Termins “civillikums” ir saliktenis, kas sastāv no divām daļām. Pirmā daļa “civil-” ir radusies no latīņu valodas vārda civis, ar kuru Senajā Romā saprata Romas pilsoni (latīņu cives Romani). Senās Romas tiesībās (Senās Romas valsts rakstura dēļ) vārds civil attiecināts vienīgi uz Senās Romas pilsoņu kopumu; mūsdienās ar to saprot jebkuru civiltiesību subjektu. Otrā daļa, vārds “likums”, atspoguļo latviešu tiesību (juridiskās) valodas terminoloģijā pieņemto terminu normatīvā akta nosaukumam, tostarp terminu “likums” attiecina arī uz civiltiesību kodifikāciju, tā nosaukumā nelietojot terminu “kodekss”. Šāda pieeja civiltiesību kodifikācijas nosaukuma veidošanā ir pretēja citu valstu praksei, kurās kodifikācija raksturota ar terminu “kodekss” (piemēram, Lietuvā – Civilinio Kodekso, Francijā – Code Civil, Itālijā – Code Civile, Krievijā – Гражданский kодекс Российской Федерации). Izņēmums Latvijā ir vienīgi Jūras kodekss, kas atspoguļo tradicionāli vēsturisko šī normatīvā akta nosaukumu. 

No mūsdienu viedokļa līdz galam nav skaidrs jautājums par oficiālo likuma nosaukumu: vai tas ir Civillikums vai Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums. Ministru kabinets 28.01.1937. pieņēma normatīvo aktu ar nosaukumu “Civīllikums” toreizējā latviešu valodas rakstībā. Tā sākuma panti 20.02.1937. publicēti laikraksta “Valdības Vēstnesis” 41. numurā. Savukārt Civillikuma atjaunošanas gaitā 20. gs. 90. gadu sākumā konsekventi lietots termins “Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums”. Latvijas Republikas Augstākā padome 07.07.1992. pieņēma likumu “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”. Saskaņā ar šī likuma 1. pantu noteikts, ka atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma mantojuma tiesību un lietu tiesību daļa, ievada 1.–10., 16.–18., 22.–25. pants un Civillikuma I, II un III pielikums, un šis likums stājās spēkā 01.09.1992. Latvijas Republikas Augstākā padome 25.05.1993. pieņēma likumu “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”, saskaņā ar kura 1. pantu noteikts, ka atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļa, ievada 11.–15. pants un šis likums stājas spēkā 01.09.1993. Līdzīga terminoloģija ievērota arī Latvijas Republikas Augstākās padomes 22.12.1992. likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”, saskaņā ar kura 1. pantu saistību tiesību daļa stājās spēkā 01.03.1993. Sākotnējos Civillikuma grozījumos, kuri pieņemti 1992.–1993. gadā, konsekventi lietots termins “Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums”. Izmaiņas nosaukuma izmantošanā notika, sākot ar 1994. gadu, kad likumos, ar kuriem izdarīti grozījumi Civillikumā, lietots termins “Civillikums”, proti, šo likumu nosaukums bija “Grozījumi Civillikumā”. Līdz ar to pašlaik nav pilnīgas skaidrības, vai lietojams termins “Civillikums” vai “Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums”, kaut šķiet, ka otrais termins ir atbilstošāks, ņemot vērā iepriekš raksturoto Civillikuma atjaunošanas likumu terminoloģiju. Tajā pašā laikā ikdienā gan tiesību praksē, gan tiesību literatūrā, gan arī tiesību studijās bieži lieto terminu “Civillikums” vai tā abreviatūru “CL”.

Atsevišķos gadījumos mūsdienās lietots termins “Latvijas Republikas Civillikums”, it sevišķi svešvalodu publikācijās par Latvijas tiesībām, taču šis termins nav uztverams kā oficiālais likuma nosaukums. 

Civillikums uztverams par Latvijas privāto tiesību kodifikāciju, kas vienkopus sistematizētā veidā satur nozīmīgākās vispārīgās normas, kas regulē civiltiesības (šo terminu saprotot tiesību apakšnozares jeb regulējuma nozīmē) un ierobežotā mērā arī starptautiskās privāttiesības. Vienlaikus Civillikums neregulē tirdzniecības tiesības (jeb komerctiesības), tajā pašā laikā atsevišķos gadījumos paskaidrojot, ka tirgotāju (Civillikuma terminoloģijā, citos normatīvos aktos – komersantu) speciālās normas atrodamas citos normatīvajos aktos. 

