Nodibinoties Latvijas Republikai, valsts attīstībai īpaši svarīgi bija panākt Pirmā pasaules kara laikā emigrējušo iedzīvotāju atgriešanos, tautsaimniecības atjaunošanu un attīstību. Tāpēc reemigrācijas un ar bēgļu atgriešanos saistīto jautājumu risinājumi bija aktuāli sociālajā un demogrāfiskajā politikā Latvijas valsts pirmajos gados. Demogrāfiskās politikas teorētisko nostādņu diskusijās Latvijā līdz Otrajam pasaules karam dominēja nepietiekama iedzīvotāju skaita koncepcija. Profesors Kārlis Balodis iespējamo iedzīvotāju skaitu Latvijā vērtēja ap 6 miljoniem. Darbaspēka trūkumu lauksaimniecībā kompensēja viesstrādnieki no Lietuvas un Polijas. Paplašināta iedzīvotāju ataudze bija tikai Latvijas laukos. Dzimstības stimulēšanas pasākumi valstī kopumā netika veikti.
Padomju okupācijas periodā demogrāfiskās politikas pasākumus realizēja galvenokārt centralizēti. Lai nodrošinātu augstāku dzimstību, līdz 1955. gadam bija spēkā abortu aizliegums. Demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās (dzimstības un iedzīvotāju dabiskā pieauguma samazināšanās, mirstības līmeņa stagnācija un pieaugums) un nozīmīgās atšķirības starp Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) republikām radīja priekšnoteikumus vietējām iniciatīvām. 1980. gadā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja un Ministru padome akceptēja pasākumu kopumu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai un dabiskā pieauguma stimulēšanai, kas sasaucās ar 1981. gada Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un PSRS Ministru padomes lēmumu “Par pasākumiem, kas veicami, lai pastiprinātu valsts palīdzību ģimenēm, kurām ir bērni”. Tika sagatavota un akceptēta Latvijas demogrāfiskās attīstības kompleksā mērķprogramma 1986.‒2000. gadam, kas ietvēra četras apakšprogrammas – dzimstības paaugstināšanas, mūža ilguma pagarināšanas, kultūras līmeņa palielināšanas un nodarbinātības optimizēšanas apakšprogrammu. Demogrāfiskās politikas realizētie pasākumi saistībā ar reproduktīvo vecumu sasniegušo sieviešu skaita pieaugumu, padomju režīma pārbūvi un Latvijas neatkarības atjaunošanu līdz 20. gs. 80. beigām bija pamats dzimušo skaita un paredzamā mūža ilguma pieaugumam. Lai ierobežotu migrāciju no PSRS republikām, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Ministru padome 1989. gadā pieņēma lēmumu “Par pasākumiem iedzīvotāju skaita nepamatota mehāniskā pieauguma pārtraukšanai un migrācijas procesu regulēšanai Latvijas PSR”, kam grozījumus un papildinājumus veica 1990. gadā. Sākoties starptautiskās migrācijas negatīvai bilancei, jo īpaši ar bijušajām PSRS republikām, minēto lēmumu ar Ministru kabineta rīkojumu 1995. gadā atzina par spēku zaudējušu.