Kā lauksaimniecības zinātnes sinonīmu 18. gs. franču zinātnieki sāka lietot vārdu 'agronomija' (no grieķu agros ‘lauks’; nomos ‘likums’). Latviešu valodā salikteņa pirmā daļa 'lauks-' nozīmē zemes platību, kas aizņemta ar noteiktu augu (parasti kultūraugu) kopu, kuriem ir līdzīgi augšanas apstākļi, piemēram, rudzu lauks, kartupeļu lauks. Mūsdienās ar vārdu 'agronomija' visbiežāk apzīmē ar augu audzēšanu saistītu lauksaimniecības zinātņu kopumu, kas ietver divas lauksaimniecības zinātnes apakšnozares: laukkopību un dārzkopību.

Lauksaimniecības zinātne pēta augu un dzīvnieku produkcijas ražošanu, lai nodrošinātu cilvēkus ar pārtiku un pārstrādājošās rūpniecības nozares – ar izejvielām. Zinātņu nozarei ir četras apakšnozares: laukkopība, dārzkopība, lopkopība un lauksaimniecības inženierzinātne. Lauksaimniecības zinātne ir balstīta dabaszinātnēs, un tās attīstība notiek vienlaicīgi ar dabaszinātņu attīstību. 

Lauksaimniecības zinātnes sasniegumi rezultējušies izkoptās un produktīvās augu un dzīvnieku šķirnēs, izpratnē par augsnes auglību, prasmē to saglabāt un uzlabot, izpratnē par augiem, to vajadzībām un prasmē tās nodrošināt, izpratnē par kaitīgiem organismiem un prasmē tos ierobežot, pilnveidotās augu un dzīvnieku audzēšanas tehnoloģijās, sabalansētā mājdzīvnieku ēdināšanā, savukārt lauksaimniecības inženierzinātņu sasniegumi padarījuši šo darbu vieglāku un efektīvāku. Rezultātā ievērojami pieaugusi gan augu, gan dzīvnieku produktivitāte un produkcijas kvalitāte. Mūsdienu lauksaimniecības zinātne ir iegājusi jaunā attīstības ērā, jo bioloģijā, fizikā, ķīmijā un sociālajā sfērā veikti atklājumi, kas saistīti ar lauksaimniecības turpmāku attīstību. Taču vēl ir daudz darāmā, lai sašaurinātu plaisu, kas radusies starp zinātniskajiem atklājumiem, piemēram, molekulārajā bioloģijā, un izpratni par šo sasniegumu ietekmi uz vidi, sociālo un ekonomisko sfēru. 

Lauksaimniecības zinātne pēta augu un dzīvnieku produkcijas ražošanu ar mērķi nodrošināt cilvēkus ar pārtiku un izejvielām. Pārtika ir cilvēku dzīves pamatvajadzība. Augu un dzīvnieku domestikācija un līdztekus arī cilvēku vēlme izprast un pārvaldīt šo resursu izmantošanu sākās jau pirms aptuveni 10 000 gadiem. Pieaugot iedzīvotāju skaitam uz Zemes, ir pieaugusi arī vajadzība pēc pārtikas u. c. izejvielām, ko iespējams nodrošināt, zemes apsaimniekošanā izmantojot zinātnes atziņas. Ja laikā pirms lauksaimniecības zinātnes strauja uzplaukuma (līdz 19. gs. vidum) labos ražas gados 6 cilvēki varēja nodrošināt ar pārtiku sevi un vēl 4 citus, tad modernajā lauksaimniecībā, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) viens fermeris var nodrošināt ar pārtiku vairāk kā 100 cilvēkus. Pateicoties zinātniskajiem atklājumiem, pieaugusi augu un dzīvnieku produktivitāte un produkcijas kvalitāte, samazinājušies zaudējumi, ko nodara nezāles, slimības, kaitēkļi, uzlabojusies pirmapstrāde, kas ļauj labāk saglabāt saražoto, pieaugusi darba efektivitāte (mehanizācija, elektrifikācija). Piemēram, laika periodā no 1940. līdz 1980. gadam ASV kukurūzas raža no platības vienības trīskāršojās, kviešu un sojas raža – pieauga divas reizes, bet produkcijas izlaide, rēķinot uz vienu darba stundu, desmitkāršojās. Raugoties no globālās perspektīvas – lauksaimniecības tehnoloģiju attīstība ir nodrošinājusi lauksaimniecības produkcijas pieaugumu gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs. Piemēram, periodā no 1965. līdz 1985. gadam pasaules graudu tirgus apjoms ir trīskāršojies. Līdzīgi, pateicoties zinātnes sasniegumiem, pieaugusi piena ražošana, piemēram, izslaukums no govs pēdējos 40 gados ir vairāk kā divkāršojies un vairākās valstīs vidēji no govs gadā pārsniedz 10 000 litru (Izraēlā un Sauda Arābijā). Ja govs saražotu tikai tik daudz piena, cik nepieciešams teļa pabarošanai (kā daba paredzējusi), tie būtu tikai 3–4 litri dienā.

