Sociālajā realitātē arvien biežāk pāri veido kopdzīvi un rada pēcnācējus, nereģistrējot laulību un neuzskatot šo juridisko faktu par priekšnosacījumu ģimenes dibināšanai. Pirmslaulību kopdzīve vai ilgstošas nereģistrētas kopdzīves izplatība ar tās izraisīto laulātības mazināšanos mūsdienās ir vērojama daudzās valstīs. Ģimene kā fenomens ir vairāku zinātnes nozaru – statistikas, socioloģijas, demogrāfijas, tiesību zinātnes, politikas, ekonomikas, pedagoģijas, psiholoģijas ‒ un starpdisciplināru pētījumu objekts. Atkarībā no zinātnes nozares atšķirīga ir arī ģimenes jēdziena izpratne, ko ietekmē katras nozares pētījuma priekšmets, metodes, problēmas, izpētes aspekti un citi. Veicot iedzīvotāju izpēti, arī nereģistrētā kopdzīvē dzīvojoši pāri statistikā tiek uzskatīti par ģimeni, kamēr tiesību zinātnē par ģimeni uzskatāma tāda savienība, kas definēta vai izriet no tiesību aktiem.

Vairākus gadsimtus – no kristietības ieviešanas Latvijas teritorijā līdz Pirmajam pasaules karam – ģimenes attiecībās valdīja kristīgās baznīcas atbalstītā monogāmā laulība jeb viena pāra nešķirama savienība līdz tās iziršanai pēc viena laulātā nāves. Atbilstoši patriarhālajām morāles normām laulību partnera izvēlē noteicošais bija vecāku, galvenokārt tēva, viedoklis, bet laulāto attiecībās ‒ vīrs.

Kopējais laulību skaits uz 1000 iedzīvotājiem no 9 % starpkaru posmā sasniedza 9,5‒10 % 20. gs. 60. – 80. gados, bet strauji samazinājās pēc neatkarības atjaunošanas, 2000. gadā sasniedzot 3,9 %, 2015. g. pieaugot līdz 6,9 %.

Pēc Otrā pasaules kara Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) bija īpaša attieksme gan pret laulības noslēgšanu un šķiršanu, gan ģimenes institūta lomu sabiedrības un visas valsts dzīvē, tiecoties regulēt indivīda privāto dzīvi valsts interesēs. Piemēram, agrīnas laulības un zems neprecējušos cilvēku īpatsvars Latvijā kļuva raksturīgs tikai pēc inkorporācijas PSRS. Sabiedrisku nopēlumu varēja izpelnīties, ja nesekoja priekšrakstiem par atbilstošu ģimenes un laulības organizāciju. Vienlaikus izplatījās aprēķina laulības. Neatkarības atjaunošana ienesa pārmaiņas arī ģimenes veidošanas iespējās un nosacījumos, attiecīgi atstājot iespaidu uz laulātības norisēm.

1989. gada tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka Latvijā ģimenēs dzīvoja 2,3 miljoni cilvēku jeb 85,7 % no visiem iedzīvotājiem (732 000 ģimeņu). Turklāt 132 000 (4,9 %) ģimenes locekļu dzīvoja atsevišķi no ģimenes, bet saistīti ar to ar kopīgu budžetu. Vieninieki, kuriem nav ģimenes vai kuri zaudējuši sakarus ar to, bija 251 000 jeb 9,4 %. Salīdzinājumam – iepriekšējo tautas skaitīšanu rezultāti liecināja, ka 1959. gadā ģimenēs dzīvoja 83,4 %, 1970. gadā – 86,1 %, 1979. gadā – 84,8 % iedzīvotāju. Bijušajās PSRS republikās un gandrīz visā Eiropā šis īpatsvars vienmēr bijis augstāks.

Saskaņā ar 2000. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā bija 2,38 miljoni iedzīvotāju un 624 000 ģimeņu, ģimenēs dzīvoja 83 % no visiem iedzīvotājiem. 2011. gadā Latvijā bija jau tikai 2,07 miljoni iedzīvotāju un 588 000 ģimeņu jeb 78% no visiem iedzīvotājiem. Attiecīgi veicot aprēķinus, ar pieņēmumu, ka ģimenes vidējais apmērs ir saglabājies tāds pats kā 2011. gada tautas skaitīšanā, 2016. gada beigās ģimeņu skaits bija sarucis līdz 565 000. Tas ir par 23 % mazāk nekā 1990. gadā.

