Berlīnes mūra būve bija viena no spilgtākajām Aukstā kara izpausmēm, ko izraisīja pēc Otrā pasaules kara neatrisinātais “vācu jautājums” (starptautiski pieņemams apvienotas vācu valsts risinājums). Berlīnes mūra izbūve ir uzskatāma par pēdējo pasākumu vācu valstiskuma sadalīšanā uzvarētājvalstu starpā pēc Otrā pasaules kara.
Berlīnes mūra izveidi ierosināja austrumvācu komunisti – Vācijas Sociālistiskā vienības partija (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands, SED). Rietumberlīnes norobežošanu no pārējās Austrumvācijas SED apsprieda jau kopš 20. gs. 50. gadu vidus. PSRS šādu austrumvācu komunistu priekšlikumu nepieņēma, cerot, ka sarunās ar bijušajiem Otrā pasaules kara sabiedrotajiem tai izdosies iegūt kontroli pār visu Berlīni. Izšķirošo lēmumu par iedzīvotāju kustības pārtraukšanu starp Berlīnes padomju sektoriem un Rietumvalstu sektoriem kopīgā apspriedē Maskavā 03.08.1962. pieņēma PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв) un VDR vadītājs Valters Ulbrihts (Walter Ernst Paul Ulbricht). Pēc apspriedes turpat notika PSRS vadītā Varšavas pakta valstu vadītāju tikšanās, kuras noslēgumā 05.08.1961. Berlīnes mūra būve tika formāli apstiprināta kā kopīga šī komunistisko valstu militārā bloka iniciatīva. 11.08.1961. SED pilnīgā kontrolē esošā likumdošanas institūcija Tautas kamera (Volkskammer) pieņēma oficiālu lēmumu par mūra būvi.
Mūra būves plānu VDR un PSRS turēja noslēpumā. Vairākas dienas pirms kustības pārtraukšanas starp Berlīnes sektoriem un mūra būves sākšanas Rietumvalstu slepenajiem dienestiem izdevās par to uzzināt un atbilstoši sagatavoties. Nocietinājumus uz pilsētas sektoru robežas sāka būvēt naktī uz 13.08.1961., kas bija svētdiena, tādējādi izvairoties no darbadienās ierastās iedzīvotāju masu pārvietošanās. Mūra būve izsauca milzīgas izmaiņas pilsētas infrastruktūrā, kas vienoja tās austrumu un rietumu daļu – tika pārtraukta metro un tramvaju satiksme, slēdza ielas, atvienoja telefona līnijas, aizmūrēja namu durvis, logus un tā tālāk. Drošības jautājumi uz sektoru robežas tika nodoti austrumvācu armijas un slepenā dienesta Štāzi (Stasi) pārziņā. 15.08.1961. jau visa Rietumberlīnes teritorija bija apjozta ar dzeloņstiepļu žogu un sākās mūra betona daļas izveide.
Mūra būve un pilnveide turpinājās nepārtraukti līdz 1975. gadam. Sākotnēji mūri būvēja no ķieģeļiem vai betona blokiem, vēlāk izmantoja speciālas betona konstrukcijas, kas mūra augstumu palielināja līdz 3,6 metriem. Mūra augšgalā bija cilindriskas formas noslēgums, kas padarīja to nepārvaramu bez īpašiem palīglīdzekļiem. Mūri papildināja dažādi inženiertehniski risinājumi, tostarp ik pēc 200 metriem atradās robežsargu novērošanas posteņi. Robežas šķērsošanai mūrī izveidoja 25 kontrolposteņus uz ielām, dzelzceļa un ūdens ceļiem, kas veidoja lielāko daļu (60 %) no visiem VDR robežas kontrolposteņiem ar Rietumu pasauli. Pazīstamākie no tiem bija kontrolpostenis Dreilindes mežā, ko rietumos atpazina kā Checkpoint Bravo, un kontrolpostenis Frīdrihštrāsē, ko Rietumos dēvēja par Checkpoint Charlie. 1975.–1990. gadā VDR izveidotā robeža ar Rietumberlīni kļuva par vienu no pasaulē nocietinātākajām robežjoslām. Rietumberlīnes pusē pie mūra jau visai drīz parādījās stihiski veidotas skatu platformas, kas ļāva ieskatīties komunistu valsts ikdienā. Rietumberlīnē skats uz Austrumberlīni nekad netika liegts. Pret Rietumberlīni vērsto mūra daļu izmantoja grafiti mākslinieki, tostarp, lai grafikā paustu protestu pret komunistisko sistēmu.
VDR pastāvēšanas pēdējos gados mūris veidoja 168 kilometru garu, sarežģītu nocietinātas robežapsardzības sistēmas kompleksu.