Lauksaimniecības zinātne cieši saistīta un balstīta dabaszinātnēs: bioloģijā, ķīmijā, fizikā. Lauksaimniecības zinātņu nozarei ir 4 apakšnozares: laukkopība, dārzkopība, lopkopība un lauksaimniecības inženierzinātne. 

Lauksaimniecības zinātnes pētījumos tiek izmantotas bioloģijas, ķīmijas un fizikas pamatteorijas. Lauksaimniecības zinātnē jaunas informācijas ieguvei pielieto zinātnisko metodi, kas raksturo pieeju zināšanu ieguvei. Tā sevī ietver vairākus soļus: (1) faktu, novērojumu, eksperimentu rezultātu un zinātniskās literatūras atziņu krāšana, lai definētu risināmos jautājumus; (2) hipotēzes formulēšana; (3) jaunu datu ieguve un analīze, izmantojot novērojumus, eksperimentus un pārbaudes; (4) secinājumu izdarīšana – hipotēzes pierādīšana vai noraidīšana, kā arī norādījums par tālākiem pētījumiem. Plaši izmanto tādas metodes kā analīzi un sintēzi, indukciju un dedukciju, novērojumus, eksperimentus, dažādas laboratorijas metodes, ieskaitot molekulārās bioloģijas metodes, matemātiskās statistikas metodes un datormodelēšanu, kā arī dažādas aptaujas. Lauksaimniecībā raksturīgais eksperimentu veids ir lauka izmēģinājums, bet eksperimentus veic arī kontrolētos apstākļos un laboratorijās. Bieži pētījumos iesaista ražotājus, jo ir jāpārbauda vai jādemonstrē iegūtie rezultāti ražošanas apstākļos. Šādu pētniecības metodi sauc “līdzdalības pētniecība” (participatory research), un definē kā pētnieku un ražotāju sadarbību lauksaimniecības zinātnē. Šāda sadarbība 21. gs. sākumā ir cieši saistīta ar lauksaimniecības sistēmu pētījumiem, taču jaunattīstības valstīs, izmantojot šo metodi, tiek veikta arī selekcija un ģenētisko resursu saglabāšana. 

Pirmās zināšanas lauksaimniecībā bija pieredzes nodošana mutvārdos no zemnieka zemniekam, no tēva – dēlam. Daļa no senatnes zināšanām tika apkopota reliģiskos sacerējumos, bet tradicionālās zinātnes reti pievērsās kaut kam tik ikdienišķam. Lai arī viduslaikos par lauksaimniecību tika daudz rakstīts, tomēr tā nebija ieguvusi vietu akadēmisko zinātņu struktūrā. Pirmā akadēmija zemniekiem tika izveidota 1796. gadā Kesteli (Ungārija), bet arī tur mācīja tikai zemnieku praktisko pieredzi. Zinātniskās lauksaimniecības aizsācējs bija vācu ķīmiķis Justuss fon Lībigs (Justus Freiherr von Liebig) ar darbu “Organiskā ķīmija un tās pielietojums lauksaimniecībā un fizioloģijā” (Die organische Chemie in ihrer Anwendung auf Agrikulturchemie und Physiologie, 1840), ar ko sākās sistemātiska lauksaimniecības zinātnes attīstība. J. Lībiga ietekmē lauksaimniecības izglītība koncentrējās uz dabas zinātnēm. Attīstījās gan vidējā, gan augstākā līmeņa lauksaimniecības izglītības iestādes (lauksaimniecības skolas, fakultātes universitātēs), kas nomainīja vecos, praktiskā pieredzē balstītos izglītības centrus. Piemēram, Eiropā tika nodibināta Lauksaimniecības (Agronomijas) nodaļa, kas darbojās (1819 –1832) Viļņas Universitātes (Vilniaus universitetas) Fizikas un matemātikas fakultātes paspārnē. Lauksaimniecības nodaļu Rīgas Politehnikumā nodibināja 1863. gadā. Tajā pašā laikā tika dibinātas pirmās koledžas ASV. ASV prezidents Abrahams Linkolns (Abraham Lincoln) 1862. gadā parakstīja Morilla aktu (Morrill Act), ar kuru piešķīra vairākām pavalstīm valsts zemi (30 000 akrus jeb 12 141 ha), lai atbalstītu vismaz vienas koledžas dibināšanu, kur vadošie priekšmeti, neizslēdzot citas klasiskās studijas, būtu lauksaimniecība un mehānika. Savukārt pirmās izmēģinājumu stacijas ASV tika dibinātas 1875. gadā (Konektikutā un Kalifornijā). Līdzīgas aktivitātes notika arī citās pavalstīs, bet līdz 1887. gadam nebija attīstīta valsts izmēģinājumu staciju sistēma, ko izveidoja, pieņemot Hača aktu (Hatch Act), ar kuru šīm stacijām piešķīra ikgadēju finansiālu atbalstu un noteica to darbību kopā ar Morilla akta pieņemšanas rezultātā izveidotajām koledžām. Tas radīja bāzi lauksaimniecības pētījumiem. 1914. gadā ASV Kongress pieņēma Smita-Levera aktu (Smith-Lever Act), ar kuru noteica, ka fermeriem jāmāca modernās lauksaimniecības sasniegumi un metodes, tādējādi liekot pamatu lauksaimniecības konsultāciju sistēmai. 

