas katras dalībvalsts tiesību sistēmā. Eiropas Savienības (ES) būtību izsaka tās pamatlīgumu un citu tiesību aktu efektīva un vienota darbība ES kopējā iekšējā tirgus telpā. Eiropas Savienības Tiesa to ir definējusi šādi: “Savienība ir tiesību savienība”.

Jēdziens “Eiropas Savienības tiesības” veidojas un piepildās ar saturu pakāpeniski līdz ar ES veidošanos. Ar to apzīmē gan Eiropā izveidoto jauna veida tiesību sistēmu, gan arī konkrētas tiesības, kas noteiktas Eiropas Savienības tiesību aktos. Tā kā ar 1992. gada 7. februārī Māstrihtā pieņemto Līgumu par ES (spēkā no 01.11.1993.) tika radīta ES, var runāt par Eiropas Savienības tiesībām, taču spēkā vēl arvien ir arī Eiropas Kopienu dibināšanas līgums, tādēļ tajos jautājumos, uz kuriem attiecas šis līgums, tiek lietots termins “Kopienu tiesības”. Šis duālais stāvoklis izbeidzās 2009. gada 1. decembrī līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā. Tādējādi ar Eiropas Savienības tiesību jēdzienu apraksta ES kā jauna veida tiesību sistēmas konkrētā brīža tiesiskās konsolidācijas stadiju.

Eiropas vēsture rāda, ka doma par vienotu Eiropu, kas dzīvo mierā un pārticībā, ir tā ideja, kas vienmēr piedāvāta, lai beigtu karus vai novērstu eskalāciju kaimiņu strīdos. Taču tikai pakāpeniski izkristalizējās ideja, ka Eiropas vienotībai jābalstās juridiski saistošos noteikumos, kuru ievērošanu un vienotu izpratni nodrošina no valstīm neatkarīgas institūcijas, tostarp starptautiskas vai pārnacionālas tiesas.

Pēc Otrā pasaules kara Eiropa izveidoja uzreiz divas organizācijas: iedvesmojoties no Lielbritānijas premjera Vinstona Čērčila (Sir Winston Leonard Spencer-Churchill) uzrunas, 1949. gadā nodibināja Eiropas Padomi ar mītnes vietu Strasbūrā (Francijā) un pēc 1950. gada 9. maija Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmana (Robert Schuman) paziņojuma, kas tiek dēvēts par Šūmana deklarāciju, nodibināja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK; European Coal and Steel Community). Šūmana deklarācijas pamatā bija Tautu Savienības kādreizējā ģenerālsekretāra vietnieka Žana Monē (Jean Monnet) idejas. Tādējādi Parīzē 1951. gada 18. aprīlī tika parakstīts līgums par EOTK izveidošanu. 1957. gada 25. martā EOTK darbības veiksme noveda pie nākamo divu līgumu, proti, Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma un Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma parakstīšanas Romā. Līgumi stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī. Šie notikumi vēlāk pavēra iespēju tādām brīvībām ES kā personu pārvietošanās brīvība un preču un pakalpojumu brīva aprite.

Pēc līgumu stāšanās spēkā varēja sākties darbs pie tajos noteikto ekonomisko tiesību nostiprināšanas un barjeru mazināšanas personu, preču un pakalpojumu brīvai pārrobežu kustībai. Lielu lomu Kopienu tiesību nostiprināšanā uzņemas Eiropas Kopienu (vēlāk Savienības) Tiesa, kuru pamatoti dēvē par Eiropas tiesībās balstītas (sākotnēji) ekonomiskās integrācijas “motoru”. Eiropas Kopienu tiesības sāk veidoties kā autonoma tiesību sistēma tikai tad, kad Eiropas Kopienu Tiesa savos nozīmīgajos spriedumos Van Gend en Loos (1963) un Costa/E.N.E.L. (1964) lietās atzina, ka Eiropas tiesības veido “jaunu tiesisko kārtību”. Van Gend en Loos spriedums ir nākamais konstitucionālais moments pēc līgumu noslēgšanas, kas konceptualizē jaunas tiesību sistēmas fenomenu.

2014. gadā Eiropas Savienības Tiesa atzinumā 2/13 saistībā ar plānoto ES pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai atgādināja, ka “(..) ar Savienības dibināšanas līgumiem – atšķirībā no parastajiem starptautiskajiem līgumiem – ir izveidota jauna tiesību sistēma ar savām iestādēm, kuras labā dalībvalstis arvien plašākās jomās ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi (..)” (157. punkts). Tādējādi Eiropas Savienības tiesības konsolidējas, dalībvalstīm vienojoties nodot kompetences ES institūcijām, kas tiek atspoguļots līgumu grozījumos un likumdošanas procesā, kā arī Eiropas Savienības Tiesas, kuru veido divas tiesas (Tiesa un Vispārējā tiesa), Eiropas Savienības tiesību interpretācijā un piemērošanā atbilstoši līgumos noteiktai kompetencei.

Eiropas tiesības šādas konstitucionalizācijas ceļā ir kļuvušas par autonomu tiesisko kārtību ar tiešas iedarbības tiesību normām visās dalībvalstīs vineoti, kas ir balstītas stingros izpildes mehānismos.

