Pirmais un vienīgais Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) prezidents (15.03.1990.–25.12.1991.). Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālkomitejas (CK) ģenerālsekretārs (11.03.1985.–24.08.1991.), PSRS Augstākās Padomes (AP) Prezidija priekšsēdētājs (01.10.1988.–25.05.1989.), PSRS AP priekšsēdētājs (25.05.1989.–15.03.1990.).

M. Gorbačovs sāka reformēt PSRS iekšējo un ārējo politiku, jo vēlējās uzlabot padomju sistēmu, padarīt to dinamiskāku un efektīvāku, piešķirt sociālismam cilvēcisku seju. Viņš uzsāka procesu, kas izraisīja revolucionāras pārmaiņas visā pasaulē: tika izbeigts Aukstais karš, būtiski samazinājās kodolkara iespējamība, sabruka PSRS un komunistiskie režīmi Austrumeiropā, atguva neatkarību Baltijas valstis, radās daudzas jaunas valstis.

M. Gorbačova tēvs bija krievs, māte – ukrainiete. Abi vectēvi 20. gs. 30. gados pārcieta represijas. Tēvs bija kara dalībnieks, pēc profesijas traktorists un kombainieris. Pēc septiņgadīgās skolas Privoļnoje pārgāja uz vidusskolu rajona centrā Molotovskoje. Vidusskolu beidza ar sudraba medaļu. No 15 gadu vecuma vasarās strādāja kopā ar tēvu par kombainiera palīgu. Mācīdamies vidusskolas pēdējā – 10. klasē –, 19 gadu vecumā tika uzņemts par PSKP kandidātu. Apbalvojums M. Gorbačovam deva iespēju ārpus konkursa tikt uzņemtam Maskavas Valsts universitātes (MVU; Московский государственный университет) Juridiskajā fakultātē, kuru beidza 1955. gadā. Neklātienē beidzis Stavropoles Lauksaimniecības institūta (Ставропольский сельскохозяйственный институт) Ekonomikas fakultāti (1967).

Pēc MVU beigšanas 1955. gadā sāka strādāt Stavropoles novadā – īsu laiku prokuratūrā, bet drīz vien pārgāja uz novada komjaunatnes komiteju. 1961. gadā kļuva par novada komitejas pirmo sekretāru. No 1962. gada partijas darbā. 1966. gadā Stavropoles pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs. 1968. gadā Stavropoles novada partijas komitejas otrais sekretārs, 1970. gadā – pirmais sekretārs. No 1971. gada PSKP CK loceklis.

1978. gadā M. Gorbačovu izvirzīja par PSKP CK sekretāru lauksaimniecības jautājumos. 1979. gadā PSKP CK Politbiroja kandidāts, 1980. gadā – Politbiroja loceklis. Laikā, kad valsts vadītājs bija smagi slimais Konstantīns Čerņenko (Константин Устинович Черненко; 02.1983.–03.1985.), M. Gorbačovs kļuva par faktiski otro cilvēku valstī, vadīja Politbiroja sēdes.

Enerģiskā un relatīvi jaunā M. Gorbačova ievēlēšana par PSKP ģenerālsekretāru (03.1985.) izraisīja cerības kā PSRS, tā arī ārzemēs, ka beidzot notiks pārmaiņas PSRS politikā. Tās patiešām sākās – vispirms ārpolitikā, kur “jaunās domāšanas” kurss paredzēja mazināt Aukstā kara spriedzi, palielinot savstarpējo uzticēšanos starp Rietumiem un Austrumiem. Viens no dzinuļiem ārpolitiskā kursa maiņai bija samazināt bruņošanās izdevumus, jo PSRS ekonomika vairs nespēja izturēt bruņošanās sacensību ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). Tika panākta vienošanās par ASV un PSRS vidējā rādiusa raķešu izvešanu no Eiropas (08.12.1987.), kā arī principiāla vienošanās atteikties no kodolieročiem līdz 1996. gadam. 1989. gadā PSRS izveda savu karaspēku no Afganistānas. 1988. gadā M. Gorbačova atteikšanās no PSRS tiesībām pielietot spēku pret tām sociālistiskajām valstīm, kas mēģinātu mainīt savu politisko iekārtu izraisīja varas maiņas lavīnu Eiropas “tautas demokrātijās”, kurās 1988.–1990. gadā komunistiskos režīmus nomainīja demokrātiskas daudzpartiju politiskās sistēmas.

Iekšpolitikā M. Gorbačovam nebija skaidra reformu plāna. Tās lielā mērā attīstījās ekonomiskās un politiskās situācijas pārmaiņu rezultātā. Viens no pirmajiem pasākumiem bija pretalkohola kampaņa, kas sākās 1985. gadā. Tā izraisīja neapmierinātību sabiedrībā, turklāt deva lielu triecienu valsts budžetam. Ekonomiskās reformas sākumā paredzēja valsts centralizēti plānotās un kontrolētās ekonomikas efektivizēšanu, nevis tirgus ekonomikas elementu ieviešanu. PSKP XXVII kongresā 02.–03.1986. reformu politiku nosauca par perestroiku (pārbūvi), taču netika dotas skaidras vadlīnijas. 1987. gadā reformu programma kļuva skaidrāka, tā paredzēja destaļinizāciju, politiskās dzīves demokratizāciju, t. sk. vēlēšanas ar alternatīviem kandidātiem un lielāku ražošanas uzņēmumu patstāvību.