Vecāko lauksaimniecības eksperimentālo staciju pasaulē nodibināja angļu agronoms Džons Benets Lovss (Sir John Bennet Lawes) Rotamstedā, Anglijā, no sava tēva mantotajā muižā. Dž. B. Lavs pēc ilgiem augu pētījumiem patentēja procesu, kurā, apstrādājot fosfātus ar sērskābi, ieguva superfosfātu. 1842. gadā viņš atvēra fabriku, uzsākot minerālmēslu ražošanu. Ķīmiķis Henrijs Gilberts (Sir Joseph Henry Gilbert) 1843. gadā pievienojās Dž. B. Lavam, un šis gads tiek uzskatīts par Rotamstedas Eksperimentālās stacijas (Rothamsted Experimental Station) dibināšanas gadu. H. Gilberts pētīja slāpekļa mēslojuma ietekmi uz kultūraugiem. Abi kopā viņi pētīja dažādu augu barības elementu nozīmi, kā arī dzīvnieku ēdināšanu, ieskaitot dažādas lopbarības vērtību. Drīz vien līdzīgas stacijas dibināja arī citviet Eiropā. Attīstoties lauka izmēģinājumu metodikai un datu matemātiskās apstrādes metodēm, bija iespējams labāk salīdzināt gan dažādus augus, gan to audzēšanas paņēmienus.

Par augsnes zinātnes pirmsākumu uzskata 1809. gadā formulēto humusa teoriju, kas aprakstīta Albrehta Tēra (Albrecht Daniel Thaer) 4 sējumu darbā “Racionālās lauksaimniecības pamatprincipi” (Grundsätze der rationellen Landwirthschaft, 1809–1812). Norfolkas četru lauku augseku izveidoja un ieviesa Norfolkas grāfistē u. c. grāfistēs Anglijā 17. gs. beigās. Šī augseka pretstatā agrākajai sistēmai neparedzēja papuves lauku, bet uzsvars tika likts uz lopbarības augu audzēšanu (kviešus sēja pirmajā laukā, tiem nākamajā gadā sekoja rāceņi, tad mieži ar āboliņa un airenes pasēju, kurus nākamajā gadā noganīja vai nopļāva; rāceņus izmantoja lopbarībai ziemā). Jaunajai sistēmai bija kumulatīvs efekts, jo labāk baroti mājdzīvnieki ražoja vairāk un labākas kvalitātes kūtsmēslu, kas savukārt nodrošināja labākas laukaugu ražas. Kviešu ražas pieauga gan tāpēc, ka tos audzēja pēc zālaugiem, gan tāpēc, ka, aitas ganoties, lauku mēsloja. Šī sistēma līdz 1800. gadam kļuva par standarta praksi Lielbritānijā, bet 19. gs. pirmajos trīs ceturkšņos tā tika pārņemta arī vairumā kontinentālās Eiropas. Plaši pētījumi par minerālmēslu lietošanu, augsnes apstrādi, augu maiņu ļāva padarīt augsnes auglīgākas, kā rezultātā ievērojami pieauga kultūraugu ražība (piemēram, ASV periodā no 1940. līdz 1965. gadam atkarībā no kultūrauga ražas ražība pieauga par 50–150%). 

Augu zinātnē nozīmīgi pētījumi veikti dažādos virzienos: augu fizioloģijā, agroķīmijā, ģenētikā un selekcijā, augu patoloģijā un augu audzēšanas tehnoloģiju pilnveidē. Pētījumi tika veikti ar dažādiem augiem, kurus sākotnēji nosacīti varēja iedalīt divās grupās: augi, kurus cilvēki tieši izmantoja pārtikai, un augi, kurus izmantoja dzīvnieku ēdināšanai. Trešā grupa vēl bija augi, kas nepieciešami rūpnieciskai pārstrādei, piemēram, dažādi šķiedraugi, kas, attīstoties ķīmiskās šķiedras ražošanai, savu nozīmi zaudēja, bet 21. gs. interese par to audzēšanu un pētniecību ir pieaugusi. Lai arī zinātniskās augkopības sākumu datē ar 19. gs. beigām, tomēr jau senajā Ēģiptē 2000. g. p.m.ē. rakstīja par labākajiem sējas laikiem. Gadsimtu laikā ir sarakstīts daudz traktātu ar ieteikumiem augstāku ražu sasniegšanai. Jēdziens “šķirne” un sistemātiska izlase augu audzēšanā ieviesās jau 18. gs. beigās, bet par zinātniskās selekcijas sākumu uzskata 20. gs. sākumu, kad no jauna atklāja Gregora Mendela (Gregor Johann Mendel) iedzimstamības likumus (G. Mendels tos publicēja 1865). Turpmākie atklājumi ģenētikā (par mutācijām, gēniem u.c.) veicināja modernās selekcijas attīstību un ļāva izveidot specifiskas šķirnes dažādiem audzēšanas apstākļiem. Visspožākais rezultāts bija Normana Borlauga (Norman Ernest Borlaug) darbs īsstiebraino kviešu izveidošanā, kas bija “zaļās revolūcijas” (Green Revolution) pamatelements, par ko N. Borlaugs saņēma Nobela prēmiju. Lielāka virzība augu slimību un kaitēkļu izpētē sākās 19. gs., ko īpaši stimulēja posts, ko nodarīja kaitēkļi vīnogulājiem un slimības kartupeļiem. 20. gs. veica sistemātiskus pētījumus augu patoloģijā, kaitēkļu un nezāļu izpētē, kā arī meklēja pietiekami efektīvas ķīmiskas vielas, lai visu grupu kaitīgos organismus ierobežotu. Sākotnēji izmantoto augu aizsardzības līdzekļu atlieku uzkrāšanās vidē rosināja jaunus pētījumus, kā arī bioloģisko augu aizsardzības līdzekļu pētniecību un izveidi. 

