Tautas skaitīšanas metodoloģiskie principi, programma un organizācija balstījās uz starptautiskajā praksē pārbaudītām un atzītām rekomendācijām, Eiropas Savienības (European Union) valstu pieredzi un zināšanām, kā arī ciešajiem kontaktiem ar kaimiņvalstu – Igaunijas un Lietuvas – statistiskajām iestādēm. Pirms tās, 16.12.1999., Saeima pieņēma Tautas skaitīšanas likumu.

Tautas skaitīšana ir praktiski vienīgā detalizētu, visaptverošu datu ieguves metode par iedzīvotājiem, viņu ģimenēm un mājokļiem iespējami mazākā teritoriālā dalījumā – par katru rajonu un pilsētu, kā arī par lielākajām lauku apdzīvotajām vietām. Tautas skaitīšanā tika apkopota informācija par Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem un to mājokļiem atbilstoši situācijai 31.03.2000.

Daļu no tautas skaitīšanas programmā ietvertās informācijas ieguva, apkopojot administratīvo reģistru (Iedzīvotāju reģistra un Valsts ieņēmumu dienesta) datus. Pārējo datu iegūšanai tika izmantota tradicionālā tautas skaitīšana, atbilstošos jautājumus uzdodot iedzīvotājiem.

Pirms tautas skaitīšanas tika definēti kritēriji, kuri iedzīvotāji būtu jāiekļauj Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaitā. Tās bija visas personas, kuras:

●        bija reģistrētas Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā;

Personas, kuras dažādu apstākļu dēļ Iedzīvotāju reģistrā nav reģistrētas, bet ir reģistrējamas:

●        Latvijas iedzīvotāji, kuri līdz kritiskajam momentam nav nomainījuši bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pases un kuriem šajā pasē nav Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes spiedoga ar personas kodu;

●        bērni, kuri vēl nav reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā;

●        personas, kuras mirušas pēc kritiskā momenta (2000. gada 31. marta plkst. 00.00).

2000. gada tautas skaitīšanā nebija jāskaita tās personas, kuras:

●        bija bez personas koda un bez pieraksta Latvijas Republikas teritorijā;

●        bija reģistrētas Iedzīvotāju reģistrā, bet vairāk nekā vienu gadu uzturējās ārzemēs;

●        ieceļojušas valstī un uzturējušās Latvijā mazāk par gadu;

●        dzimušas pēc kritiskā momenta (2000. gada 31. marta plkst. 00.00);

●        mirušas pirms kritiskā momenta (2000. gada 31. marta plkst. 00.00).

Par mājsaimniecību tika atzīta viena vai vairākas vienā mājoklī (mājā vai dzīvoklī) dzīvojošas personas.

2000. gada tautas skaitīšanā tika iekļauti šādi rādītāji: ģeogrāfiskā vieta un / vai pastāvīgā dzīvesvieta, tādi demogrāfiskie rādītāji kā dzimums, vecums, juridiskais ģimenes stāvoklis, dzīvi dzimušo bērnu skaits sievietēm, tādi ekonomiskie rādītāji kā ekonomiskās aktivitātes statuss, profesija, nozare, nodarbinātības statuss, darbavietas atrašanās vieta, galvenais iztikas līdzekļu avots, iekšējās un ārējās migrācijas rādītāji ‒ dzimšanas vieta (valsts), valstiskā piederība, pastāvīgā dzīvesvieta pirms gada; etnokultūras rādītāji (dzimtā valoda, citu valodu prasme, tautība), izglītības rādītāji (rakstpratība, augstākais iegūtais izglītības līmenis), kā arī tādi mājokļu radītāji kā mājokļa tips, mājokļa īpašumtiesību statuss, mājsaimniecības aizņemto istabu skaits, mājokļa labiekārtotība (virtuve, elektrība, gāze, ūdensvads, kanalizācija, tualete, karstais ūdens, vanna / duša, pirts), mājokļa apkures veids, ēkas uzcelšanas periods, dzīvojamās ēkas tips un ēkas ārsienu materiāls.

