VDR pastāvēšanas laikā austrumvācu komunistu režīms to dēvēja par “Antifašistisko aizsardzības valni” (Antifaschistischer Schutzwall), tādējādi sekojot PSRS propagandai, kas sludināja, ka Rietumos pēc kara patvērušies visi fašisma (nacionālsociālisma) aizstāvji. Rietumberlīnē un Vācijas Federatīvajā Republikā to dēvēja par “kauna mūri” (Die Schandmauer).

Berlīnes mūra būve bija viena no spilgtākajām Aukstā kara izpausmēm, ko izraisīja pēc Otrā pasaules kara neatrisinātais “vācu jautājums” (starptautiski pieņemams apvienotas vācu valsts risinājums). Berlīnes mūra izbūve ir uzskatāma par pēdējo pasākumu vācu valstiskuma sadalīšanā uzvarētājvalstu starpā pēc Otrā pasaules kara.

Berlīnes mūra izveidi ierosināja austrumvācu komunisti – Vācijas Sociālistiskā vienības partija (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands, SED). Rietumberlīnes norobežošanu no pārējās Austrumvācijas SED apsprieda jau kopš 20. gs. 50. gadu vidus. PSRS šādu austrumvācu komunistu priekšlikumu nepieņēma, cerot, ka sarunās ar bijušajiem Otrā pasaules kara sabiedrotajiem tai izdosies iegūt kontroli pār visu Berlīni. Izšķirošo lēmumu par iedzīvotāju kustības pārtraukšanu starp Berlīnes padomju sektoriem un Rietumvalstu sektoriem kopīgā apspriedē Maskavā 03.08.1962. pieņēma PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв) un VDR vadītājs Valters Ulbrihts (Walter Ernst Paul Ulbricht). Pēc apspriedes turpat notika PSRS vadītā Varšavas pakta valstu vadītāju tikšanās, kuras noslēgumā 05.08.1961. Berlīnes mūra būve tika formāli apstiprināta kā kopīga šī komunistisko valstu militārā bloka iniciatīva. 11.08.1961. SED pilnīgā kontrolē esošā likumdošanas institūcija Tautas kamera (Volkskammer) pieņēma oficiālu lēmumu par mūra būvi.

Mūra būves plānu VDR un PSRS turēja noslēpumā. Vairākas dienas pirms kustības pārtraukšanas starp Berlīnes sektoriem un mūra būves sākšanas Rietumvalstu slepenajiem dienestiem izdevās par to uzzināt un atbilstoši sagatavoties. Nocietinājumus uz pilsētas sektoru robežas sāka būvēt naktī uz 13.08.1961., kas bija svētdiena, tādējādi izvairoties no darbadienās ierastās iedzīvotāju masu pārvietošanās. Mūra būve izsauca milzīgas izmaiņas pilsētas infrastruktūrā, kas vienoja tās austrumu un rietumu daļu – tika pārtraukta metro un tramvaju satiksme, slēdza ielas, atvienoja telefona līnijas, aizmūrēja namu durvis, logus un tā tālāk. Drošības jautājumi uz sektoru robežas tika nodoti austrumvācu armijas un slepenā dienesta Štāzi (Stasi) pārziņā. 15.08.1961. jau visa Rietumberlīnes teritorija bija apjozta ar dzeloņstiepļu žogu un sākās mūra betona daļas izveide.

Mūra būve un pilnveide turpinājās nepārtraukti līdz 1975. gadam. Sākotnēji mūri būvēja no ķieģeļiem vai betona blokiem, vēlāk izmantoja speciālas betona konstrukcijas, kas mūra augstumu palielināja līdz 3,6 metriem. Mūra augšgalā bija cilindriskas formas noslēgums, kas padarīja to nepārvaramu bez īpašiem palīglīdzekļiem. Mūri papildināja dažādi inženiertehniski risinājumi, tostarp ik pēc 200 metriem atradās robežsargu novērošanas posteņi. Robežas šķērsošanai mūrī izveidoja 25 kontrolposteņus uz ielām, dzelzceļa un ūdens ceļiem, kas veidoja lielāko daļu (60 %) no visiem VDR robežas kontrolposteņiem ar Rietumu pasauli. Pazīstamākie no tiem bija kontrolpostenis Dreilindes mežā, ko rietumos atpazina kā Checkpoint Bravo, un kontrolpostenis Frīdrihštrāsē, ko Rietumos dēvēja par Checkpoint Charlie. 1975.–1990. gadā VDR izveidotā robeža ar Rietumberlīni kļuva par vienu no pasaulē nocietinātākajām robežjoslām. Rietumberlīnes pusē pie mūra jau visai drīz parādījās stihiski veidotas skatu platformas, kas ļāva ieskatīties komunistu valsts ikdienā. Rietumberlīnē skats uz Austrumberlīni nekad netika liegts. Pret Rietumberlīni vērsto mūra daļu izmantoja grafiti mākslinieki, tostarp, lai grafikā paustu protestu pret komunistisko sistēmu.

VDR pastāvēšanas pēdējos gados mūris veidoja 168 kilometru garu, sarežģītu nocietinātas robežapsardzības sistēmas kompleksu.

