VFR otrais federālais kanclers (1963–1966). Vadīja divas valdības (17.10.1963.–26.10.1965.; 26.10.1965.–01.12.1966.). Ekonomikas ministrs (20.09.1949.–1963) VFR pirmā federālā kanclera Konrāda Adenauera (Konrad Hermann Joseph Adenauer) valdībās.

Dzimis katoļticīga tekstiltirgotāja un protestantes ģimenē. Luterticīgs. Beidza reālskolu Firtē. 1919.–1922. gadā studēja Tirdzniecības augstskolā Nirnbergā (Hochschule für Wirtschafts- und Sozialwissenschaften Nürnberg), kur ieguva diplomēta tirgotāja kvalifikāciju. Pēc tam studēja uzņēmumu vadību un socioloģiju Frankfurtes Universitātē (Johann Wolfgang Goethe-Universität Frankfurt am Main), kur 1925. gadā aizstāvēja promocijas darbu.

Piedalījies Pirmajā pasaules karā Bavārijas armijas sastāvā. Karojis Rumānijā un Rietumu frontē, 09.1918. kaujā pie Ipras smagi ievainots. Pirms Otrā pasaules kara strādāja Tirdzniecības augstskolā Nirnbergā. Otrā pasaules kara gados valdības uzdevumā piedalījās pēckara Vācijas ekonomikas attīstības plānošanā.

Pēc Otrā pasaules kara amerikāņu okupācijas vara L. Erhardu iecēla par Bavārijas pavalsts tirdzniecības un amatniecības ministru. 02.03.1948. kļuva par amerikāņu un britu apvienoto okupācijas zonu Ekonomikas pārvaldes (Verwaltung für Wirtschaft des Vereinigten Wirtschaftsgebietes) direktoru. Šajā postenī viņš atcēla regulētās cenas, ieviesa brīvo tirgu, veica finanšu stabilizācijas pasākumus. Tā rezultātā sākās strauja ekonomikas atkopšanās.

Būdams ekonomikas ministrs, VFR realizēja plašas brīvā tirgus reformas, kas veicināja strauju labklājības kāpumu, ko dēvēja par “ekonomikas brīnumu” (Witrschaftswunder). L. Erharda realizētās ekonomikas pamatā bija “sociālās tirgus ekonomikas” (soziale Marktwirtschaft) koncepcija, kas nodrošināja un turpina nodrošināt arī 21. gs. VFR labklājības valsts statusu. Atšķirībā no K. Adenauera, L. Erhards neatbalstīja valsts iejaukšanos ekonomikā un bija atturīgs Eiropas politiskās integrācijas jautājumā. Viņa uzskati par valsts lomu ekonomikā, kā arī K. Adenauera personīgā nepatika pret L. Erhardu, bija pamats domstarpībām abu valstsvīru starpā.

Savu politisko karjeru cieši saistīja ar Vācijas kristīgi demokrātisko savienību (Christlich Demokratische Union Deutschlands, CDU), tās priekšsēdis (1966–1967), tomēr oficiāli tajā neiestājās, kas ir unikāla situācija Vācijas jaunāko laiku vēsturē.

Kanclera amatā turpināja iesākto ekonomiskās attīstības virzienu, ārpolitikā pastiprināti sāka orientēties uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). L. Erharda valdības laikā VFR bija ekonomikas lejupslīde, finanšu krīze, bezdarba kāpums un tai sekojošs nodokļu palielinājums, kas krietni iedragāja viņa popularitāti. 01.12.1966. L. Erhards atkāpās no federālā kanclera amata, bet turpināja būt Bundestāga deputāts līdz pat savai nāvei.

Pēctecis federālā kanclera amatā Kurts Georgs Kīzingers (Kurt Georg Kiesinger)

1967. gadā tika nodibināts Ludviga Erharda fonds (Ludwig-Erhard-Stiftung), kas tālāk attīstīja viņa zinātniski ekonomiskos uzskatus. Saņēmis Vācijas un vairāku ārvalstu (piemēram, Itālijas, Spānijas, Portugāles) augstākos apbalvojumus. Katru gadu Vācijas labākajiem uzņēmumiem piešķir kvalitātes balvu, kas nosaukta Ludviga Erharda vārdā. Viņa vārdā nosauktas arī ekonomikas un vadības profesionālās koledžas Firtē, Minsterē un Paderbornā.