Tika iegūti arī vairāki atvasinātie rādītāji ‒ kopējais iedzīvotāju skaits, rajonu, republikas pilsētu, pilsētu un pagastu iedzīvotāju skaits, pilsētu un lauku iedzīvotāju skaits, iedzīvotāju blīvums, iedzīvotāju vidējais vecums, mājsaimniecības un ģimenes rādītāji.

Lai nodrošinātu sekmīgu vispārējās tautas skaitīšanas sagatavošanu un norisi, praksē pārbaudītu metodoloģisko un tehnoloģisko risinājumu pareizību, Centrālā statistikas pārvalde (CSP) veica divas izmēģinājuma skaitīšanas – pirmo 1997. gadā divās mazpilsētās (Līgatnē un Sabilē) un divos pagastos (Dobeles rajona Dobeles pagastā un Jēkabpils rajona Leimaņu pagastā), kā arī 1999. gadā atsevišķos Rīgas mikrorajonos. Tautas skaitīšana tika veikta no 31.03.2000. līdz 29.04.2000. Tajā bija iesaistīti vairāk nekā 5000 cilvēku.

Daļa tautas skaitīšanas programmā paredzētā informācija (atbildes uz 10 no 33 jautājumiem) iegūta no Iedzīvotāju reģistra un Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmas. Iedzīvotājiem tautas skaitīšanas laikā tika uzdoti 14 jautājumi par katru mājoklī dzīvojošo personu un deviņi jautājumi, kas raksturo mājokli. Personas lapas tika izpildītas katram iedzīvotājam no septiņu gadu vecuma.

Iespēja lietot personas kodu ļāva apvienot un kombinēt dažādos reģistros esošo informāciju par personu, paaugstināt skaitīšanas datu precizitāti, samazināt iedzīvotājiem uzdodamo jautājumu skaitu un tautas skaitīšanas izmaksas.

No 11.05.2000. līdz 10.06.2000. tika veikts svarīgs tautas skaitīšanas informācijas kvalitātes nodrošināšanas pasākums ‒ atkārtota atsevišķās teritorijās dzīvojošo cilvēku apmeklēšana viņu mājokļos, lai pārbaudītu skaitīšanas lapās ierakstīto datu pareizību. Izmantojot matemātiskās metodes, tika atlasīts 1 % no visiem tautas skaitīšanas iecirkņiem, kopā 42 tautas skaitīšanas iecirkņi, kuros šis pasākums tika veikts.

Lai tautas skaitīšanā iegūto datu apstrādi būtu iespējams veikt daudz ātrāk nekā ar tradicionālajām metodēm (kā tas tika darīts iepriekšējās tautas skaitīšanās), tika izveidota mūsdienīga datu ievades un apstrādes tehniskā sistēma un programmatūra, kas balstās uz optisko zīmju atpazīšanas tehnoloģiju. Lai šī sistēma darbotos ar paredzēto ātrumu un ar minimālu kļūdu līmeni, augstas prasības tika izvirzītas tautas skaitītājiem ‒ burti un cipari Mājsaimniecības lapās un Personas lapās bija jāieraksta pēc noteikta etalona. Izmantojot jaudīgus un ātrdarbīgus skenerus, datorsistēmā ievadīta informācija no 820 000  Mājsaimniecības lapu un vairāk nekā 2,1 miljona Personas lapu.

Tika publicēti kopsavilkuma dati par Latvijas iedzīvotāju skaitu, dzimuma un vecumsastāvu, tautībām, pilsonību, valodu prasmi un lietošanu, izglītību, galvenajiem iztikas līdzekļu avotiem, ģimenēm, dzimušo bērnu skaitu sievietēm, kā arī dati, kas raksturo iedzīvotāju mājokļus. Dati tika publicēti atbilstoši valsts administratīvi teritoriālajam iedalījumam tautas skaitīšanas datumā, t. i., 31.03.2000.

