VFR trešais federālais kanclers (01.12.1966.–21.10.1969.).

Dzimis protestanta un katolietes ģimenē, katolis. 1919. gadā K. G. Kīzingers beidza reālskolu Ebingenā. Agri izrādīja interesi par liriku, rakstīja politiska satura dzejoļus. 1925. gadā pabeidza katoļu skolotāju semināru Rotveilā un īslaicīgi studēja pedagoģiju Tībingenas Universitātē (Eberhard Karls Universität Tübingen). 1931. gadā pabeidza tieslietu studijas Berlīnes Universitātē (Humboldt-Universität zu Berlin), pelnīja iztiku, palīdzot citiem tieslietu studentiem sagatavoties eksāmeniem, strādāja palīgdarbus tiesā.

02.1933. K. G. Kīzingers iestājās Vācijas Nacionālsociālistiskajā strādnieku partijā (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP). Strādāja Vācijas Ārlietu ministrijas Radio propagandas departamentā (1940–1945). Pēc Vācijas kapitulācijas 18 mēnešus pavadīja internēto nometnē. 1949. gadā iestājās Vācijas Kristīgi demokrātiskajā savienībā (Christlich Demokratische Union Deutschlands, CDU) un tika ievēlēts pirmajā VFR Bundestāgā. Ātri kļuva populārs partijā ar savām plašajām ārpolitikas zināšanām un runas dotībām. Bādenes–Virtembergas ministru prezidents (17.12.1958.–01.12.1966.).

Kļūstot par VFR federālo kancleru, vadīja tā saucamo lielo koalīciju, kurā līdztekus CDU un Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai (Christlich-Soziale Union in Bayern e. V.) pirmo reizi bija iekļauta arī Vācijas Sociāldemokrātiskā partija (Sozialdemokratische Partei Deutschlands). Tā kā K. G. Kīzingers bija NSDAP kādreizējais biedrs, kļūšana par kancleru izsauca diskusiju par nacistiskās pagātnes nepietiekamu pārvarēšanu valstī. K. G. Kīzingera amata laikā ārpolitikā iezīmējās attiecību uzlabošanās ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un tās satelītvalstīm (VFR nodibināja diplomātiskās attiecības ar Čehoslovākiju, Rumāniju un Dienvidslāviju). Iekšpolitikā liela nozīme bija izmaiņām likumdošanā, kas vairoja iekšpolitisko un sociālekonomisko stabilitāti (likums par ārkārtas stāvokli, likums par ekonomikas stabilitātes un izaugsmes veicināšanu, likums par algas izmaksu slimības gadījumā). CDU priekšsēdētājs (1967–1971); pēc aiziešanas no šī amata politikā un sabiedriskajā dzīvē vairs nepiedalījās. K. G. Kīzingers uzskatāms par vienu no mazāk populārajiem VFR federālajiem kancleriem.

Priekštecis federālā kanclera amatā Ludvigs Erhards (Ludwig Erhard), pēctecis – Vilijs Brants (Willy Brandt; Herbert Ernst Karl Frahm).