V. Ulbrihts nekad tā arī nestrādāja apgūtajā mēbeļu galdnieka profesijā. Tā vietā viņš pievērsās politikai. Politiķa karjeras sākums viņa biogrāfijā iezīmējās Novembra revolūcijas laikā, kad viņš piedalījās Leipcigā dislocētā karaspēka karavīru padomē. 1920. gadā V. Ulbrihts iestājās Vācijas Komunistiskajā partijā (Kommunistische Partei Deutschlands), piedalījās Komunistiskās Internacionāles darbā. Kopš 1922. gada vairākas reizes devās braucienos uz Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un no 1928. gada kļuva par PSRS Komunistiskās partijas (Коммунистическая партия Советского Союза) biedru. Kopš 1923. gada V. Ulbrihts Vācijas Komunistiskās partijas hierarhijā jau ieņēma amatu centrālkomitejā, piedalījās streiku organizēšanā. 1926. gadā bija Saksijas landtāga deputāts, bet 1928. gadā tika ievēlēts vācu Reihstāgā. Pēc Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) vadīto nacionālsociālistu nākšanas pie varas 30.01.1933. V. Ulbrihta deputāta mandātu jaunā vara anulēja. Politiskās aktivitātes viņš turpināja pagrīdē. Pēc vācu komunistu līdera Ernsta Tēlmana (Ernst Johannes Fritz Thälmann) apcietināšanas V. Ulbrihtam bija izredzes kļūt par viņa pēcteci. Varas iestādes pret V. Ulbrihtu ierosināja kriminālprocesu par divu Berlīnes policistu slepkavības organizēšanu 1931. gadā, kūdīšanu uz streiku un antikonstitucionālu darbību. Brīdī, kad policija V. Ulbrihtu izsludināja meklēšanā, 10.1933. viņš bēga uz Maskavu. Vēlāk uzturējās arī Francijā, Čehoslovākijā, īslaicīgi pilsoņu kara gados ieradās arī Spānijā. 1940. gadā pēc Vērmahta ienākšanas Parīzē no turienes atkal bēga uz Maskavu. Otrā pasaules kara gados dzīvoja pārticībā Maskavā viesnīcā Ļuks (Люкс), kur laika gaitā bija apmetušies virkne citu pazīstamu komunistisku vācu emigrantu. Kara gados V. Ulbrihts iesaistījās PSRS propagandā, strādāja Maskavā padomju kara propagandas radio vācu redakcijā.
Kara noslēgumā no kreisi noskaņotiem vācu karagūstekņiem un padomju varai lojāliem komunistu emigrantiem Maskavas viesnīcā Ļuks (Люкс) tika izveidota tā sauktā “Ulbrihta grupa”, kuras uzdevums bija veidot sociālistisku iekārtu okupētās Vācijas teritorijā. 30.04.1945. V. Ulbrihts šīs grupas vadībā nonāca PSRS okupētajā Vācu Trešā reiha austrumu teritorijā, kur Maskavas uzdevumā vadīja likvidētās Vācijas Komunistiskās partijas jaunveides darbu. 21.–22.04.1946. V. Ulbrihts organizēja vācu komunistu un sociāldemokrātu piespiedu apvienošanos jaunā, komunistiski orientētā Vācijas Sociālistiskās vienības partijā (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands).
Pēc VDR izveides 07.10.1949. V. Ulbrihts ieņēma valdības (Ministru padomes) priekšsēdētāja vietnieka posteni. Varas ietekmes ziņā V. Ulbrihts krietni pārspēja visus komunistiskās Austrumvācijas redzamākos politiķus, to skaitā Ministru padomes priekšsēdētāju Oto Grotevolu (Otto Emil Franz Grotewohl) un valsts prezidentu Vilhelmu Pīku (Friedrich Wilhelm Reinhold Pieck). 25.07.1950. V. Ulbrihtu ievēlēja par Vācijas Sociālistiskās vienības partijas pirmo sekretāru. V. Ulbrihta vadībā VDR pēc PSRS parauga sāka sociālistiskus pārkārtojumus politikā, ekonomikā un citās jomās. Tā kā vācu sabiedrība šādus fundamentālus pārkārtojumus neatbalstīja, svarīga loma režīma nodomu īstenošanā un sabiedrības pakļaušanas nodrošināšanā bija Valsts drošības ministrijas jeb represīvā slepenā dienesta – Štāzi (saīsinājums no Ministerium für Staatssicherheit) – izveidei 1950. gadā. Totalitārā režīma ieviešana nodrošināja ražojošās sfēras nacionalizāciju (1952. gadā bija nacionalizēti 80 %). Tomēr sociālistiskā saimniekošana nevedās, tāpēc jau 1963. gadā V. Ulbrihts izsludināja jaunas reformas, kas bija vērstas uz saimniecības vadības decentralizāciju.
V. Ulbrihta vadītā VDR jau kopš tās izveides bija dziļā konfrontācijā ar VFR un tās redzamāko līderi, kristīgo demokrātu pārstāvi Konrādu Adenaueru (Konrad Hermann Joseph Adenauer). V. Ulbrihta politiskais virsmērķis bija sociālistiska režīma izveide visā Vācijas teritorijā, kam demokrātiskā Rietumu pasaule aktīvi pretojās. Arī paši VDR iedzīvotāji masveidīgi centās pamest Austrumvāciju, tādējādi demonstrējot nepatiku pret pastāvošo iekārtu. Īpaši plaši bēgšanas nolūkam tika izmantota brīvā Rietumberlīne. Līdz 1961. gadam Austrumvāciju bija pametuši jau 1,65 miljoni vāciešu. V. Ulbrihta un PSRS politika tā sauktajā “vācu jautājumā” noveda pie pēckara Eiropas pirmajiem lielākajiem miera apdraudējumiem: Berlīnes blokādes 24.06.1948.–12.05.1949. un 1961. gada Berlīnes krīzes, kuras rezultātā 13.08.1961. VDR uzsāka Berlīnes mūra būvi. Berlīnes mūra būve bija konfrontācijas kulminācijas punkts.
20. gs. 70. gadu sākumā V. Ulbrihta ierastais konfrontācijas kurss ar Rietumiem vairs nebija izdevīgs PSRS, tāpēc 03.05.1971. Maskava panāca V. Ulbrihta atkāpšanos no partijas līdera amata. Vācijas Sociālistiskās vienības partijas pirmā sekretāra amatā apstiprināja Ērihu Honekeru (Erich Ernst Paul Honecker). Pēc atkāpšanās no augstākā valsts amata V. Ulbrihts saglabāja ietekmīgu pozīciju valsts pārvaldē (bija Valsts padomes priekšsēdētājs), tomēr viņa nozīme mazinājās, un viņš mira 01.08.1973. valdības viesu mājā Tempilnas pilsētas Grosdelnas rajonā pēc tam, kad divas nedēļas iepriekš bija pārcietis insultu. Pompozā valsts organizētā ceremonijā apglabāts Berlīnes Frīdrihsfeldes Centrālajā kapsētā (Zentralfriedhof Friedrichsfelde Lichtenberg), līdzās citiem redzamiem vācu komunistu aktīvistiem.