Civillikumā ietverto regulējumu papildina speciālais regulējums, kas ietverts citos normatīvos aktos. Šis regulējums paredzēts atkarībā no noteikta kritērija:

• speciālā subjekta: tirgotājs (jeb komersants) Komerclikumā, patērētājs Patērētāju tiesību aizsardzības likumā un citos saistītos normatīvos aktos, darbinieks – Darba likumā un citos saistītos normatīvos aktos;
• speciālā tiesību objekta (piemēram, intelektuālā īpašuma tiesību objekti, kas regulēti atsevišķos likumos, piemēram, Preču zīmju likumā, Patentu likumā u. c.);
• konkrēta darījuma veida, piemēram, apdrošināšanas līgums Apdrošināšanas līguma likumā un citos saistītos normatīvos aktos vai aizliegtas vienošanās, dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, apvienošanās un valsts atbalsta sniegšana Konkurences likumā un Komercdarbības atbalsta kontroles likumā un citos saistītos normatīvos aktos. 

Tāpēc Civillikuma regulējums bieži vien piemērojams kopā ar citos normatīvos aktos ietverto regulējumu. 

Civillikumā ietvertā regulējuma sistēma ir savdabīga, jo pamatojas uz jauktu civiltiesību regulējuma sistēmu. No regulējuma struktūras viedokļa Civillikums satur elementus gan no institūciju (tas ir, Senās Romas tiesībām raksturīgu regulējuma struktūru, kad regulējums strukturēts trijās daļās: personas (tas ir, civiltiesību subjekti), lietas (tas ir, civiltiesību objekti) un prasījumi (prasības mūsdienu civilprocesuālā terminoloģijā)), gan tā saucamās pandektu sistēmas (izšķirot vispārīgo daļu un četras galvenās civiltiesību apakšnozares – lietu, saistību, ģimenes un mantojuma tiesības –, kuras regulētas atsevišķās daļās). Tā Civillikumā ietvertais regulējums strukturēts četrās daļās, kas raksturīgi pandektu sistēmai (kaut citādā šo daļu izkārtojumā, sākot ar ģimenes tiesību daļu). Taču Civillikumā iztrūkst vispārīgās daļas, – pašreizējais Civillikuma Ievads nav par tādu uzskatāms, jo nesatur vispārīgu visām Civillikuma daļām kopīgu regulējumu. Vienlaikus Civillikumā var saskatīt institūciju sistēmas elementus, jo Civillikuma struktūra pēc būtības ir veidota atbilstoši institūciju sistēmai atkarībā no tiesību subjekta, tiesību objekta un prasījumiem (prasījumu elements uzsvērts arī atsevišķu Saistību tiesību daļas nodaļu nosaukumos, piemēram, 13. nodaļas nosaukums ir šāds: “Prasījumi no atsavinājuma līgumiem”, kaut tās izkārtotas četrās daļās, turklāt Saistību tiesību daļas 1. nodaļa satur regulējumu, kas attiecas arī uz civiltiesību subjektiem). 

Civillikumam līdzīga struktūra bija arī Civillikuma priekštecim – Baltijas Vietējo likumu kopojuma III daļai “Civiltiesības” (BVLK III daļa; 20. gs. 20.–30. gados raksturots arī kā Latvijas Civīllikumi; mūsdienās (tiesību literatūrā, tiesību praksē, ikdienas juristu saziņā vai tiesību studijās) – arī Vietējo likumu kopojums vai Bunges kodifikācija). Civillikuma priekšteča struktūra bija šāda: Ievads (kopā 36 panti; to numerācija neietilpa kopējā pantu numerācijā) un četras daļas. Daļu izvietojums Civillikuma priekštecī bija nedaudz atšķirīgs nekā Civillikumā: ģimenes tiesību daļa (likumā lietotais daļas nosaukums: “Par ģimenes tiesībām un pienākumiem”, pēc pantu skaita vismazākā daļa), lietu tiesību daļa (likumā lietotais daļas nosaukums: “Lietu tiesības”), mantojuma tiesību daļa (likumā lietotais daļas nosaukums: “Mantojuma tiesības”) un saistību tiesību daļa (likumā lietotais daļas nosaukums: “Prasījumu tiesības”, pēc pantu skaita vislielākā daļa). 