Salīdzinot ģimeņu skaitliskās izmaiņas un to ietekmējošos faktorus padomju okupācijas periodā un pēc neatkarības atjaunošanas, jāņem vērā, ka 2000. gada tautas skaitīšanas metodoloģija būtiski mainījās, pievienojoties UNECE (United Nations Economic Commission for Europe) un EUROSTAT rekomendācijām. Samazinājās gan ģimeņu īpatsvars kopējo iedzīvotāju skaitā, gan ģimeņu vidējais lielums. Šos rādītājus ietekmēja tādi faktori kā dzimstības samazināšanās, migrācija, tendence vēlāk dibināt ģimeni un atlikt bērnu dzimšanu. Pieauga vidējais vecums, kurā sievietēm dzimst bērni. Tāpat straujāk nekā citviet Eiropas Savienībā pieauga vidējais vecums, kurā sievietes dzemdēja pirmo bērnu.

Ievērojami mainījusies ģimeņu struktūra un dažādu ģimeņu tipu izplatība. 2000. gadā lielāko daļu ģimeņu veidoja ģimenes ar bērniem – 46,2 %, otrs lielākais ģimeņu tips bija mātes ar bērniem – 29,1 %, bet trešais – laulāti pāri bez bērniem – 18,1 %. Tēvi ar bērniem veidoja 3,4 % no visām ģimenēm, bet nereģistrētā kopdzīvē dzīvojoši pāri ar bērniem – 3,2 %. 2011. gada tautas skaitīšanā ģimenes tipi tika papildināti ar nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošiem pāriem bez bērniem. Attiecīgi 2011. gada tautas skaitīšanā laulātie ar bērniem veidoja 32,3 % no ģimenēm, mātes ar bērniem – 29,1 %, laulātie bez bērniem – 21,2 %, nereģistrētā kopdzīvē dzīvojoši pāri ar bērniem – 7,8 %, nereģistrētā kopdzīvē dzīvojoši pāri bez bērniem – 5,3 %, tēvi ar bērniem – 4,3 %. Salīdzinoši starp pāriem, kuri dzīvoja nereģistrētā kopdzīvē, dominēja ģimenes ar vienu bērnu, bet laulātiem pāriem ‒ ģimenes ar diviem bērniem.

Latvijā ir samērā augsta dzimstība laulībā nesastāvošām sievietēm ‒ kopš 1990. gada ir gandrīz trīskāršojies ārpus laulības dzimušo bērnu īpatsvars, tomēr 21. gs. sākumā būtiskas izmaiņas nav notikušas (ārpus laulības dzimuši ap 43‒45 % bērnu). Salīdzinoši ar Eiropas Savienības valstu vidējo rādītāju Latvija vairāk tuvinās Ziemeļvalstu nekā Centrāleiropas situācijai (2012. gadā vidēji Eiropas Savienībā 40 % bērnu dzimuši ārpus laulības). Lielākajai daļai ārpus laulības dzimušo tiek reģistrēta paternitāte, kas liecina, ka vairumā gadījumu attiecības, kas balstītas nereģistrētā kopdzīvē, ir stabilas un ģimeniskas.

Periodā pēc neatkarības atjaunošanas būtiski pieauga viena bērna ģimeņu īpatsvars, kļūstot nemainīgi par dominējošo starp visām ģimenēm ar bērniem. 2000. gadā viena bērna ģimeņu bija 59,2 %, 2011. gada – 64,1 %, bet ģimeņu ar diviem bērniem īpatsvars 2000. gadā samazinājās līdz 31,1 % (1989. gadā – 36,5 %), 2011. gadā tas saruka līdz 28,3 %. Tautas ataudzei nepieciešamās trīs bērnu ģimenes 2000. gadā veidoja 9,7 %, 2011. gadā – 7,6 % no visām ģimenēm (1989. gadā – 9,8 %). Attiecībā uz bērnu skaitu ģimenē novērojamas arī reģionālas atšķirības, kuras ietekmē gan dzimstības atšķirības laukos un pilsētā, gan arī citi faktori, piemēram, dzimstība dažādu tautību ģimenēs, iedzīvotāju vecumstruktūra u.n citi. Visvairāk ģimeņu, kurās ir trīs un vairāk nepilngadīgu bērnu, dzīvo Kurzemē (9,8 %), bet viszemākais šo ģimeņu īpatsvars ir Rīgas reģionā.