Līdz mūra uzbūvēšanai iedzīvotāju pārvietošanās starp Austrumberlīni (PSRS sektoru) un Rietumberlīni (Amerikas Savienoto Valstu (ASV), Francijas un Lielbritānijas sektoriem) bija gandrīz neierobežota. Turpretim 1378 kilometru garā robeža starp VDR un VFR jau kopš 1952. gada bija slēgta. Tur bija izbūvēta plaša nocietinātas robežas josla, bet pierobežas teritorijā veiktas tādas izmaiņas, lai bēgļu plūsma nenotiktu.

Berlīnē cilvēku pārvietošanās tika organizēta speciāli izveidotos pārejas punktos. Tā kā kopīgā Berlīnes rietumdaļas robeža ar VDR bija 164 kilometri, pastāvēja arī daudzas nelegālas iespējas šķērsot robežu, kuras iedzīvotāji plaši izmantoja. Ikdienas gaitās austrumu un rietumu daļas līdz 1961. gadam šķērsoja pat vidēji 400 000 berlīniešu, liela daļa no tiem bija austrumberlīnieši, kas devās uz Berlīnes rietumdaļu strādāt labāk apmaksātu darbu.

SED izpratnē mūra būve bija vienīgais iedarbīgais paņēmiens, lai pārtrauktu austrumvāciešu bēgšanu uz Rietumiem. Austrumvāciešu bēgšana bija pastiprinājusies tieši pēdējos mēnešos pirms mūra būves. Piemēram, 1961. gada jūlijā (mēnesi pirms mūra būves) VDR caur Rietumberlīni pameta ap 30 000 austrumvāciešu. Kopš VDR izveides līdz 1961. gadam uz Rietumberlīni aizbēga 2,6 miljoni vāciešu. Īpaši daudz bēga kvalificēti strādnieki un izglītoti nozaru speciālisti. Tā iespaidā sāka trūkt atbilstoša profila speciālistu, kas ievērojami kaitēja VDR ekonomikai, kas pēc SED īstenotajiem sociālistiskajiem pārveidojumiem jau tā bija cietusi. Informācija par austrumvācu bēgļu skaitu, ko VDR robežsardze nogalinājusi mēģinājumā šķērsot robežu, joprojām nav pilnīgi precīza, aplēsts, ka šādu upuru varētu būt ap 200.

Mūra krišanas sākums – kontrolposteņu atvēršana Berlīnes mūrī 09.11.1989. – bija viena no lielākajām demokratizācijas procesa sākotnējām izpausmēm VDR. Tā rezultātā austrumvācieši masveidā sāka plūst uz Rietumberlīni. Mūra krišana iezīmēja SED vadītā austrumvācu komunistu totalitārā režīma beigu sākumu. Oficiāls lēmums par Berlīnes mūra nojaukšanu stājās spēkā 13.06.1990., liela daļa mūra jau bija demontēta līdz vācu atkalapvienošanai 03.10.1990., pilnīga demontāža noslēdzās 1994. gadā.

Berlīnes mūris bija tipisks Aukstā kara starptautiskā saspīlējuma izpausmes piemērs. Mūsdienās Berlīnes mūris simbolizē Rietumu demokrātijas cīņu ar totalitāro PSRS un tās izveidotajiem komunistiskajiem režīmiem Austrumeiropā. Līdz demokratizācijas sākumam VDR bija aizliegts Berlīnes mūri fotografēt un pat tam pietuvoties. Tādējādi tā neuzkrītošs fragments parādījās tikai oficiālajās fotogrāfijās, kurās bija fiksēti austrumu daļā esošie Berlīnes – Brandenburgas vārti.

Lai pieminētu Berlīnes mūra upurus, ir radītas daudzas piemiņas vietas bijušās robežlīnijas vietā. Nozīmīgākā piemiņas vieta mūra upuriem, kas veidota daudzu krustu formā, atrodas netālu no bijušā kontrolposteņa Checkpoint Charlie. Tā tiešā tuvumā bijušās Rietumberlīnes pusē jau kopš 1963. gada darbojas arī Berlīnes mūra muzejs (Mauermuseum).

Mūsdienās par Berlīnes mūri liecina tikai atsevišķi ar nolūku saglabātie tā elementi. 1998. gadā pēc sabiedrības iniciatīvas Berlīnes Centra (Mitte) rajonā izveidota īpaša piemiņas vieta Berlīnes dalīšanai un mūra upuriem – “Piemiņas vieta Berlīnes mūris” (Gedenkstätte Berliner Mauer), kurā izvietots 70 metru garš mūra fragments kopā ar lūgšanu vietu “Samierināšanās kapela” (Kapelle der Versöhnung). Berlīnes mūra fragmenti nonākuši un eksponēti daudzās pasaules valstīs, īpaši plaši – Eiropas Savienībā, tie simbolizē demokrātijas cīņu pret diktatūru. Mūra fragments aplūkojams arī Latvijā, tas atrodas Elizabetes ielas malā, Kronvalda parkā, Rīgā.

Berlīnes mūris un ar to saistītās norises, procesi ir nozīmīgs izpētes temats. Tam pievērsta uzmanība gan kā unikālai inženiertehniskai būvei, gan arī kā vēsturiskai parādībai, kas iespaidojusi Aukstā kara gaitu un sabiedrības vēstures apziņu 20. gs., veidojusi vācu identitāti, noteikusi dzīves ritmu Berlīnē un tā tālāk. Berlīnes mūrim veltītas neskaitāmas gleznas, mākslas darbi, izstādes un dokumentālās filmas.