Vācijas Federatīvās republikas (VFR) ceturtais federālais kanclers (1969–1974). Vadīja divas koalīcijas valdības (22.10.1969.–15.12.1972.; 15.12.1972.–07.05.1974.), kas sastāvēja no Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD) un Vācijas Brīvo demokrātu partijas (Freie Demokratische Partei, FDP). SPD vadītājs (1964–1987).

V. Brants bija ārlaulības bērns. Attiecības ar savu māti Martu Frāmu (Martha Frahm), kas arī bija ārlaulībā dzimusi, viņam veidojās atsvešinātas, bet ar tēvu – skolotāju Džonu Melleru (John Heinrich Möller), viņš nebija ticies ne reizi, kaut gan zināja viņa identitāti. Bērnība pagāja haotiskos apstākļos. Izcelsme V. Brantam bieži tika pārmesta kā trūkums, īpaši politiskās darbības laikā.

Pēc Lībekas Johana ģimnāzijas (Johanneum zu Lübeck) beigšanas 1932. gadā sāka strādāt rēderejā, plānoja uzsākt studijas, vēlējās kļūt par žurnālistu.

V. Brants bija trīs reizes precējies un viņam bija četri bērni. Politiskās karjeras laikā daudzkārt tika pieminētas viņa dēkas ar sievietēm, tostarp ārlaulības sakari, kas varētu negatīvi ietekmēt valdības vadītāju vai pat pakļaut to šantāžas draudiem.

1930. gadā V. Brants iestājās SPD, 1931. gadā to pameta un iestājas mazskaitlīgajā, izteikti kreisajā Vācijas Sociālistiskajā strādnieku partijā (Sozialistische Arbeiterpartei Deutschlands). Pēc Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) nākšanas pie varas 30.01.1933. šo partiju pasludināju par pretvalstisku, tādēļ V. Brants devās emigrācijā uz Oslo, kur organizēja partijas nodaļu un pieņēma pseidonīmu. 1934. gadā iesāka vēstures studijas Oslo un strādāja par vairāku norvēģu laikrakstu korespondentu, iemācījās norvēģu valodu, kurā runāja brīvi un apguva zviedru valodu. Pēc Norvēģijas nokļūšanas vācu okupācijā, 1940. gadā pārcēlās uz Zviedriju (Stokholmu), kur līdz pat Otrā pasaules kara beigām turpināja nodarboties ar žurnālistiku un atņemtās Vācijas pilsonības vietā ieguva Norvēģijas pavalstniecību.

Pēc kara atgriezās Vācijā kā skandināvu laikrakstu korespondents. 1948. gadā Šlēsvigas–Holšteinas pavalsts V. Brantam atjaunoja Vācijas pilsonību, un viņš iestājās SPD. Politisko karjeru uzsāka 1949. gadā, kad kļuva par VFR pirmā Bundestāga deputātu no SPD. Rietumberlīnes pilsētas un pavalsts vadītājs (1957–1966). Šajā laikā pieauga aukstā kara saspīlējums un 1961. gadā tika uzbūvēts Berlīnes mūris. SPD vadītājs (1964), sociāldemokrātu kanclera amata kandidāts (1961), bet vēlēšanās zaudēja Konrādam Adenaueram (Konrad Adenauer). 1965. gadā kanclera vēlēšanās zaudēja Ludvigam Erhardam (Ludwig Erhard). 1969. gada vēlēšanās V. Brants kļuva par federālo kancleru SPD un FDP koalīcijas valdībā.

1973. gadā VFR drošības dienesti saņēma informāciju, ka viens no tuvākajiem V. Branta palīgiem Ginters Gijoms (Günter Guillaume) ir komunistiskās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) spiegs. V. Branta popularitāte, ko jau bija iedragājusi naftas krīze, ekonomikas lejupslīde un diskutablā ārpolitika, ievērojami mazinājās. Tagad viņu asi kritizēja vēl par to, ka viņš pieļāvis komunistu spiega iefiltrēšanos tik dziļi VFR valdībā. G. Gijomu arestēja 24.04.1974., bet V. Brants atkāpās no amata 07.05.1974.

Kanclera amatā par ievērojamāko V. Branta nopelnu uzskatāma “Jaunās austrumu politikas” (Neue Ostpolitik) ieviešana. V. Brants uzsāka attiecību uzlabošanu ar VDR, Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un tās satelītvalstīm.

Sākotnēji Rietumvalstis, tostarp Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un Francija, šo politiku vērtēja skeptiski, bet vēlāk pilnībā atbalstīja. 1971. gadā viņš saņēma Nobela Miera prēmiju par attiecību uzlabošanu ar PSRS, VDR un Poliju. V. Branta “Jaunā austrumu politika” sašķēla VFR sabiedrību tās piekritējos un pretiniekos. Īpaši asi pret izlīgumu ar austrumiem iestājās kādreizējie Austrumeiropas vācieši, kas bija bēguši vai padzīti no savām dzimtajām vietām Polijā, Čehoslovākijā, Rumānijā, Baltijas valstīs un citviet. V. Branta īstenotā ārpolitika samazināja atbalstu valdībai Bundestāgā. Iekšpolitikā V. Branta valdība īstenoja reformas sociālajā, izglītības un tiesu jomā. Šo reformu vadmotīvs bija veicināt demokrātiju un pārvarēt iekšpolitisko stagnāciju, kas bija vērojama pēckara gados. 

Pēctecis federālā kanclera amatā Helmuts Šmits (Helmut Heinrich Waldemar Schmidt).

V. Branta īstenotās starptautiskas izlīguma politikas iespaidā amerikāņu žurnāls Time 1953. gadā pasludināja V. Brantu par Gada cilvēku. V. Brants ir viens no pazīstamākajiem VFR kancleriem. Viņš apbalvots ar visu Skandināvijas valstu, kā arī Francijas, Japānas un citu valstu ordeņiem. Pēc nāves V. Branta vārdā nosaukti fondi, skolas, ielas un laukumi dažādās Vācijas pilsētās, tostarp V. Branta vārdā nosaukta aleja, pie kuras Berlīnē atrodas VFR valdības nams (Kanzleramt).

Uzņemta spēlfilma par 14 pēdējām V. Branta dienām kanclera amatā “Varas ēnā” (Im Schatten der Macht, režisors Olivers Štorcs, Oliver Storz, 2003, Vācija).