Civillikums tā pieņemšanas un spēkā stāšanās dienā sastāvēja no 2400 pantiem. Pašlaik šo pantu skaits ir atšķirīgs. Ar vēlākiem grozījumiem, kas veikti jau Civillikuma spēka atjaunošanas laikā, Civillikumā ietverti papildu panti (piemēram, 2352.¹ (sākotnēji – 2352.^a) pants vai 1668.¹–1668.¹¹ panti Saistību tiesību daļā). Tajā pašā laikā atsevišķi panti no Civillikuma ir izslēgti, piemēram, 29. un 30. pants no Ģimenes tiesību daļas, 435. pants no Mantojuma tiesību daļas, 2169. pants no Saistību tiesību daļas. 

Civillikumā ietvertie panti izkārtoti Ievadā (oficiālā likuma tekstā lietots ar mazo sākumburtu – “ievads”) un četrās daļās, kuras noslēdz trīs pielikumi. Jāatzīmē, ka oficiālā Civillikuma tekstā termins “ievads” lietots ar mazo sākumburtu gan tā nosaukumā, gan atsevišķos Civillikuma pantos (kā tas ir Civillikuma 23. un 25. pantā). Šāda nosaukuma rakstība neatbilst pašreizējai tiesiskai latviešu valodas terminoloģijai, tāpēc šeit tā netiek lietota. 

Salīdzinājumā ar savu priekšteci (BVLK III daļu “Civiltiesības”), Civillikums ir nedaudz īsāks par aptuveni 2200 pantiem (Civillikuma priekštecis saturēja 4600 pantus), taču, pretēji tā priekštecim, satur pielikumus.

Ievads ir visīsākā no Civillikuma sastāvdaļām (pavisam 25 panti, kas ietilpst kopējā pantu numerācijā) un satur privāto tiesību pamatjautājumu regulējumu un atsevišķas starptautisko privāttiesību normas. Tā Civillikuma 1. pantā ietverts būtiskākais privāto tiesību princips – labas ticības princips. Kā norādīja Latvijas juristi pēc Civillikuma pieņemšanas 20. gs. 30. gadu beigās, labas ticības princips ir visnozīmīgākais privāto tiesību princips, tāpēc ievietots Civillikuma pašā sākumā. Civillikuma 2. pants satur privāto tiesību avotu uzskaitījumu, kaut visai nepilnīgu. Civillikuma 3. pants raksturo privāto tiesību normu piemērošanu laikā. Savukārt Civillikuma 4. pants regulē Civillikumā ietvertā regulējuma iztulkošanas metodes, ko papildina Civillikuma 5. pants, kas regulē normas piemērošanu pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, nevienu no šiem gadījumiem tuvāk nepaskaidrojot. Civillikuma 6. pants noslēdz būtiskāko privāto tiesību pamatjautājumu regulējuma sadaļu ievadā, nosakot to, ka saistību tiesību daļas noteikumi piemērojami arī pārējām daļām. Šāds šī panta regulējums norāda, ka Saistību tiesību daļa satur gan vispārīgu civiltiesību (privāto tiesību) regulējumu, kuram būtu vieta vispārīgā daļā, ja tāda Civillikumā būtu ietverta, gan rada neskaidrību, kuras tieši Saistību tiesību daļas normas piemērojamas arī attiecībā uz citām Civillikuma daļām. Pārējie Civillikuma Ievada panti (7.–25. pants) satur starptautisko privāttiesību regulējumu. Tās piemērojamas kopsakarā ar starptautisko tiesību, tostarp Eiropas Savienības, normām un citām normām citos normatīvajos aktos. 

