Viena no tiesību klasifikācijām attiecas uz tiesību iedalījumu publiskās tiesībās un privātās tiesībās atkarībā no tā, vai konkrētā norma regulē tiesiskās attiecības starp tiesību subjektu un valsti (publiskās tiesības), kas pamatojas uz pakļautību (subordināciju), vai vienlīdzīgiem tiesību subjektiem (privātās tiesības). Šī klasifikācija un pats termins radies Senajā Romā, kuras tiesībās tika lietots termins ius privatum (‘privātās tiesības’), tās pretstatot ius publicum (‘publiskās tiesības’). Viens no izcilākajiem Senās Romas juristiem Ulpiāns (Gnaeus Domitius Annius Ulpianus) norādījis šīs tiesību klasifikācijas (un vienlaikus privāto un publisko tiesību izpratnes) skaidrojumu, kas atspoguļots šādā Ulpiāna darba fragmentā:

Avots: Digesta, 1.1.1.2.

Ulpiāna skaidrojums ietverts imperatora Justiniāna (latīņu Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu Μέγας Ιουστινιανός) apstiprinātās tiesību kodifikācijas (kopš 16. gs. pazīstama ar nosaukumu Corpus iuris civilis) vienā no četrām daļām – Institūcijās (Institutiones, 1.1.1.2., Teodora Momzena, Christian Matthias Theodor Mommsen, teksts).

Kā redzams šajos skaidrojumos, Senās Romas tiesībās izmantots gan pats termins, gan sniegts tā skaidrojums, kas pamatojas uz interešu teoriju privāto tiesību un publisko tiesību nošķiršanā.

No termina atvasināti līdzīgi termini: privātpersona, privātautonomija, privātīpašums, privātā interese, privātās subjektīvās tiesības, privātā dzīve un tās neaizskaramība un citi tamlīdzīgi termini. 

Atkarībā no vietas tiesību sistēmā privāto tiesību jēdzienam ir divas nozīmes: plašākā (šeit un parasti lietotā) nozīmē privātās tiesības aptver tādas tiesību apakšnozares kā civiltiesības līdztekus tirdzniecības tiesībām jeb komerctiesībām un starptautiskajām privāttiesībām, tradicionāli tās pretstatot publiskajām tiesībām; šaurākā (retāk lietotā) nozīmē privāttiesību jēdziens uztverts kā sinonīms jēdzienam “civiltiesības”. Privāttiesību jēdziens aptver tiesiski nozīmīgas darbības, kuras īsteno civiltiesību subjekti savā starpā (piemēram, pirkuma līguma vai jebkura cita privāttiesiska līguma noslēgšana) un attiecībā uz civiltiesību objektiem (piemēram, transportlīdzekļa vai dzīvojamās telpas lietošana, ābola noplūkšana no ābeles savā zemesgabalā vai atteikšanās no nevajadzīga plaukta, novietojot to pie atkritumu tvertnes). Ne visas civiltiesību subjektu starpā nodibinātās tiesiskās attiecības attiecas uz rīcību ar civiltiesību objektiem (piemēram, laulības līgums vai līgums par saskarsmes tiesību noteikšanu ģimenes tiesībās neaptver rīcību ar civiltiesību objektu). 

Pretstatā publiskajām tiesībām, kurās valsts ir izvēlējusies regulējuma metodi, kas pamatota uz pakļautību jeb subordināciju valstij, regulējuma metode privātajās tiesībās pamatota ar tiesību subjektu tiesisko vienlīdzību, patstāvīgumu un neatkarīgumu. Privātajās tiesībās valsts ļauj tiesību subjektiem brīvi izvēlēties, vai un kā izlietot tiem piederošās subjektīvās privātās tiesības likumā paredzētās robežās. Tas nozīmē, ka privātās tiesības pamatotas ar tiesiski vienlīdzīgu tiesību subjektu brīvu (jeb privātu) gribu un netiek pamatotas ar to savstarpējo pakļautību. Šāda regulējuma metode sekmē privāto tiesību mērķi, kas vērsts uz tiesību subjektu savstarpēji saskaņotu un abpusēji ekonomiski izdevīgu tiesisko attiecību nodibināšanu. Pretēji pakļautības principam publiskajās tiesībās, privātajās tiesībās tiek piemērots privātautonomijas princips. Saskaņā ar šo principu tiesību subjekti var brīvi izvēlēties, vai un kā veidot savstarpējās attiecības un kā rīkoties ar tiem piederošiem civiltiesību objektiem. Tomēr tiesību subjektu brīvas izvēles robežas privātajās tiesībās saistās gan ar imperatīvu normu noteikšanu (piemēram, kādas subjektīvās tiesības pastāv un kāds ir to aizsardzības apjoms), gan ar piespiedu mehānismu no privāto tiesību regulējuma izrietošo subjektīvo tiesību aizsardzībai. Pēdējais aspekts atspoguļo vispārīgu principu, kas ietverts Latvijas Republikas 1937. gada Civillikumā. Saskaņā ar tā 1732. pantu saistību tiesības, tāpat kā visas privāttiesības, aizsargājamas tikai tiesas ceļā; tāpēc neviens nedrīkst meklēt (t. i., aizsargāt) savas tiesības patvaļīgi un vardarbīgi. Gan nākamajā 1733. pantā, gan citās normās norādīts uz izņēmumiem no šī vispārīgā principa. 

