Dzīvās sistēmas ir kompleksas, un šī īpatnība saistīta ne tik lielā mērā ar tās veidojošo komponentu skaitu, kā ar tajās notiekošo mijiedarbību daudzveidību. Tāpēc dzīvās sistēmas funkciju izpratne pamatojas uz regulācijas pētījumiem visos indivīda organizācijas līmeņos. Fizioloģija ir eksakta zinātne, kuras mērķis ir postulēt kvantitatīvas mijiedarbības jeb “funkcijas”, līdzīgi kā fizikā un matemātika. Tā kā dzīvās sistēmas ir būtiski sarežģītākas un daudzveidīgākas nekā fizikas objekti, fizioloģijā vispārīgo likumu vietā definē ierobežotos jeb speciālos likumus, kas attiecināmi uz ierobežotu sugu skaitu. Pretstatā molekulārajai ģenētikai, kas sākotnēji bija orientēta uz redukcionismu un centās izskaidrot iedzimtības procesus ar fizikas universālo teoriju palīdzību, fizioloģija uzsver principu, ka dzīvības funkcionēšanu nav iespējams izprast tikai ar to veidojošo ķīmisko sastāvdaļu un to mijiedarbības izpētes palīdzību. Augu fizioloģijā augi tiek analizēti primāri kā bioķīmiskas mašīnas, kas no fiziskās vides uzņem enerģiju/vienkāršas neorganiskas molekulas un izmanto to/tās sarežģītu ķīmisko struktūru veidošanai.