Katra no četrām Civillikuma daļām satur regulējumu vienai no četrām vispārīgām civiltiesību apakšnozarēm. Civillikuma pirmā daļa attiecas uz ģimenes tiesību regulējumu, kas, kā norādīja juristi uzreiz pēc Civillikuma pieņemšanas, akcentē ģimenes nozīmi Latvijas civiltiesību regulējumā. Šī daļa satur regulējumu laulībai, vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām, radniecībai un svainībai, aizbildnībai un aizgādnībai. Otrā daļa aptver mantojuma tiesības, kas satur vispārīgo mantojuma tiesību regulējumu, mantošanas veidus, mantojuma atklāšanos, iegūšanu un mantojuma tiesības izbeigšanos. Trešā daļa attiecas uz lietu tiesībām, regulējot civiltiesību objekta jēdzienu un tā veidus, tiesības uz īpašumu un tiesības uz svešu lietu. Pēdējā ceturtā Civillikuma daļa aptver saistību tiesību regulējumu. Saistību tiesību daļa satur gan vispārīgu tiesisku darījumu regulējumu (1. nodaļa), gan vispārīgu saistību regulējumu (1401.–1402. pants un 2.–10. nodaļa), gan tipisku (jeb likumā tieši regulētu) saistību regulējumu (11.–20. nodaļa). 

Civillikumu noslēdz trīs pielikumi, kuros ietverts publisko ezeru un upju saraksts kopā ar to ezeru un upju sarakstu, kuros zvejas tiesības pieder vienīgi valstij.

Civillikums attiecas uz privāto tiesību apakšnozari kopumā un jo sevišķi attiecībā uz divām privāto tiesību apakšnozarēm: starptautiskajām privāttiesībām (Ievada 7.–25. pants) un civiltiesībām kā privāto tiesību apakšnozari (pārējie panti). Tāpēc Civillikuma regulējums satur gan vispārīgo privāto tiesību regulējumu, gan abu minēto divu apakšnozaru vispārīgo regulējumu. Saistību tiesību daļā Civillikums satur norādes uz tirdzniecības tiesību (jeb komerctiesību) regulējuma piemērošanu, tajā pašā laikā Civillikums pēc būtības nesatur tirgotāju (jeb komersantu) regulējumu. Tirgotāju regulējums Latvijā ietverts Komerclikumā, īstenojot privāto tiesību regulējuma duālisma pieeju, atsevišķi nošķirot tirgotājiem paredzēto regulējumu.

Civillikuma izstrāde bija aktuāla un nepieciešama, lai atrisinātu vairākus būtiskus trūkumus, kādi pastāvēja pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas saistībā ar civiltiesību regulējumu kopumā un Civillikuma priekšteci, to atsevišķi ņemot.

Pirmkārt, Civillikuma priekšteča (apstiprināts 12.11.1864., publicēts 25.11.1864., spēkā stājās 01.07.1865.) teksts bija izstrādāts un apstiprināts krievu un vācu valodā (priekšroka bija izdevumam krievu valodā, pret ko iebilda vācbaltiešu juristi, kuri turējās pie viedokļa, ka pārāks ir teksts vācu valodā). Pirmo reizi Civillikuma priekšteča teksts latviešu valodā (kā neoficiāls izdevums) tika publicēts divdesmit gadus vēlāk, 1885. gadā; to paveica Māteru Juris. 1936. gadā publicētā rakstā toreizējais tieslietu ministrs Hermanis Apsītis atzīmēja, ka Māteru Juris pie šī tulkojuma strādājis sešus gadus un tas iznāca jau pēc viņa nāves, norādot uz to, ka viņš “ne tikai aizpildīja lielu robu praktiskās vajadzības ziņā, bet vārda labākā nozīmē radīja pamatus latviešu juridiskai terminoloģijai”. No mūsdienu viedokļa par šī tulkojuma būtisku trūkumu vērtējama neatbilstošas terminoloģijas lietošana, kas netika izmantota nākamajos tulkojumos. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas jauns Civillikuma priekšteča tulkojums tika publicēts 1928. gadā. Šim izdevumam bija papildinājums četrus gadus vēlāk. Savukārt 1935. gadā tika izdots otrais pārstrādātais izdevums.

Civillikuma pieņemšana bija saistīta arī ar to, ka nepastāvēja vienots civiltiesību regulējums visā Latvijas teritorijā. Pastāvēja tiesību partikulārisms, kas izpaudās jo sevišķi tajā, ka Latgalē Civillikuma priekštecis nebija spēkā.