Vieni no būtiskākajiem Eiropas Savienības tiesību sistēmu raksturojošiem vispārējiem tiesību principiem, kurus primāri ir atklājusi Eiropas Savienības Tiesa, ir autonomijas, pārākuma, vienotības, efektivitātes un tiešās iedarbības principi. Tiesa šos principus dēvē par “īpašām iezīmēm, kuras attiecas uz pašu Savienības tiesību būtību”. Proti, “Savienības tiesības raksturo tas, ka tās ir radušās no autonoma avota, kas ticis izveidots ar Līgumiem, to pārākums salīdzinājumā ar dalībvalstu tiesībām (..), kā arī daudzu to pilsoņiem un pašām dalībvalstīm piemērojamo noteikumu tiešā iedarbība (..)” (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 18. decembra atzinums 2/13, 176. punkts). Citiem vārdiem, minētās iezīmes varētu nodēvēt par šīs tiesību sistēmas strukturālajiem principiem, no kuriem izriet “principu, noteikumu un savstarpēji atkarīgu tiesisko attiecību strukturēts tīkls, kas savstarpēji saista pašu Savienību un tās dalībvalstis, kā arī savā starpā dalībvalstis, kuras ir apņēmušās, kā atgādināts Līguma par ES 1. panta otrajā daļā, “veidot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību”” (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 18. decembra atzinums 2/13, 176. punkts).

Par Eiropas Savienības tiesību radītājiem ir jāuzskata tās sešas dalībvalstis, kuras 20. gs. 50. gados vienojās izveidot trīs kopienas, proti, EOTK, Eiropas Atomenerģijas kopienu un Eiropas Ekonomikas kopienu. Tādējādi šo tiesībās balstītu valstu savienību dibināja Francija, Vācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga. Eiropas Savienības tiesību avots ir valstu piekrišana veidot īpašu autonomu tiesību sistēmu, kas nostiprināta pamatlīgumos. Sākotnēji Eiropas Kopienām un šobrīd ES paplašinoties, uzņemot dalībvalstu lokā arvien jaunas valstis, visu dalībvalstu piekrišana ir Eiropas Savienības tiesību sistēmas avots.

Eiropas Savienības tiesības radās konkrēta politiska procesa un apsvērumu rezultātā. Proti, pēc Otrā pasaules kara, lai novērstu iespējamu, atkārtotu Vācijas militarizāciju, Francijas amatpersonas piedāvāja veidot tiesībās balstītu kopēju ogļu un tērauda rūpniecības pārvaldību Rietumeiropā. Redzot, ka šāds tiesiski regulēts pārvaldības modelis veiksmīgi darbojas stratēģiski jūtīgā jomā, politiski nobrieda ekonomiskā spēka integrācijas nepieciešamība, kas rezultējās nākamo līgumu pieņemšanā. Kopienas tika veidotas arī tādēļ, lai stiprinātu Rietumeiropas pozīcijas attiecībā pret komunistisko režīmu pārņemto Austrumeiropu. Ņemot vērā to, ka 20. gs. pieredze nesa skaudru mācību, Rietumeiropas valstis bija gatavas ciešai sadarbībai, kopīgi veidojot stipru ekonomiku, tādēļ kompetenču nodošana pārnacionālām institūcijām nepieciešamo tiesību aktu pieņemšanai un to piemērošanas uzraudzības nodošana neatkarīgai pārnacionālai tiesa bija tām pieņemams risinājums, neskatoties uz spēcīgām suverēno valstu tradīcijām. 

Eiropas Savienības Tiesas interpretācijā Eiropas Savienības tiesības, kuru atbilstošu piemērošanu nodrošina Tiesa kopā ar nacionālām tiesām, veido pilnīgu un iekšēji loģisku tiesību sistēmu. Tiesa atzinumā 2/13 skaidro: “It īpaši šādi izstrādātās tiesu sistēmas stūrakmens ir radīts ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kuras mērķis, izveidojot tiesnešu dialogu tieši starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ir nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju (..), tādējādi ļaujot nodrošināt to saskanību, pilnīgu iedarbību un autonomiju, kā arī – galu galā – pašu ar Līgumiem izveidoto tiesību raksturu (..)” (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 18. decembra atzinums 2/13, 176. punkts). ES kopējais iekšējais tirgus, proti, personu, preču, pakalpojumu un kapitāla brīva kustība, kā arī kopējā tiesiskuma un drošības telpa var efektīvi darboties, ja Eiropas Savienības tiesības tiek efektīvi un saskanīgi piemērotas visās dalībvalstīs. Tā kā Eiropas Savienības tiesības darbojas tieši, tad dalībvalstīm un to tiesām tās ir jāpiemēro savstarpēji saskanīgi. Tiesības nodrošina ES stratēģisko interešu un politisko lēmumu juridisku izpildi. 

Eiropas Savienības tiesības ir unikāla tiesību sistēma, jo pasaulē vēl nekur citur nav sasniegta tik dziļa dažādu dalībvalstu integrācijas pakāpe primāri ar likumdošanas un tiesību aktu piemērošanas vienveidības palīdzību. Eiropas Savienības tiesības ir dziļi iekļuvušas nacionālajās tiesībās, daudzās jomās tās aizvietojušas. Lai arī ES vadmotīvs ir “Vienoti dažādībā”, tomēr jomās, kurās valstu kompetence ir nodota ES, dažādība nevar pastāvēt. Savukārt dalībvalstis savā kompetencē patur to konstitucionālās identitātes. Tomēr robeža starp kopīgo un atšķirīgo nav viegli novelkama.