Atkalapvienošanos izraisīja demokratizēšanās process Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) un sociālistiskajās satelītvalstīs Austrumeiropā, tostarp VDR, un tā iezīmēja Aukstā kara perioda beigas pasaulē. Apvienošanās pamats bija gan abu vācu valstu attiecībās panāktās vienošanās, gan Maskavā 12.09.1990. parakstītais “Līgums par galīgo noregulējumu attiecībā uz Vāciju” (krievu Договор об окончательном урегулировании в отношении Германии; vācu Vertrag über die abschließende Regelung in bezug auf Deutschland, angļu Treaty on the Final Settlement with Respect to Germany, franču Traité portant règlement définitif concernant l'Allemagne) jeb t. s. Divi plus četri līgums (krievu Договор “Два плюс четыре”, Договор 2+4; vācu Zwei-plus-Vier-Vertrag, angļu Two Plus Four Agreement, franču Traité de Moscou, Traité quatre plus deux, Traité deux plus quatre), kurā abas vācu valstis, no vienas puses, un Otrā pasaules kara uzvarētājvalstis Francija, Lielbritānija, Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un PSRS, no otras puses, vienojās par Vācijas jautājuma galīgo noregulējumu.

Priekšnoteikums Vācijas atkalapvienošanai bija demokratizācijas process VDR un austrumvācu komunistu politiskā sakāve. 18.03.1990. Austrumvācijā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas kopš 1933. gada. Vēlēšanās uzvaru guva Vācijas Kristīgo demokrātu savienība (Christlich Demokratische Union Deutschlands, CDU), kuras politiskais lozungs bija Vācijas apvienošanās. Tādējādi Austrumvācijas iedzīvotāju vairākums deva skaidru atbalstu apvienošanās idejai.

18.05.1990. jaunievēlētais VDR valdības vadītājs kristīgais demokrāts Lotārs de Mezjērs (Lothar de Maizière) un viņa partijas kolēģis VFR federālais kanclers Helmuts Kols (Helmut Kohl) parakstīja līgumu par vienotas ekonomiskās telpas radīšanu abu valstu teritorijās, tā rezultātā 01.07.1990. VDR kā maksāšanas līdzeklis tika ieviesta Rietumvācu marka. Tas bija nozīmīgs solis apvienošanas sagatavošanā.

31.08.1990. abu vācu valstu starpā tika parakstīts “Līgums par VFR un VDR apvienošanos” (Einigungsvertrag), kas noregulēja apvienošanās tiesiskos aspektus. Līgums noteica, ka apvienošanās notiks pēc VFR pamatlikumā (pagaidu konstitūcijā) 23. pantā noteiktās jaunu vācu pavalstu uzņemšanas kārtības VFR sastāvā. Tādējādi vēsturiskās austrumvācu pavalstis (Brandenburga, Meklenburga-Priekšpomerānija, Saksija, Saksija-Anhalte, Tīringena un Austrumberlīne) tika uzņemtas VFR sastāvā un VDR kopā ar visām tās valstiskajām institūcijām tika likvidēta. Apvienotā Vācija pārmantoja dalību starptautiskajās organizācijās, kurās VFR ietilpa pirms apvienošanās, tādejādi kopš apvienošanās brīža Vācija ir Eiropas Savienības (ES) un Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas (NATO) dalībvalsts.

Paralēli abu vācu valstu sarunām notika arī augstākā līmeņa “divi plus četri” formāta sarunas 05.05.1990. Bonnā, 22.06.1990. – Berlīnē, 07.07.1990. – Parīzē un 12.09.1990. – Maskavā. Tajās valstis saskaņoja turpmākos rīcības soļus Vācijas jautājumā un vienojās par Vācijas starptautiski tiesisko statusu. Abu Vāciju sarunās ar kara uzvarētājiem lielākās problēmas sagādāja PSRS karaspēka izvešanas termiņi no VDR un jautājums par NATO spēku turpmāko militāro klātbūtni bijušajā VDR teritorijā. Šo sarunu rezultātā 12.09.1990. parakstītais līgums noteica, ka apvienotā Vācija iegūst pilnu suverenitāti pār iekšlietām un ārlietām. Vācijas robežas bija noteiktas tādā platībā, kādu veidoja VFR un VDR apvienotās teritorijas. Tas nozīmēja, ka Vācija atsakās no jebkurām turpmākām teritoriālām pretenzijām pret kaimiņvalstīm. PSRS karaspēkam bija jāpamet bijušās VDR teritoriju līdz 1994. gada beigām un bijušajā VDR turpmāk nedrīkstēja atrasties ārvalstu karaspēks vai to kodolieroči, bet pati apvienotā Vācija atteicās no masu iznīcināšanas ieročiem armijas bruņojumā.

Līgums Eiropā noslēdza pēckara laikmetu, atbrīvoja Vāciju un Berlīni no okupācijas laika suverenitātes ierobežojumiem un tādējādi uzskatāms par milzīgu ieguldījumu miera un stabilitātes nodrošināšanai Eiropā un pasaulē. Sarunas “divi plus četri” formātā iegājušas vēsturē kā mūsdienu starptautiskās diplomātijas veiksmes piemērs, kad valstis īsā laikā atrisināja gadu desmitiem samilzušu starptautisku problēmu.

3. oktobris – Vācu vienotības diena (Tag der Deutschen Einheit) – Vācijā ir nacionālo svētku diena. Mūsdienās “Vācu vienotības diena” Vācijā ir vienīgā visas valsts mēroga brīvdiena, kuru nosaka federālā likumdošana; pārējās brīvdienas nosaka katra federālā pavalsts atsevišķi. Trešā oktobra vārdā nosauktas mazpilsētu un jaunu dzīvojamo rajonu ielas, īpaši Vācijas austrumdaļā, savukārt vācu vienotības vārdā nosauktas ielas un tilti daudzviet Vācijā. Mūsdienās gar kādreizējo abu vācu valstu robežas zonu iekārtotas daudzas piemiņas vietas un muzeji, piemēram, skulptūru parks ”Vācu vienotība – piemineklis vienotībai un brīvībai” (Skulpturenpark Deutsche Einheit – Denkmal für Einheit und Freiheit), kas atrodas bijušajā robežpārējā Eisenhauzena-Meiningena starp Bavāriju un Tīringenu. Par Vācijas atkalapvienošanās gaitu un pārmaiņām Austrumvācijā uzņemtas daudzas vācu spēlfilmas. Populārākā no tām ir 2003. gadā uzņemtā traģikomēdija “Ardievu, Ļeņin!” (Good Bye Lenin!, režisors Volfgangs Bekers, Wolfgang Becker), kurā atainotas kādas Austrumberlīnes ģimenes dzīve Vācijas apvienošanas un VDR likvidēšanas laikā. Šī spēlfilma saņēmusi neskaitāmas balvas, piemēram, Eiropas Kinoakadēmija (vācu Europäische Filmakademie, angļu European Film Academy) 2003. gadā to nominēja par labāko gada filmu.