Kanclera amatā par ievērojamāko V. Branta nopelnu uzskatāma “Jaunās austrumu politikas” (Neue Ostpolitik) ieviešana. V. Brants uzsāka attiecību uzlabošanu ar VDR, Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un tās satelītvalstīm.
Villijs Brants un PSRS valdības vadītājs Aleksejs Kosigins (Алексей Николаевич Косыгин), parakstot Maskavas līgumu (Moskauer Vertrag). Maskava, 12.08.1970.
Avots: Bettmann/Getty Images, 515395264.
Sākotnēji Rietumvalstis, tostarp Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un Francija, šo politiku vērtēja skeptiski, bet vēlāk pilnībā atbalstīja. 1971. gadā viņš saņēma Nobela Miera prēmiju par attiecību uzlabošanu ar PSRS, VDR un Poliju. V. Branta “Jaunā austrumu politika” sašķēla VFR sabiedrību tās piekritējos un pretiniekos. Īpaši asi pret izlīgumu ar austrumiem iestājās kādreizējie Austrumeiropas vācieši, kas bija bēguši vai padzīti no savām dzimtajām vietām Polijā, Čehoslovākijā, Rumānijā, Baltijas valstīs un citviet. V. Branta īstenotā ārpolitika samazināja atbalstu valdībai Bundestāgā. Iekšpolitikā V. Branta valdība īstenoja reformas sociālajā, izglītības un tiesu jomā. Šo reformu vadmotīvs bija veicināt demokrātiju un pārvarēt iekšpolitisko stagnāciju, kas bija vērojama pēckara gados.
Pēctecis federālā kanclera amatā Helmuts Šmits (Helmut Heinrich Waldemar Schmidt).