Lopkopība ir vēl senāka lauksaimniecības apakšnozare par augkopību, un par pirmajiem domesticētajiem dzīvniekiem uzskata suņus, kazas un, iespējams, aitas jau 9000 g. p.m.ē. Lopkopības zinātnes virzieni attīstījās līdzīgi augkopībai. Dzīvnieku ēdināšanas izpēte sākās 19. un 20. gs. mijā un īpaši uzplauka 20. gs. otrajā ceturksnī. Tika pētīti barības līdzekļi, metabolisma process, vitamīnu, minerālvielu, olbaltumvielu, aminoskābju, lipīdu, ogļhidrātu nozīme, to balansa nozīme barības devās. Visi šie atklājumi tiek ieviesti praksē kopš 20. gs. 50. gadiem un devuši lielu ieguldījumu produkcijas apjoma un kvalitātes kāpināšanā. Likums, ka pēcnācēji ir līdzīgi to vecākiem (the law “like begets like”), bija izplatīts jau Bībelē, un ilgu laiku pirms zinātniskās dzīvnieku ģenētikas attīstības lauksaimniecības dzīvnieki tika pakļauti noteiktai selektīvai audzēšanai. Ģenētikas attīstība ļāva izprast un pielietot zinātniski pamatotu pārošanu un izlasi, izkopt šķirnes un uzsākt krustojumu veidošanu, lai ražotais produkts atbilstu patērētāja prasībām. Cūku krustojumu izmantošana gaļas ražošanā uzsākta kopš 20. gs. 50. gadiem, un krustojumdzīvnieki aug ātrāk, ir ar liesāku gaļu. Savukārt specializētus (olu vai gaļas ražošanai) mājputnu krosus izmanto kopš 20. gs. 80. gadiem. Lielus sasniegumus piena govju audzēšanā nodrošināja buļļu vērtēšanas sistēmas pēc to pēcnācējiem izveide un izmantošana kopā ar mākslīgās apsēklošanas sistēmas izveidi (20. gs. 50. gados), kas piensaimniekiem ļauj izmantot vislabākos buļļus sava ganāmpulka izkopšanai. Dzīvnieku ekoloģijas, labturības un uzvedības pētījumi ir jauna apakšnozare, kas sāka attīstīties tikai 20. gs. vidū un pēta dažādu ārējās vides faktoru iedarbību uz dzīvnieku, tā uzvedību un produkcijas ieguvi atkarībā no šiem faktoriem. 

Lauksaimniecības inženierzinātnes ietver dažādas jomas (mehanizācija, elektrifikācija, lauksaimniecības būves, hidraulika u.c.), kas kopumā ievērojami cēlušas lauksaimniecības darbu efektivitāti. Inženierzinātņu sasniegumu izmantošana ir izplatīta visā pasaulē un, piemēram, ASV kopš 20. gs. 30. gadiem ir četrkāršojusies. Šīs apakšnozares vēsture sākās ar pirmo darbarīku, ko izdomāja un izgatavoja, lai apstrādātu augsni. Tomēr nozīmīgākie atklājumi sākušies kopš 18. gs., kad Džetro Talls (Jethro Tull) 1701. gadā izgudroja zirgvilkmes sējmašīnu, bet 1794. gadā Īlaijs Vitnijs (Eli Whitney) – kokvilnas tīrīšanas mašīnu. 19. un 20. gs. sekoja ar daudziem nozīmīgiem izgudrojumiem: traktors, kuļmašīna, saules kolektors, dažādas lauksaimniecības mašīnas, pašgājēja tehnika (kombaini, lopbarības vākšanas un sagatavošanas mašīnas), fermu mehanizācijas aprīkojums, specializētas būves u.c., līdz iespējai izmantot globālās pozicionēšanas sistēmas GPS (kopš 1994) un datorzinātņu sasniegumus precīzās lauksaimniecības vajadzībām.