Cits būtisks līdz Civillikuma pieņemšanai eksistējošais trūkums bija saistīts ar to, ka civiltiesību regulējums, kaut formāli, tomēr joprojām pamatojās uz kārtu principu. Visbeidzot esošais civiltiesību regulējums būtu pilnveidojams, to atjauninot atbilstoši tā laika tiesību zinātnes un tiesu prakses atziņām.  Civiltiesību regulējuma izstrāde aizsākās īsi pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas trijās dažādās komisijās, kuras pastāvēja dažādos laika posmos un tika izveidotas ar toreizējo tieslietu ministru lēmumiem. Visām komisijām bija kopīgs tas, ka šo komisiju priekšsēdētājs bija senators Vladimirs Bukovskis un ka to izveides mērķis nebija pilnīgi jauna likumprojekta sagatavošana, bet gan esošā regulējuma (pamatā ietverts Civillikuma priekštecī) pilnveide.  Pirmā komisija dibināta 1920. gadā, lai pilnveidotu esošo civiltiesību regulējumu, un pastāvēja līdz 1923. gadam. Šīs komisijas uzdevums bija saistīts ar civiltiesību regulējuma pilnveidi saistībā ar Civillikuma priekštecī ietverto regulējumu, bet ne pilnīgi jauna likumprojekta sagatavošanu. Šī komisija sevišķu uzmanību pievērsa ģimenes un mantojuma tiesību regulējumam, kā rezultātā tika sagatavoti vairāku normatīvo aktu projekti šajās tiesību jomās, taču vairums no tiem tā arī netika pieņemti kā likumi. Nākamā komisija izveidota 1924. gadā arī esošā civiltiesību regulējuma pilnveidei, taču šī komisija darbu noslēdza tajā pašā gadā bez būtiskiem rezultātiem.  Kā trešā un pēdējā, bet veiksmīgā bija 29.04.1933. nodibinātā komisija ar līdzīgu mērķi kā iepriekšējās komisijas – pilnveidot esošo civiltiesību regulējumu, atjauninot Civillikuma priekštecī ietverto regulējumu. Par šīs komisijas priekšsēdētāju atkal tika iecelts V. Bukovskis. Komisijas sastāvā iekļauti autoritatīvi juristi: tiesneši – Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs senators Kārlis Ozoliņš (pēc viņa nāves vietā nāca senators Osvalds Ozoliņš), senators Augusts Lēbers, Tiesu palātas Civildepartamenta priekšsēdētājs Teodors Zvejnieks, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Aleksandrs Būmanis (pēc viņa bojāejas autokatastrofā viņu nomainīja senators Rūdolfs Alksnis); likumdevēja varas pārstāvis – Saeimas Kodifikācijas nodaļas vadītājs Herberts Ēlerss; advokatūras pārstāvis – Zvērinātu advokātu padomes loceklis Juris Ķēmanis; izpildvaras pārstāvis – Tieslietu ministrijas juriskonsultācijas loceklis Voldemārs Dāvids. Komisijas darbā konsultantu statusā bija senators Kārlis Ducmanis un Arveds Švābe. Sākotnēji šo komisiju, līdzīgi kā iepriekšējo komisiju, uzdevums bija pārstrādāt Civillikuma priekštecī ietverto regulējumu. Taču tā laika tieslietu ministrs H. Apsītis komisijas darbības sākumā bija neapmierināts ar komisijas darbu, tādēļ pēc viņa ierosinājuma 1935. gadā komisija apsvēra jauna likuma izstrādi un, atsakoties no Civillikuma priekšteča pilnveides, nosliecās par labu jaunam likumam. Tā rezultātā 1936. gada pavasarī pēc 126 (vai 125 – atbilstoši V. Dāvida norādītajam) kopsēdēm tika sagatavots Civillikuma projekts. Projekts tika pārbaudīts, pilnveidots un iesniegts Ministru kabinetam pieņemšanai. Ministru kabinets pilnā sastāvā pieņēma Civillikumu 28.01.1937. sēdē.  Civillikuma spēkā stāšanos noteica atsevišķs likums ar nosaukumu “Likums par Civillikuma spēkā stāšanās laiku un pārejas laika noteikumiem”, kuru Ministru kabinets pieņēma 16.09.1937. (publicēts 21.09.1937. laikraksta “Valdības Vēstnesis” 213. numurā). Saskaņā ar šī likuma 1. pantu Civillikums stājās spēkā 01.01.1938. Šī likuma 2. pants noteica, kuri likumi zaudē spēku ar Civillikuma spēkā stāšanos.  Pēc Civillikuma pieņemšanas norisinājās plašs jaunā Civillikuma izskaidrošanas darbs. Tas notika arī ar referātu lasīšanu radio ēterā, priekšlasījumiem un publikācijām periodikā un atsevišķos izdevumos. Saistībā ar Civillikuma spēkā stāšanos Latvijas Universitātes Lielajā aulā notika svinīgs pasākums ar priekšlasījumiem par jauno Civillikumu. Šajā pasākumā piedalījās plašs dalībnieku loks, arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, ministri, dažādas amatpersonas, komisijas dalībnieki un dažādu juridisko profesiju pārstāvji. Pasākuma laikā komisijas dalībniekiem tika pasniegti īpaši sagatavoti Civillikuma eksemplāri, kurus rotāja sudraba plāksnīte.

