VFR pirmais federālais kanclers (1949–1963), viens no VFR izveidotājiem. Vadīja piecas valdības (20.09.1949.–20.10.1953.; 20.101953.–29.10.1957.; 29.10.1957.–14.11.1961.; 14.11.1961.–13.12.1962.; 13.12.1962.–11.10.1963.). Otrais (aiz Helmuta Kola, Helmut Kohl) visilgāk valdību vadījušais VFR federālais kanclers. Aizejot no federālā kanclera amata, K. Adenauers bija viens no visvecākajiem (87 gadi) valstsvīriem jaunāko laiku vēsturē. Pirmais VFR ārlietu ministrs (1951–1955).

Dzimis katoļticīgā ģimenē. 1894. gadā beidza Ķelnes Apustuļa humanitāro ģimnāziju (Apostelgymnasium Köln-Lindethal). 1894.–1897. gadā studēja jurisprudenci Freiburgas (Albert-Ludwigs-Universität Freiburg), Minhenes (Ludwig-Maximilians-Universität München) un Bonnas Universitātē (Rheinische Friedrich-Wilhelms-Universität Bonn). Pēc valsts pārbaudījumu nokārtošanas 1902. gadā sāka strādāt Ķelnē par jurista asistentu.

1896. gadā uzsāka politisko karjeru, iestājoties katoliskajā Vācu centra partijā (Deutsche Zentrumspartei). Tajā pašā gadā viņu ievēlēja par Ķelnes pašvaldības ierēdni; Ķelnes birģermeistara vietnieks (no 1909). Pirmā pasaules kara gados, īpaši pēc Lielbritānijas sāktās jūras ceļu blokādes bija atbildīgs par Ķelnes iedzīvotāju apgādi ar pārtiku, tostarp izgudrojot veidus, kā aizstāt trūkstošās pārtikas produktu izejvielas, par ko iedzīvotājos izpelnījās neglaimojošu, no uzvārda atvasinātu palamu “Grūbu-nauers” (Graupenauer). Ķelnes virsbirģermeistars (no 18.09.1917.), tolaik – gados jaunākais Vācijas lielpilsētas vadītājs. Prūsijas Valsts padomes priekšsēdētājs (1920–1933).

K. Adenauers bija Vācijas Nacionālsociālistiskās strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei) un tās līdera Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) pretinieks, tādēļ pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas 04.04.1933. tika atstādināts no Ķelnes virsbirģermeistara un Prūsijas Valsts padomes priekšsēdētāja amata, viņa finanšu līdzekļi bankā tika iesaldēti. No šī brīža dzīvoja dažādās vietās Vācijā un centās panākt pensijas piešķiršanu, kas vēlāk arī izdevās. 30.06.1934. pēc nacistu opozīcijas iznīcināšanas t. s. garo nažu naktī (Nacht der langen Messer) K. Adenauers īslaicīgi tika apcietināts. Pēc atentāta pret Ā. Hitleru 20.07.1944. K. Adenaueru apcietināja otro reizi un ievietoja Vācijas Valsts slepenpolicijas (Gestapo, Geheime Staatspolizei) cietumā Ķelnē, vēlāk pārvietoja uz Ķelnes–Deices labošanas darbu nometni. Liecību par viņa saistību ar atentāta rīkošanu nebija, bet viņa vārds bija iekļauts iznīcināmo personību sarakstā.

04.05.1945. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) okupācijas vara K. Adenaueru atkal iecēla Ķelnes virsbirģermeistara amatā, bet 06.10.1945., kad Ķelni nodeva britu okupācijas varas kontrolē, K. Adenaueru no amata atbrīvoja. Atbrīvošanas iemesls bija viņa vēlme, lai okupācijas vara apietos ar vāciešiem kā līdzvērtīgiem partneriem. Šis apstāklis vēlāk veicināja viņa popularitāti sabiedrībā. Pēc atstādināšanas no amata, K. Adenauers piedalījās jaunas politiskas partijas Vācijas Kristīgi demokrātiskās savienības (Christlich Demokratische Union Deutschlands, CDU) izveidē, kurai bija jāapvieno Vācijas protestanti un katoļi un tādējādi jāpārvar senākās katoliskās Vācu centra partijas izteiktais konfesionālisms. Vācijas Kristīgi demokrātiskās savienības vadītājs britu okupācijas zonā (no 23.01.1946.), partijas vadītājs visā Vācijas teritorijā (01.03.1946.).

Tuvāko mēnešu un gadu laikā K. Adenauera ietekme partijā pastiprinājās un 1948. gadā viņš kļuva par konstitucionālās sapulces (Parlamentārās padomes) prezidentu, kuras uzdevums bija izstrādāt Rietumvācijas konstitūciju. 15.08.1949. Rietumvācijā notika pirmās parlamenta (Bundestāga) vēlēšanas, kurās uzvarēja CDU. Bundestāgs K. Adenaueru ievēlēja par VFR pirmo kancleru. K. Adenauers izveidoja koalīcijas valdību, kas sastāvēja no viņa vadītās Vācijas Kristīgi demokrātiskās savienības, Kristīgi sociālās savienības (Christlich-Soziale Union in Bayern e. V.), Brīvās demokrātiskās partijas (Freie Demokratische Partei) un labējās Vācu partijas (Deutsche Partei). K. Adenauera ievēlēšana kanclera amatā notika vienlaicīgi ar Aukstā kara eskalāciju pasaulē.