Mūsdienu lauksaimniecības zinātne ir iegājusi jaunā attīstības ērā, apbruņota ar vismodernākajām pētniecības tehnoloģijām un iespējām, lai turpinātu izmantot dabu maksimālam cilvēka labumam. Plaši un dziļi atklājumi, kas saistīti ar lauksaimniecības turpmāku attīstību, veikti bioloģijā, fizikā, ķīmijā, ekoloģijā, sociālajā sfērā. Selekcionāri izmanto molekulāro marķieru atbalstu (marker-assisted breeding), biotehnoloģijas metodes un genoma pētījumu rezultātus selekcijā, lai palielinātu precizitāti dažādu uzlabojumu sasniegšanā. Tiek veidotas ģenētiski modificētas šķirnes, kas izturīgas pret noteiktām slimībām, kaitēkļiem vai ķīmiskām vielām. Vairākas programmas sola samazināt ūdens patēriņu ražas veidošanai un palielināt barības elementu izmantošanas efektivitāti (t.i., samazināt minerālmēslu lietošanas vajadzību) tādiem kultūraugiem kā kukurūza un kokvilna, kā arī klūdziņu prosai (Panicum virgatum) un miskantei (Miscanthus), kas ir nozīmīgi nepārtikas augi atjaunojamās enerģijas ražošanai. Izmantojot gēnu inženieriju tiek plānots veidot šķirnes ar uzlabotu fotosintētisko efektivitāti, ar spēju saistīt atmosfēras slāpekli, ko pašlaik no kultūraugiem dabiski spēj tikai tauriņzieži, kā arī veidot izturību pret slimībām u.c. stresa faktoriem. Sabiedrībā nav vienprātības par šādu zinātnes sasniegumu izmantošanu praktiskajā ražošanā un to ietekmi uz turpmāku cilvēces attīstību un vides kvalitātes saglabāšanu. 

Lopkopībā tiek izmantoti biotehnoloģijas sasniegumi (embriju transplantācija, mikromanipulācijas ar embrijiem), radot daudzus klonus. Monoklonālie antibodiji (monoclonal antibodies) tiek izmantoti imūnsistēmas pētījumos. Pētniecības mērķis ir ievērojami uzlabot dzīvnieku veselību un rezultātā – produktivitāti. 

Plaši tiek izmantotas precīzās lauksaimniecības iespējas visās lauksaimniecības nozares apakšnozarēs, datorzinātņu sasniegumi dažādu procesu modelēšanā un vadībā. Arvien turpinās inženierzinātņu progress, kā arī būtiski ir pētījumi atjaunojamās enerģijas ieguvē un izmantošanā. 

Ar pētniecību lauksaimniecībā nodarbojas gan starptautiski centri, gan nacionāli institūti un universitātes, gan arī pētnicības stacijas un starptautiskas komerciālas kompānijas. Starptautiskajā Lauksaimniecības zinātnes centru konsorcijā (Consortium of International Agricultural Research Centers, CGIAR) ietilpst 15 Starptautiski Zinātnes centri, no kuriem 14 tieši saistīti ar lauksaimniecību: Āfrikas Rīsa izpētes centrs (Africa Rice Center) Kotdivuārā; Starptautiskais Bioloģiskās daudzveidības centrs (Bioversity International, agrāk – International Plant Genetic Resources Institute, IPGRI), kas pēta lauksaimniecības augu un koku bioloģisko daudzveidību, Romā, Itālijā; Starptautiskais Tropiskās lauksaimniecības centrs (International Center for Tropical Agriculture, CIAT) Kali, Kolumbijā; Starptautiskais Sauso apgabalu lauksaimniecības zinātnes centrs (International Center for Agricultural Research in the Dry Areas, ICARDA) Alepo, Sīrijā; Starptautiskais Kultūraugu pētniecības institūts daļēji sausajiem tropiem (International Crops Research Institute for the Semi-Arid Tropics, ICRISAT) Haidarābadā, Indijā; Starptautiskais Pārtikas politikas pētniecības institūts (International Food Policy Research Institute, IFPRI) Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā, ASV; Starptautiskais Tropiskās lauksaimniecības institūts (International Institute of Tropical Agriculture, IITA) Ibadanā, Nigērijā; Staptautiskais Mājdzīvnieku pētniecības centrs (International Livestock Research Institute, ILRI) Nairobi, Kenijā; Starptautiskais Kukurūzas un kviešu izpētes centrs (International Maize and Wheat Improvement Center, CIMMYT) Elbatanā, Meksikā; Starptautiskais Kartupeļu centrs (International Potato Center, CIP) Limā, Peru; Starptautiskais Rīsa izpētes institūts (International Rice Research Institute, IRRI) Losbanosā, Filipīnās; Starptautiskais Ūdens izmantošanas institūts (International Water Management Institute, IWMI) Kolombo Šrilankā; Pasaules Agromežsaimniecības centrs (World Agroforestry Centre) Nairobi, Kenijā; Pasaules Dzīvo akvatisko resursu izmantošanas centrs WorldFish (International Center for Living Aquatic Resources Management, ICLARM) Penangā, Malaizijā.