Galvenais (bet ne vienīgais) Civillikumā ietvertā regulējuma avots bija tā priekštecis (BVLK III daļa,) kas tika pilnveidots atbilstoši tā laika prasībām. Rezultātā drīz pēc Civillikuma pieņemšanas Tieslietu ministrija atsevišķā Valsts tipogrāfijas 1938. gadā iespiestā izdevumā publicēja korelācijas tabulu (“Civīllikuma salīdzināmais pantu rādītājs, kas dod pārskatu par to, kuri 1937. g. izd. Civīllikuma panti atvieto 1864. g. izd. Civīllikuma pantus”), kas saturēja Civillikuma un iepretim tiem atbilstošos Civillikuma priekšteča pantus. Pats Civillikuma priekštecis balstījās uz vairākiem avotu veidiem (jo sevišķi Senās Romas tiesībām), kuri tika norādīti zem katra šī likuma panta tā oficiālā izdevumā. Šāda situācija bija iemesls tam, ka, atbilstoši A. Švābes konstatētajam, 2882 no 4600 pantiem tieši vai netieši (kā to precizē Voldemārs Kalniņš) pārņemti no Senās Romas tiesībām.  Par citiem nozīmīgiem Civillikuma avotiem, kuri atstāja zināmu iespaidu uz Civillikumā ietverto regulējumu, piemēram, labas ticības principa izpratni, uzskatāmi ārvalstu likumi (jo sevišķi Vācijas Civillikums un Šveices Civillikums) un tā laika tiesību literatūras un tiesu prakses atziņas. 

Civillikums zaudēja spēku 1940. gadā pēc nedaudz vairāk kā diviem tā spēkā esamības un līdz ar to piemērošanas gadiem. Civillikums tika atjaunots 1992.–1993. gadā uz atsevišķu likumu pamata, kurus pieņēma Latvijas Republikas Augstākā padome. Atjaunošanas laikā šajos atsevišķajos likumos tika ietvertas pielāgojošas normas vai izdarīti grozījumi atjaunojamā Civillikumā, kas stājās spēkā līdz ar attiecīgo Civillikuma daļu. Civillikuma Lietu tiesību un Mantojuma tiesību daļas tika atjaunotas 01.09.1992. kopā ar pielāgojošiem noteikumiem, bet grozījumi izdarīti vienīgi Mantojuma tiesību daļā, bet ne Lietu tiesību daļā. Arī Civillikuma Ievadā netika izdarīti grozījumi, taču Ievadā ietverto pantu spēks tika atjaunots pakāpeniski no 01.09.1992. līdz 01.09.1993. Civillikuma Saistību tiesību daļa tika atjaunota 01.03.1993., vienlaikus izdarot grozījumus un papildinājumus uz atsevišķa likuma pamata, kas stājās spēkā ar šīs daļas atjaunošanas dienu. Visbūtiskāk pārveidota Civillikuma Ģimenes tiesību daļa, kas tika pilnībā pārstrādāta un pieņemta jaunā redakcijā. Tā stājās spēkā 01.09.1993.