Priekšstatu par iedzīvotāju demogrāfiskās uzvedības un demogrāfisko procesu izmaiņām sniedz dzimstību, laulātību un ģimenes noturību raksturojošie rādītāji. Viens no būtiskiem faktoriem, kas ietekmē rādītāju prognozes, ir sociālās politikas savstarpējā mijiedarbība ar ekonomisko stabilitāti kopumā.

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā piedzīvots būtisks dzimušo skaita un īpatsvara samazinājums. 1990. gadā summārais dzimstības koeficients bija 2,1 (tas ir pietiekams vienkāršai paaudžu nomaiņai). 1998. gadā tas bija samazinājies līdz 1,1 un sasniedza viszemāko līdzšinējo rādītāju kopš valstiskās neatkarības atgūšanas. Lai arī dzimstību raksturojošiem rādītājiem nav izteikti stabila pieauguma tendence, tomēr kopš 1998. gada Latvijā ir konstatējami divi dzimstības kāpumi – 2008. gadā tika sasniegts summārais dzimstības koeficients 1,59, bet 2011. gadā sekoja kritums līdz 1,34, kas zināmā mērā notika līdztekus ar kopējās ekonomiskās situācijas pasliktināšanos valstī. 2015. gadā tika sasniegts augstākais rādītājs kopš neatkarības atgūšanas sākumposma – 1,71, pārsniedzot vidējos dzimstības rādītājus Eiropas Savienības valstīs (2014. gadā – 1,58).

Pēc neatkarības atjaunošanas, mainoties ne tikai politiskajai un tiesību sistēmai, bet arī vērtīborientācijai, būtiski samazinājās noslēgto laulību skaits. Īpaša atšķirība konstatējama, salīdzinot rādītājus 1990. un 2000. gadā (samazinājums vairāk nekā divas reizes). Augstākais laulātības rādītājs bija 2007. gadā, vīriešiem sasniedzot 18,2 ‰, bet sievietēm – 14,9 ‰, kas ekonomiskās krīzes periodā 2010. gadā samazinājās līdz 11,5 ‰ vīriešiem un 9,4 ‰ sievietēm, savukārt kopš 2011. gada laulātības rādītāji atkal uzlabojas.

Eiropas Savienībā raksturīga ģimenes dibināšanas un laulības slēgšanas atlikšana, tomēr Latvijā ir savas specifiskas īpatnības, kas saistāmas ar PSRS sabrukumu un politiskā režīma maiņu, kad vairs netika uzspiesti noteikti uzvedības modeļi cilvēku privātajās attiecībās. Tāpat kristīgo vērtību noliegšana un mērķtiecīga sekularizācija gandrīz piecdesmit okupācijas gadus atstājusi iespaidu uz indivīdu uzvedību un vērtību sistēmu. Arī ekonomiski sarežģītie laika periodi ietekmējuši laulātību. Piemēram, 1990. gadā laulībā stājušos vīriešu vidējais vecums bija 28,9 gadi, sievietēm – 26,9 gadi, bet 2015. gadā gan vīriešiem, gan sievietēm, kas stājas laulībā, vidējais vecums bija palielinājies par vairāk nekā 20 %, sievietēm sasniedzot 33,4 gadus, bet vīriešiem – 35,9 gadus, savukārt pirmajā laulībā stājušos vecums pat par 25 % (sievietēm – 29,2 gadi, vīriešiem – 31,3 gadi).