Bez šiem starptautiskajiem institūtiem liela loma pētniecībā ir pasaules specializētām lauksaimniecības universitātēm vai universitātēm, kurās ir augsta līmeņa fakultātes, kurās veic pētniecību lauksaimniecībā. Piemēram, Kalifornijas Universitāte (University of California, Davis) ASV; Kornela Universitāte (Cornell University) ASV; Vageningenes Universitāte (Wageningen University) Dānijā; Kalifornijas Bērklija Universitāte (University of California, Berkeley (UCB)) ASV; Perdjū Universitāte (Purdue University) ASV; Viskonsīnas Universitāte Medisonā (University of Wisconsin – Madison) ASV; Austrālijas Nacionālā Universitāte (The Australian National University); Aijovas Valsts Universitāte (Iowa State University) ASV; Oregonas Valsts Universitāte (Oregon State University) ASV; Zviedrijas Lauksaimniecības Zinātņu Universitāte (Sveriges lantbruksuniversitet; Swedish University of Agricultural Sciences; SLU); Britu Kolumbijas Universitāte (University of British Columbia) Kanādā; Agro ParisTech – Francijas vadošais dzīvības zinātņu, agronomijas, pārtikas tehnoloģijas un vides institūts, kas ietilpst Francijas vadošo 10 augstskolu konsorcijā “Grandes Ecoles”; Redingas Universitāte (University of Reading) Apvienotajā Karalistē; Šveices Federālais Tehnoloģiju institūts Cīrihē (ETH Zurich – Swiss Federal Institute of Technology). Nozīmīgas pētniecībā Eiropā ir arī Helsinku Universitāte (Helsingin yliopisto) Somijā, Slovākijas Lauksaimniecības Universitāte (Slovenská poľnohospodárska univerzita v Nitre) Nitrā; Aberistvītas Universitāte (Institute of Biological, Environmental and Rural Sciences, Aberystwyth University) Apvienotajā Karalistē; Hohenheimas Universitātes (Universität Hohenheim) Lauksaimniecības Zinātņu fakultāte; Humbolta Universitātes (Humboldt-Universität zu Berlin) Lauksaimniecības un dārzkopības zinātņu institūts (Thaer-Institut für Agrar- und Gartenbauwissenschaften) Berlīnē, Vācijā un Krievijas Valsts Timirjazeva v.n. Agrārā Universitāte (Российский Государственный Аграрный Университет МСХА им. К.А. Тимирязева) Maskavā.

Nozīmīgākie pētniecības institūti: Francijas Nacionālais Lauksaimniecības zinātrņu institūts INRA (Institut National de la Recherche Agronomique, INRA; French National Institute for Agricultural Research); Dienvidāzijas Borlauga institūts (Borlaug Institute for South Asia, BISA) ar galveno biroju Deli, Indijā; Jūliusa Kīna Institūts (Julius Kühn Institute, JKI) Vācijā; Bioloģiskās lauksaimniecības pētniecības institūts (Research Institute of Organic Agriculture FiBL) – Vācijā, Šveicē, Austrijā; Zemes ielabošanas un pļavkopības institūts (Instytut Melioracji i Użytków Zielonych, IMUZ) – Polijā, Viskrievijas N.I. Vavilova v.n. Augkopības zinātniskais institūts (Всероссийский институт растениеводства имени Н. И. Вавилова, ВИР), kā arī Rotamstedas Izmēģinājumu stacija Apvienotajā Karalistē.

Lielu ieguldījumu lauksaimniecības pētniecībā dod daudzas starptautiskas kompānijas, kas nodarbojas ar augu aizsardzības līdzekļu ražošanu, kultūraugu selekciju, piemēram, MONSANTO (galvenais birojs Sent-Luisā, Misūri ASV); Syngenta (Bāzelē, Šveicē); starptautiska ķīmijas kompānija BASF (galvenais birojs Ludvigshāfenē, Vācijā); starptautiska kompānija BAYER (galvenais birojs Leverkūzenā, Vācijā) – tās galvenās darbības jomas dzīvības zinātnēs ir veselības aprūpe un lauksaimniecība. 