Tas, ka no privāto tiesību viedokļa tiesību subjekti tiek uztverti kā tiesiski vienlīdzīgi, nenozīmē, ka starp viņiem nevar pastāvēt ekonomiskā nevienlīdzība. Tāpēc privātajās tiesībās šī ekonomiskā nevienlīdzība tiek izlīdzināta ar tiesiskiem līdzekļiem. Piemēram, darba devējs un darbinieks, neraugoties uz abu tiesisko vienlīdzību, ir ekonomiski nevienlīdzīgi, tāpēc darba tiesiskās attiecības vērstas uz darbinieka kā speciālā subjekta aizsardzību. Cits piemērs – patērētāju aizsardzības tiesības, kuru mērķis ir līdzsvarot ekonomisko nevienlīdzību starp pārdevēju (piegādātāju) un pakalpojuma sniedzēju, no vienas puses, un patērētāju kā pircēju (pasūtītāju) vai pakalpojuma saņēmēju, no otras puses. Šajās attiecībās likums ar tiesiskiem līdzekļiem izlīdzina abu līdzēju starpā pastāvošo ekonomisko nevienlīdzību, ierobežojot darījuma varas izmantošanu pret patērētāju. Tāpat ekonomiskā nevienlīdzība var izpausties saimnieciskajā darbībā, kad ļaunprātīgi izmantots dominējošais stāvoklis vai izlietota darījuma vara vai iepirkuma vara. Arī šajos gadījumos privātajās tiesībās pastāv tiesiski līdzekļi šādas ekonomiskās nevienlīdzības izmantošanas mazināšanai vai izslēgšanai. 

Tāpat kā līdzīgi termini tiesību zinātnē (piemēram, termins “civiltiesības”), termins saprotams vairākās nozīmēs. To var saprast kā tiesību apakšnozari, kas regulē privāttiesiskās attiecības civiltiesību subjektu starpā. No šāda viedokļa termins apzīmē tiesību normas, kas regulē šīs attiecības (privātās tiesības objektīvā nozīmē). Tāpat termins var apzīmēt konkrētajam civiltiesību subjektam piemītošās individuālās subjektīvās tiesības, kas izriet no šīm tiesību normām, ar kurām subjekts var brīvi rīkoties privātautonomijas robežās (privātās tiesības subjektīvā nozīmē). Terminu var saprast arī kā tādu, kas raksturo tiesību zinātnes apakšnozari, kura pēta privāto tiesību tiesiskās problēmas un piedāvā risinājumus saistībā ar iepriekš raksturotajām tiesiskajām attiecībām. 

Privāto tiesību un publisko tiesību nošķiršanai ir gan teorētiska, gan praktiska nozīme. Šī nošķiršana ietekmē gan to, kāds regulējums ir piemērojams konkrētai tiesiskai attiecībai, gan procesuālo kārtību, kādā šis regulējums piemērojams vai nodrošināma konkrēto tiesību aizsardzība piespiedu kārtā. Publisko un privāto tiesību dalījumu var izprast dažādi, raugoties no konkrētās pazīmes, taču termina skaidrojumā un abu tiesību apakšnozaru nošķiršanā šis dalījums saprasts vispārīgi visplašākā nozīmē. 

Tiek izšķirtas vairākas teorijas privāto tiesību un publisko tiesību nošķiršanai.

Neskatoties uz to, ka mūsdienās joprojām tiek izmantots termins un tas nošķirts no publisko tiesību termina, privāto un publisko tiesību apakšnozares savstarpēji mijiedarbojas daudzu tiesiski nozīmīgu jautājumu regulējumā. Piemēram, atsevišķi civiltiesību objekti, kuri regulēti ar privāto tiesību normām, pakļauti reģistrācijai, kā, piemēram, nekustamais īpašums, noteikti transportlīdzekļi vai konkrēti intelektuālā īpašuma tiesību objekti (Latvijā tie ir dizaina paraugi, preču zīmes, patenti, augu šķirnes un pusvadītāju izstrādājumu topogrāfijas). Normas, kas attiecas uz reģistrāciju valsts iestādes uzturētā reģistrā, ir ar publiski tiesisku raksturu. Arī privāto tiesību juridiskās personas tiesībspēju iegūst ar ierakstīšanas brīdi noteiktā reģistrā, tāpēc to ierakstīšana reģistrā un vēlākās darbības saistībā ar grozījumiem reģistrā pakļautas publisko tiesību regulējumam. Šāda situācija izskaidro to, kāpēc šāds reģistrs satur gan privāttiesiska, gan publiski tiesiska regulējuma raksturu (atkarībā no konkrētā jautājuma).

Termins un ar to saistītā tiesību klasifikācija saglabā aktualitāti arī mūsdienās. Termins lietots gan Latvijas un ārvalstu regulējumā, gan tiesu praksē, gan tiesību literatūrā (doktrīnā). Tā, piemēram, Latvijas regulējumā un tiesību doktrīnā, sekojot vācu tiesību doktrīnai, juridiskās personas tiek iedalītas publisko tiesību un privāto tiesību juridiskajās personās. Līdzīgi var teikt par tiesību apakšnozaru iedalījumu atkarībā no tā, vai tās attiecas uz publiskajām tiesībām vai privātajām tiesībām, kas jo sevišķi aktuāli tiesību zinātnē un tiesību zinātnes docēšanā. Tā, piemēram, intelektuālā īpašuma tiesības ir privāto tiesību apakšnozare, bet civilprocess – publisko tiesību apakšnozare.