Būtiskākā loma laulības šķiršanas dinamikā gandrīz vienmēr bijusi izmaiņām normatīvajos aktos: mainot noteikto laulības šķiršanas kārtību (1993) un atļaujot laulību šķirt notariālā kārtībā (2011). Līdz ar to var rasties priekšstats par laulības institūta nestabilitātes palielināšanos Latvijā, īpaši kopš 2011. gada. Tieši pēc tam, kad tika ieviesta laulības šķiršana notariālā kārtībā, palielinājās tādu šķirto laulību īpatsvars, kas noslēgtas pirms 5‒9 gadiem, un tādu, kuras ilgušas 20 un vairāk gadu. Tomēr šķirto laulību pieaugums nesasniedza 20. gs. 60.–70. gadu laulības šķiršanas augsto līmeni (5,5 šķirtas laulības uz 1000 iedzīvotājiem 1979. gadā), kas pieauga pēc tam, kad laulības šķiršana kļuva brīvāk pieejama ikvienam iedzīvotājam, kurš pieņēma lēmumu kopdzīvi neturpināt. Kopumā valsts nostāja, īpaši 21. gs. otrajā desmitgadē, ir laulību noslēgšanu veicinoša: sākti preventīvi pasākumi laulības stiprināšanai, piemēram, izstrādāta pirmslaulību apmācību programma personām, kuras gatavojas reģistrēt laulību dzimtsarakstu nodaļās, kopš 2016. gada sākts eksperimentāls projekts par bezmaksas mediāciju ģimenes strīdos, tādējādi radot iespējas pāriem gan iegūt nozīmīgu informāciju, gan palīdzību gadījumos, kad rodas grūtības laulības dzīvē. Īpaši svarīgi tas ir kontekstā ar dzimstību veicinošas politikas attīstību, jo augstie laulības šķiršanas rādītāji negatīvi ietekmē dzimstību.

Ģimeņu skaita un lieluma, kā arī dzimstības koeficienta samazinājums cieši saistīts ar iedzīvotāju skaita samazināšanos un ekonomiskajām un politiskajām norisēm Latvijā. Samazinājumu ietekmē arī nespēja izveidot labāko ģimenes atbalsta variantu, kā arī lēmumu nekonsekvence par pabalsta un atvieglojuma apmēriem, to saņemšanas nosacījumiem un ģimenei atbilstošas vides un infrastruktūras veidošanu.

Eiropas Komisija prognozēja, ka 2013. gadā Latvija sasniegs summāro dzimstības rādītāju 1,50, 2020. gadā – 1,60, bet 2025. gadā – 1,65, tomēr 2025. gada prognozes tika sasniegtas jau 2014. gadā, tātad prognozes bija pārāk zemas. Līdzīgi arī Apvienoto Nāciju Organizācija (United Nations) 2015. gadā Latvijai prognozēja mērenu dzimstības pieaugumu. Summārais dzimstības koeficients 2010.–2015. gadā prognozēts 1,48, 2015.‒2020. gadā – 1,55, 2045.‒2050. gadā – 1,77. Tādējādi faktiskie rezultāti apsteidz prognozētos rādītājus. Tas varētu būt skaidrojams gan ar stabilāku ekonomisko situāciju, nodarbinātību, gan ģimenes atbalsta politikas uzlabošanos. Tomēr arī tad, ja nākotnē summārais dzimstības koeficients pieaugs un tuvosies līmenim, kas nepieciešams vienkāršai paaudžu nomaiņai, jaundzimušo kopējais skaits, visticamāk, samazināsies, jo būtiski samazināsies fertilā vecumā esošu sieviešu skaits, kā arī turpinās pieaugt vidējais vecums, kad sievietēm dzims pirmais bērns. Atbilstoši prognozēm, samazināsies strādājošo īpatsvars, palielinoties bērnu un vecu cilvēku īpatsvaram (t. s. sviestmaizes paaudze). Tādējādi ģimenes atbalsta politikai neizbēgami būs jāvērš uzmanība uz atbalsta sistēmas pilnveidi ģimenēm paplašinātā kontekstā, ietverot arī augšupējās līnijas ģimenes locekļu (vecvecāku) vietu un lomu ģimenes struktūrā.