Nozīmīgākie periodiskie izdevumi: Agronomy for Sustainable Development, Advances in Agronomy, Agricultural and Forest Meteorology, Agriculture Ecosystems & Environment, Journal of Agricultural and Food Chemistry, Agricultural Systems, European Journal of Agronomy, Postharvest Biology and Technology, Precision Agriculture, Journal of Agricultural Science, Experimental Agriculture, Journal of Agricultural & Environmental Ethics, Agricultural History, Biological Agriculture & Horticulture, Agronomy Journal, Journal of Agronomy and Crop Science, Plant and Soil, Plant Soil and Environment, Journal of Plant Nutrition and Soil Science, Acta Agriculturae Scandinavica Section B-Soil and Plant Science, Crop Science, Field Crops Research, International Journal of Plant Production, Industrial Crops and Products, Grass and Forage Science, Crop & Pasture Science, Grassland Science, Genetics Selection Evolution, Plant Breeding, Seed Science and Technology, Journal of Cereal Science, Cereal Research Communications, Pest Management Science, Crop Protection, EPPO Bulletin, Plant Pathology, European Journal of Plant Pathology, Weed Science, Weed Research, Weed Technology, Weed Biology and Management, Allelopathy Journal, Journal of Animal Science, Journal of Animal Science and Biotechnology, Journal of Reproduction and Development, Animal Genetics, Animal, Breeding Science, Animal Feed Science and Technology, Journal of Animal Physiology and Animal Nutrition, Applied Animal Behaviour Science, Livestock Science, Journal of Dairy Science, Journal of Dairy Research, Small Ruminant Research, Worlds Poultry Science, u. c. 

