Jaunajai VFR valdībai bija daudzi nozīmīgi uzdevumi, no kuriem svarīgākie bija Vācijas apvienošanās, suverenitātes atgūšana, pēckara seku pārvarēšana ekonomikā un sociālā sfērā, vācu bēgļu aprūpe, nacistiskā mantojuma pārvarēšana, remilitarizācija utt. Visintensīvāk K. Adenauers nodarbojās ar ārpolitiskiem jautājumiem, sociālos un ekonomiskos jautājumus atstājot ekonomikas ministra Ludviga Erharda (Ludwig Erhard) pārziņā. K. Adenauera laiks bieži tiek saukts par “ekonomiskā brīnuma” (Wirtschaftswunder) laikmetu, kad VFR piedzīvoja strauju ekonomikas izaugsmi un sabiedrības labklājības kāpumu, kas ļāva īsā laikā pārvarēt kara sekas un kļūt par vienu no pasaules attīstītākajām valstīm.
Par priekšnoteikumu Vācijas apvienošanai K. Adenauers izvirzīja brīvu vēlēšanu rīkošanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas zonā izveidotajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR). Vācijas apvienošanās jautājumā K. Adenauers konsekventi atbalstīja VDR neatzīšanas politiku, vēršot sankcijas pret valstīm, kas atzina VDR suverenitāti (Halšteina doktrīna, Hallstein-Doktrin). Līdztekus tam K. Adenauera vadībā VFR aktīvi iesaistījās eiroatlantiskās integrācijas procesā. Ārpolitikā K. Adenauers aizstāvēja vienotas Eiropas ideju, jo viņaprāt tikai tā varēja nodrošināt Eiropā stabilu mieru. 18.04.1951. VFR piedalījās Parīzes līguma slēgšanā par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidi. 1951. gadā VFR pārtrauca denacifikāciju, kuras uzdevums bija izskaust nacisma ietekmi vācu sabiedrībā. Tolaik pat denacifikācijas ierosinātājas ASV bija nonākušas pie secinājuma, ka tā ir neproduktīva un neefektīva (totalitārā režīma apstākļos pārāk plašas tautas masas bija saistītas ar nacistu partiju vai tās valstiskajām struktūrām). VFR uzņēmās atbildību par Trešā reiha īstenoto holokaustu un citiem kara laika noziegumiem. 10.09.1952. VFR noslēdza līgumu ar Izraēlu, kas paredzēja maksāt Izraēlai kompensācijas par ebreju holokaustu. 05.05.1955. stājās spēka Parīzes līgums, un VFR tika atcelts okupācijas statuss. Iekšpolitiski valsts ieguva suverenitāti, bet starptautiski joprojām palika četru kara uzvarētāju (ASV, Lielbritānijas, Francijas un PSRS) pārraudzībā. K. Adenauers neatlaidīgi centās panākt izlīgumu ar Franciju. 22.01.1963. K. Adenauers un Francijas prezidents Šarls de Golls (Charles de Gaulle) Elizejas pilī Parīzē parakstīja t. s. Elizejas līgumu, jeb Vācu–franču draudzības līgumu.

Konrāds Adenauers un Francijas prezidents Šarls de Golls, parakstot Elizejas līgumu. 22.01.1963.
Avots: Scanpix/AFP.
Iekšpolitikā K. Adenauers kritizēja komunistus un daļēji arī sociāldemokrātus, abus uzskatot par ideoloģiski tuviem politiskajiem spēkiem. Devis būtisku ieguldījumu Vācijas Komunistiskās partijas (Kommunistische Partei Deutschlands, KPD) aizlieguma panākšanā, kas stājās spēkā 17.08.1956.
K. Adenauera laikā Vācijas Kristīgi demokrātiskā savienība kļuva par partiju, kas uz kristīgu pamatvērtību bāzes vienoja tradicionāli nesaticīgās protestantu un katoļu kopienas. K. Adenauera valdību beigu posmā konfesionālajai piederībai VFR politiskajā dzīvē vairs nebija nozīmes.