Jaunajai VFR valdībai bija daudzi nozīmīgi uzdevumi, no kuriem svarīgākie bija Vācijas apvienošanās, suverenitātes atgūšana, pēckara seku pārvarēšana ekonomikā un sociālā sfērā, vācu bēgļu aprūpe, nacistiskā mantojuma pārvarēšana, remilitarizācija utt. Visintensīvāk K. Adenauers nodarbojās ar ārpolitiskiem jautājumiem, sociālos un ekonomiskos jautājumus atstājot ekonomikas ministra Ludviga Erharda (Ludwig Erhard) pārziņā. K. Adenauera laiks bieži tiek saukts par “ekonomiskā brīnuma” (Wirtschaftswunder) laikmetu, kad VFR piedzīvoja strauju ekonomikas izaugsmi un sabiedrības labklājības kāpumu, kas ļāva īsā laikā pārvarēt kara sekas un kļūt par vienu no pasaules attīstītākajām valstīm. 

Par priekšnoteikumu Vācijas apvienošanai K. Adenauers izvirzīja brīvu vēlēšanu rīkošanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas zonā izveidotajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR). Vācijas apvienošanās jautājumā K. Adenauers konsekventi atbalstīja VDR neatzīšanas politiku, vēršot sankcijas pret valstīm, kas atzina VDR suverenitāti (Halšteina doktrīna, Hallstein-Doktrin). Līdztekus tam K. Adenauera vadībā VFR aktīvi iesaistījās eiroatlantiskās integrācijas procesā. Ārpolitikā K. Adenauers aizstāvēja vienotas Eiropas ideju, jo viņaprāt tikai tā varēja nodrošināt Eiropā stabilu mieru. 18.04.1951. VFR piedalījās Parīzes līguma slēgšanā par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidi. 1951. gadā VFR pārtrauca denacifikāciju, kuras uzdevums bija izskaust nacisma ietekmi vācu sabiedrībā. Tolaik pat denacifikācijas ierosinātājas ASV bija nonākušas pie secinājuma, ka tā ir neproduktīva un neefektīva (totalitārā režīma apstākļos pārāk plašas tautas masas bija saistītas ar nacistu partiju vai tās valstiskajām struktūrām). VFR uzņēmās atbildību par Trešā reiha īstenoto holokaustu un citiem kara laika noziegumiem. 10.09.1952. VFR noslēdza līgumu ar Izraēlu, kas paredzēja maksāt Izraēlai kompensācijas par ebreju holokaustu. 05.05.1955. stājās spēka Parīzes līgums, un VFR tika atcelts okupācijas statuss. Iekšpolitiski valsts ieguva suverenitāti, bet starptautiski joprojām palika četru kara uzvarētāju (ASV, Lielbritānijas, Francijas un PSRS) pārraudzībā. K. Adenauers neatlaidīgi centās panākt izlīgumu ar Franciju. 22.01.1963. K. Adenauers un Francijas prezidents Šarls de Golls (Charles de Gaulle) Elizejas pilī Parīzē parakstīja t. s. Elizejas līgumu, jeb Vācu–franču draudzības līgumu.

Iekšpolitikā K. Adenauers kritizēja komunistus un daļēji arī sociāldemokrātus, abus uzskatot par ideoloģiski tuviem politiskajiem spēkiem. Devis būtisku ieguldījumu Vācijas Komunistiskās partijas (Kommunistische Partei Deutschlands, KPD) aizlieguma panākšanā, kas stājās spēkā 17.08.1956.

 K. Adenauera laikā Vācijas Kristīgi demokrātiskā savienība kļuva par partiju, kas uz kristīgu pamatvērtību bāzes vienoja tradicionāli nesaticīgās protestantu un katoļu kopienas. K. Adenauera valdību beigu posmā konfesionālajai piederībai VFR politiskajā dzīvē vairs nebija nozīmes. 

K. Adenauers kļuvis par mūsdienu VFR simbolu un ir viens no populārākajiem politiķiem Vācijas vēsturē. Kritizēts lielākoties par strikto orientēšanos uz Rietumvalstīm, kas veicinājusi Vācijas sašķelšanu pēc Otrā pasaules kara.

Saņēmis daudzus vācu un ārvalstu ordeņus un atzinības zīmes, tostarp Dzelzs krusta (Eisernes Kreuz) ordeni, Ordeni par nopelniem VFR labā (Verdienstorden der Bundesrepublik Deutschland), Vatikāna Kristus Ordeni (Ordine Supremo del Cristo), kā arī vairāku citu Eiropas valstu augstākos apbalvojumus. 1953. gadā amerikāņu žurnāls Time pasludināja K. Adenaueru par Gada cilvēku. Mūsdienās ap 20 dažādas institūcijas Vācijā un ārzemēs par dažādiem nopelniem pasniedz K. Adenauera prēmijas. Viņa vārdā nosauktas ielas, laukumi, būves, organizācijas un fondi daudzviet Vācijā. Par godu K. Adenaueram uzstādīti arī vairāki pieminekļi un izveidotas piemiņas vietas. Pazīstamākais K. Adenaueram veltītais piemineklis (biste) atrodas kādreizējā VFR galvaspilsētas Bonnā, iepretim bijušajai valdības ēkai.

Pēctecis federālā kanclera amatā L. Erhards.

Uzņemta dokumentālā filma “Konrāds Adenauers, Ķelne – divdesmitie gadi” (Konrad Adenauer, Köln – die zwanziger Jahre, producents Ķelnes vēstures arhīvs, Historisches Archiv der Stadt Köln, 2007, Vācija); televīzijas spēlfilma “Konrāds Adenauers – izšķirošās stundas” (Konrad Adenauer – Stunden der Entscheidung, režisors Stefans Šneiders, Stefan Schneider, 2012, Vācija).