Kopš Civillikuma apjaunošanas 1992.–1993. gadā Civillikumā izdarīti pietiekami daudzi grozījumi gan likumos, ar kuriem atjaunots Civillikuma Ievada un atsevišķo daļu spēks, gan pašā Civillikumā (Civillikumā – kopskaitā 24). Daži no tiem ir bijuši diezgan apjomīgi. Grozījumi izdarīti Ievadā, visās četrās Civillikuma daļās un visos trijos pielikumos. Visapjomīgākie grozījumi bijuši Ģimenes tiesību daļā, bet vismazāk grozījumu izdarīts Lietu tiesību daļā. 

Civillikuma Ģimenes tiesību daļā izdarīti visvairāk apjomīgo grozījumu, salīdzinot ar pārējām daļām, piemēram, 2002. gadā, tostarp attiecībā uz laulību, bērna izcelšanās noteikšanu, adopciju un vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām; 2010. gadā, paredzot iespēju laulību šķirt arī pie notāra un citus noteikumus saistībā ar laulības šķiršanu; 2012. gadā, arī saistībā ar paternitātes atzīšanu, adopciju, aizgādības tiesībām un rīcībspēju; 2015. gadā būtiski grozījumi izdarīti arī attiecībā uz aizbildnību. Mantojuma tiesību daļa grozīta vairākas reizes; būtiskākie bija 2002. gada grozījumi, kuri attiecās arī uz notāra vestajām mantojuma lietām, un 2014. gada grozījumi, kuri jo sevišķi skāra neatraidāmās daļas tiesīgo un neatņemamās daļas regulējumu. Lietu tiesību daļā nav bijuši daudzi grozījumi; būtiskākie izdarīti 2015. gadā, ieviešot apbūves tiesības regulējumu, un 2022. gadā attiecībā uz kopīpašuma regulējuma pilnveidi. No grozījumiem Saistību tiesību daļā var pieminēt šādus būtiskus grozījumus: Civillikuma 1635. panta izteikšana jaunā redakcijā un procentu apmēra regulējuma (1765. pants) atjaunināšana ar 2006. gada grozījumiem; pastkastītes principa ieviešana (1537. pants), zaudējumu paredzamības kritērija ieviešana (papildinot ar jaunu 1779.¹ pantu) un pārmērīga līgumsoda samazināšana (papildinot ar jaunu 1724.¹ pantu) ar 2009. gada grozījumiem; līgumsoda reforma 2013. gadā, izdarot grozījumus līgumsoda (1716.–1717., 1722. un 1724.¹ panti) un procentu (1764. pants) regulējumā; Maksājumu kavējumu direktīvas (Direktīva 2011/7/ES) ieviešana, papildinot Civillikumu ar 1668.¹–1668.¹¹ pantu 2013. gadā; nākotnes pilnvarojuma ieviešana, 2012. gadā papildinot Civillikumu ar 2317.¹–2317.⁷ pantu.

Līdzšinējā tiesību literatūrā ir izteikti aicinājumi atjaunināt Civillikuma regulējumu – gan ieviest vispārīgo daļu, gan atjaunināt regulējumu atsevišķās daļās. Taču līdz šim grozījumi Civillikumā ir attiekušies uz atsevišķu jautājumu regulējuma ieviešanu vai esošā regulējuma atjaunināšanu, bet ne būtiskām reformām, kas skar kādas konkrētās Civillikuma daļas vai visa Civillikuma pārstrādi kopumā. 