Tika publicēts arī datu krājums “Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti”, un, sadarbojoties trijām Baltijas valstīm, angļu valodā tika sagatavots datu krājums “2000. gada cikla tautas skaitīšanas Igaunijā, Latvijā un Lietuvā” (2000 Round of Population and Housing Censuses in Estonia, Latvia and Lithuania).

Latvijas iedzīvotāju skaits 31.03.2000., pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem, bija 2 377 383.

Kopš 1989. gada, kad tika veikta iepriekšējā tautas skaitīšana, iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 289 000 cilvēku jeb par 10,8 %. Pilsētu iedzīvotāju skaits bija samazinājies straujāk nekā lauku iedzīvotāju skaits ‒ par 14,3 % salīdzinājumā ar 2,4 % lauku iedzīvotāju.

Latvijas iedzīvotāji sadalījums pēc dzimuma bija šāds: 1 094 964 vīrieši un 1 282 419 sievietes. Vīriešu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā valstī bija samazinājies no 46,5 % 1989. gadā līdz 46,1 % 2000. gadā. Iedzīvotāju skaits 0‒14 gadu vecumā laika posmā starp abām tautas skaitīšanām bija samazinājies par 140 000 jeb 25 %, 15‒59 gadu vecumā par 184 000 jeb 11 %. Par 35 000 jeb 8 % pieauga iedzīvotāju skaits 60 un vairāk gadu vecumā, kas liecināja par strauju sabiedrības novecošanos.

Tautas skaitīšanas rezultāti liecināja, ka Latvijā dzīvoja vairāk nekā 150 tautību iedzīvotāji. Latviešu īpatsvars bija 57,7 %, krievu īpatsvars ‒ 29,6 %. No visiem Latvijas iedzīvotājiem savai tautībai atbilstošo dzimto valodu norādīja 86,3 %. Augstākais savai tautībai atbilstošās dzimtās valodas īpatsvars bija latviešiem ‒ 95,6 %. Vairāk nekā 72 000 cittautiešu kā savu dzimto valodu norādījuši latviešu valodu. Latviešu valodu 2000. gadā prata 79 % valsts iedzīvotāju salīdzinājumā ar 61,7 % 1989. gadā. Angļu valodu pārvaldīja 340 000 Latvijas iedzīvotāju, vācu valodu ‒ 179 000, bet franču valodu ‒ gandrīz 10 000 iedzīvotāju. Latvijā dzimuši bija 81,5 % iedzīvotāju. Latvijā vienai sievietei vidēji bija dzimuši 1,3 bērni. Starp 15 gadus veciem un vecākiem Latvijas iedzīvotājiem (1754 tūkstoši) 13,9 % bija ar augstāko izglītību, 20,2 % ar vidējo speciālo izglītību, ar vispārējo vidējo izglītību ‒ 31,0 %, ar pamatskolas izglītību ‒ 26,5 %, bet ar sākumskolas izglītību ‒ 5,9 % iedzīvotāju. Ģimenes vidējais lielums 2000. gadā bija 2,84 (1989. gadā ‒ 3,12). Gandrīz puse no ģimenēm (47,9%) bija ģimenes ar vienu bērnu, 36,1 % ‒ ģimenes ar diviem bērniem. Visai augsts ‒ 32,5 % ‒ bija nepilno ģimeņu īpatsvars (ģimenes, kas sastāv no mātes vai tēva ar bērniem). No visiem valsts iedzīvotājiem 29,1 % apdzīvoja individuālo ģimenes māju vai tās daļu, bet 68,6 % dzīvoja atsevišķos dzīvokļos. Virtuves esamību mājoklī bija norādījuši 98,9 % iedzīvotāju, gāzes pavardu ‒ 87,9 %, ūdensvadu ‒ 83,2 %, kanalizācijas sistēmu ‒ 77,0 %, tualeti ar ūdens novadu ‒ 77,4 %, vannu vai dušu ‒ 67,9 %, karsto ūdeni ‒ 56,0 %, bet pirti ‒ 7,6 % iedzīvotāju.