Roberts Beikvels (Robert Bakewell) – viena no nozīmīgājām personām britu lauksaimniecības revolūcijā (British Agricultural Revolution); devis nozīmīgu ieguldījumu aitu, liellopu un zirgu selekcijā un audzēšanā, kā arī vispārējā izpratnē par mākslīgo izlasi. N. Borlaugs – amerikāņu biologs, humānists, Nobela prēmijas laureāts (1970), "zaļās revolūcijas" aizsācējs; 20. gs. 40. gados Meksikā izveidojis jaunas, augstražīgas, pret slimībām izturīgas puspundura kviešu šķirnes, kuras 20. gs. vidū introducējis Indijā un Pakistānā, dubultojot kviešu ražību un tādējādi stabili nodrošinot iedzīvotājus ar pārtiku; palīdzējis ieviest šīs metodes pārtikas apjomu palielināšanai arī citur Āzijā un Āfrikā. Luters Burbanks (Luther Burbank) – amerikāņu botāniķis, dārzkopis lauksaimniecības zinātnes pionieris; devis lielu ieguldījumu dažādu kultūraugu šķirņu veidošanā un attīstīšanā (plūmes, upenes, mellenes, augļu kaktuss, ķirši, zemenes, lopbarības zālaugi, dekoratīvie augi); īpaša nozīme bija izveidotajam kartupeļu genotipam ‘Bērbenka Rūsganais’ (Russet Burbank potato), kas vēlāk kļuva par vadošo kartupeļu šķirni pārstrādei. Šī šķirne, kas ir izturīga pret lakstu puvi, tika izveidota, lai palīdzētu Īrijai tik galā ar "kartupeļu bada” (Irish Potato Famine, 1845–1849) izraisītajām sekām. Alberts Hovards (Albert Howard) – angļu botāniķis, bioloģiskās lauksaimniecības (organic agriculture) pionieris; kopā ar Rūdolfu Steineru (Rudolf Steiner) un Evu Balfūru (Eve Balfour) tiek uzskatīts par modernās bioloģiskās lauksaimniecības pamatlicēju. J. Lībigs – vācu ķīmiķis; devis lielu ieguldījumu lauksaimniecības un bioloģiskās ķīmijas attīstībā; tiek uzskatīts par organiskās ķīmijas dibinātāju, modernās lauksaimniecības aizsācēju, kultūraugu “mēslošanas tēvu”; uzsvēra slāpekļa, fosfora, kālija u. c. barības elementu lomu augu augšanā; formulēja minimuma likumu (kultūraugu attīstību un ražas līmeni nosaka tas augu augšanas faktors, kas atrodas relatīvā minimumā). Amerikānis Džejs Lašs (Jay Laurence Lush) – dzīvnieku ģenētikas pionieris; devis lielu ieguldījumu mājdzīvnieku selekcijā; aizstāvējis dzīvnieku selekciju, kas balstījās nevis uz subjektīvi vērtējamu dzīvnieka izskatu, bet gan uz ģenētisko informāciju un kvantitatīvo statistiku. Dž. Lušs bija autors grāmatai “Dzīvnieku selekcijas plāni” (Animal Breeding Plans, 1937), kas ievērojami ietekmēja mājdzīvnieku selekciju visā pasaulē. G. Mendels – vāciski runājošs Morāvijas zinātnieks, augustīniešu mūks, kas iemantoja slavu tikai pēc nāves kā modernās ģenētikas iedibinātājs. G. Mendels formulēja iedzimstamības likumus, kas pazīstami kā Mendela likumi, veicot eksperimentus ar zirņiem (Pisum sativum); ieviesa terminus “dominants” un “recesīvs”; atziņas publicēja darbā “Eksperimenti augu hibridizācijā” (Versuche über Pflanzenhybriden). Luijs Pastērs (Louis Pasteur) – franču ķīmiķis un mikrobiologs; slavens ar atklājumiem vakcinācijā, pētījumiem par rūgšanas un pūšanas procesiem un izstrādāto pasterizācijas tehnoloģiju; viens no mikrobioloģijas zinātnes dibinātājiem; izstrādāja vairākas vakcīnas (ievērojamākā – vakcīna pret trakumsērgu). Dmitrijs Prjaņišņikovs (Дмитрий Николаевич Прянишников) – krievu agroķīmiķis, augu fiziologs; lielu mūža daļu veltījis augkopības zinātnes izveidošanai; sarakstījis vairākas mācību grāmatas, no kurām slavenākā “Speciālā zemkopība” (“Частное земледелие”, no 1898–1938 iznāca 8 izdevumi), arī 1931 izdotā “Agroķīmija” ("Агрохимия") pieredzēja vairākus izdevumus. Sevals Raits (Sewall Green Wright) – amerikāņu ģenētiķis, viens no populāciju ģenētikas iedibinātājiem; atklāja inbrīdinga koeficientu un metodi, kā to aprēķināt šķirnes dzīvniekiem; ģenētiskā drifta matemātiskās teorijas atklājējs; izstrādājis matemātiskās metodes, kas plaši tiek pielietotas dzīvnieku selekcijā. Mankombu Sambasivans Svaminatans (Mankombu Sambasivan Swaminathan) – indiešu ģenētiķis un starptautiska mēroga administrators; galvenie nopelni saistīti ar “zaļo revolūciju” Indijā, kuras laikā nabadzīgajiem zemniekiem piedāvājis lietot augstražīgas rīsa un kviešu šķirnes. M. S. Svaminatanu sauc par "indiešu zaļās revolūcijas tēvu”; viņš dibinājis un vada „MS Svaminatana pētniecības fondu” (MS Swaminathan Research Foundation) un izvirzījis mērķi atbrīvot pasauli no nabadzības un bada, tai pašā laikā iestājoties par ilgtspējīgas lauksaimniecības pamatprincipiem. Kliments Timirjazevs (Климент Аркадьевич Тимирязев) – krievu biologs, botāniķis un augu fiziologs; sarakstījis pasaulslaveno darbu “Auga dzīve” (“Жизнь растения”, 1878). K. Timirjazeva galvenie pētījumi saistīti ar gaismas (galvenokārt zilo un sarkano staru) nozīmi augu dzīvības procesos, atklājis fotosintēzes būtību, formulējis daudzas likumsakarības augkopībā. K. Timirjazevs uzskatīja augu fizioloģiju un agroķīmiju par racionālas lauksaimniecības pamatu. K. Timirjazeva vārdā nosaukta pasaulslavenā Krievijas Valsts Lauksaimniecības universitāte. Dž. Talls – angļu lauksaimniecības zinātnes pionieris, kas veicināja britu lauksaimniecības revolūciju; izgudroja (1701) zirgvilkmes sējmašīnu, kas ekonomiski izsēja sēklas rindās, vienādos attālumos un dziļumā, un pārklāja tās ar augsni; izgudroja zirgvilkmes kapli; rosināja uz zinātnisku pieeju lauksaimniecībai; palīdzēja pārveidot lauksaimniecības praksi ar daudziem izgudrojumiem un uzlabojumiem. Nikolajs Vavilovs (Николай Иванович Вавилов) – krievu botāniķis, augkopis-selekcionārs, ģeogrāfs un ģenētiķis; daudzu darbu autors (nozīmīgākais darbs – teorija par kultūraugu izcelšanās centriem un iedzimstošās mainības homoloģisko rindu likums); lielu darbu ieguldījis pasaules augu daudzveidības pētījumos; savācis pasaulslavenā Viskrievijas Augkopības institūta (Всероссийский институт растениеводства имени Н. И. Вавилова) kultūraugu kolekciju, kas ir neaizstājama izejmateriālu krātuve selekcijas darbam. Arturi Ilmari Virtanens (Artturi Ilmari Virtanen) – somu ķīmiķis, bioķīmiķis, Nobela prēmijas laureāts (1945); pētījis fermentācijas procesus, slāpekļa saistītājas gumiņbaktērijas, augu ķīmisko sastāvu, dažādas aminoskābes; izolējis aminoskābes no daudzveidīga augu klāsta; pierādījis, ka sēru saturošās aminoskābes ir īpaši nozīmīgas gan cilvēkiem, gan mājdzīvniekiem; izgudrojis lopbarības konservantus (AIV Forage or AIV method), kas pamatojās uz neorganisko skābju, galvenokārt sērskābes, pievienošanu skābbarībai, lai uzlabotu fermentāciju. E. Vitnejs – amerikāņu izgudrotājs; izgudroja kokvilnas tīrīšanas mašīnu, kas bija viens no industriālās revolūcijas pamatizgudrojumiem. E. Vitnijs izveidoja un attīstīja koncepciju par savstarpēji nomaināmu daļu (interchangeable parts) masveida ražošanu, kas lika pamatus rūpniecībai.