Pēc Civillikuma atjaunošanas darbs pie Civillikuma pilnveides nav apstājies un joprojām aktīvi turpinās. Tas guvis atspoguļojumu gan Civillikuma grozījumos, gan diskusijās un Latvijas civiltiesību literatūrā izteiktajos priekšlikumos, gan tiesu praksē konstatētajās problēmās, kas norāda uz risinājumu nepieciešamību, gan aizstāvētajos promocijas darbos (šajā saistībā jo īpaši jānorāda uz Jāņa Kārkliņa 2006. gada promocijas darbu “Latvijas līgumtiesību modernizācijas galvenie virzieni” un Jāņa Kubiļa 2017. gada promocijas darbu “Latvijas deliktu tiesību modernizācijas galvenie virzieni”). Līdzšinējā diskusija pastāv par atsevišķiem Civillikumā ietvertiem institūtiem vai pantiem, kas noveduši pie Civillikuma grozījumiem (piemēram, līgumsoda regulējuma reformas), bet daudz mazākā mērā diskusija notiek par Civillikuma regulējuma pārstrādāšanu kopumā. Piemēram, ilgstoši tiek diskutēts par Civillikuma Saistību tiesību daļas pilnveidi attiecībā uz līguma saistošo spēku un izņēmumiem no tā vai zaudējumu regulējuma pilnveidi. 

Šajā saistībā var arī norādīt Tieslietu ministrijas pasūtītus pētījumus par atsevišķu Civillikuma daļu modernizāciju, kurus sagatavoja atzīti tiesību zinātnieki, kā Jānis Rozenfelds, Kalvis Torgāns, Erlens Kalniņš un Kristīne Zīle. Latvijas Universitātē arī īstenots zinātnisks projekts par atsevišķu Civillikuma daļu modernizāciju (zinātnisks projekts “Saistību tiesību modernizācijas grupa. Civillikuma daļu “Saistību tiesības” un “Lietu tiesības” atjaunināšana”, vadītāji K. Torgāns un Jānis Kārkliņš), kas noslēdzās ar rekomendācijām likumdevējam par Civillikuma Lietu tiesību daļas un Saistību tiesību daļas atjaunināšanas iespējām. 

Problemātiska izrādījās Civillikuma mijiedarbība ar citiem normatīvajiem aktiem, kuri satur speciālo regulējumu (šis regulējums raksturots iepriekš). Šāda mijiedarbība praksē rada grūtības ar Civillikuma un šajos normatīvajos aktos ietvertā regulējuma piemērošanu. Spilgts piemērs ir saistību tiesību regulējums, kura pilnveide lielā mērā notika caur citiem normatīvajiem aktiem (kas saturēja speciālo regulējumu), nevis grozījumiem pašā Civillikumā, modernizējot Saistību tiesību daļas regulējumu. Atsevišķu normatīvo aktu gadījumā nav saprotams, cik lielā mērā tajos ietvertais regulējums ierobežo Civillikuma regulējumu. Piemēram, pārvadājuma līgums regulēts arī citos normatīvajos aktos līdztekus Civillikumam, kas rada jautājumu par to, kuras Civillikumā ietvertās normas ir piemērojamas tajos pārvadājuma veidos, ko regulē šie citi normatīvie akti; pirkuma un nomas/īres regulējuma piemērošana nodošanas līgumam un licences līgumam intelektuālā īpašuma tiesību jomā; nomas regulējuma piemērošana kopsakarā ar līzinga līguma regulējumu Komerclikumā. Tajā pašā laikā atsevišķu līgumu regulējums pēc būtības ir kļuvis lieks, kā tas ir darba līguma gadījumā, kura regulējums ietverts Civillikumā, taču nav piemērojams (atskaitot atsevišķas normas), jo šo līgumu regulē atsevišķs likums (Darba likums), kas satur speciālās normas. 

Cita problēma saistīta ar to, ka Civillikums nepazīst speciālā subjekta jēdzienu (izņemot atsevišķas norādes tirgotāju jeb komersantu gadījumā), līdz ar to Civillikums nesatur speciālu regulējumu šiem subjektiem (tirgotājs jeb komersants, darbinieks un patērētājs). Šo trūkumu novērš citi normatīvie akti, tajā pašā laikā radot problēmjautājumu, tieši kuras Civillikuma normas, kas satur vispārīgo regulējumu, piemērojamas šiem subjektiem. Vienlaikus patērētāja gadījumā šāda speciāla regulējuma paredzēšana rada situāciju, ka vienu un to pašu pirkuma objektu gadījumā regulējums par pirkuma (piegādes) objekta trūkumiem un atbildības termiņiem šo trūkumu gadījumā atšķiras atkarībā no tā, vai pircējs ir patērētājs vai nav, kas liek apšaubīt šāda atšķirīga regulējuma piemērotību.