Reformu ieceres bija mērenas, tomēr tās sastapa partijas vadības konservatīvās daļas pretestību. 1986.–1987. gadā M. Gorbačovs uzsāka atklātības (glasnostj) politiku – aktuālo padomju sabiedrības problēmu apspriešanu, lai salauztu pretdarbību reformām. Šim mērķim kalpoja arī partijas XIX konference (28.06.–01.07.1988.). Tajā tika nolemts izveidot jaunu likumdošanas varas institūciju – PSRS Tautas deputātu kongresu (TDK), kas savukārt ievēlētu pastāvīgi darbojošos Augstāko Padomi. 1. TDK vēlēšanas notika 05.–06.1988., tās bija pirmās brīvās vēlēšanas PSRS vēsturē. Kongress sanāca 25.05.1989. Tā darbības laikā varas centrs arvien redzamāk pārvirzījās no PSKP CK uz Kongresu, bet 1990. gadā partijas varas monopolu atcēla.

19.11.1986. tika atļauta individuāla uzņēmējdarbība, bet 26.05.1988. tika pieņemts likums par kooperatīviem, kas atļāva veidot privātus uzņēmumus. Tika uzsākta daļēja ārējās tirdzniecības demonopolizācija. 1990. gadā kļuva skaidrs, ka pāreja uz tirgus ekonomiku ir vienīgā reālā alternatīva, tomēr pastāvēja vairāki reformu plāni un neizdevās panākt TDK atbalstu kādam no tiem. Vienlaicīgi PSRS makroekonomiskie rādītāji strauji pasliktinājās, pieauga patēriņa preču deficīts un nācās ieviest normēto apgādi daudzām pārtikas precēm.

Nacionālās republikas, vispirms Baltijas, sāka pieprasīt lielāku patstāvību ekonomisko un politisko jautājumu risināšanā. 07.1989. PSRS AP atļāva Baltijas republikām ar 01.01.1990. pāriet uz pašfinansēšanas principu. Tas tika uzskatīts par sava veida eksperimentu, kas sekmju gadījumā varētu tikt ieviests pārējās republikās. Tomēr Baltijas republikas vairs neapmierināja ierobežota ekonomiskā patstāvība, kuru paredzēja pašfinansēšanas mehānisms; to tautas kustības no 1989. gada iestājās par pilnīgas politiskās neatkarības atjaunošanu. 1989.–1990. gadā saasinājās konfrontācija starp Kremli un Krievijas Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku (KPFSR), kuras priekšgalā bija Boriss Jeļcins (Борис Николаевич Ельцин). Daudzās vietās veidojās etniskie konflikti, īpaši Aizkaukāzā un Vidusāzijā.

M. Gorbačova skatījumā nacionālo republiku un “centra” attiecības vajadzēja noregulēt jaunam savienības līgumam, kuru bija paredzēts parakstīt 20.08.1991. Jaunā PSRS viņa skatījumā būtu demokrātiska republiku federācija. Lai gan Baltijas republikas no paša sākuma paziņoja, ka tās neparakstīs Savienības līgumu, M. Gorbačovs nebija gatavs pieļaut to izstāšanos no PSRS.

Konservatīvie elementi PSRS vadībā un militārajās aprindās uzskatīja, ka jaunā Savienības līguma parakstīšanu nedrīkst pieļaut. 19.08.1991. sazvērnieku grupa, astoņu cilvēku sastāvā, kuru vadīja PSRS viceprezidents Genādijs Janajevs (Геннадий Иванович Янаев), izolēja M. Gorbačovu valdības vasarnīcā Krimā, un paziņoja par varas pārņemšanu. Pateicoties Krievijas prezidenta B. Jeļcina enerģiskajai rīcībai, apvērsums beidzās ar neveiksmi un 21.08. M. Gorbačovu atbrīvoja, viņš atgriezās Maskavā.

Lai gan M. Gorbačovs joprojām uzskatīja, ka iespējams noslēgt Savienības līgumu, PSRS dezintegrācija bija kļuvusi neapturama. Baltijas republiku neatkarību atzina arvien vairāk pasaules valstu. Citas PSRS republikas viena pēc otras deklarēja savu neatkarību. 08.12.1991. Belovežas līgumi, ar kuriem tika atzīts, ka PSRS vairs nepastāv un tiek nodibināta Neatkarīgo Valstu Sadraudzība, faktiski pielika punktu PSRS pastāvēšanai. 25.12.1991. M. Gorbačovs oficiāli atkāpās no PSRS prezidenta amata.

Pēc PSRS sabrukuma M. Gorbačovs mēģināja palikt politikā. 1996. gadā neveiksmīgi startēja Krievijas prezidenta vēlēšanās. 1996. gadā nodibināja Krievijas Sociāldemokrātisko partiju, kuru vadīja līdz 2004. gadam. Vēlāk tās vietā nodibināja Sociāldemokrātu savienību. 1992. gadā viņš nodibināja M. Gorbačova fondu, kā arī Starptautisko Zaļo Krustu, kļuva par vairāku ietekmīgu pasaules bijušo politiķu klubu biedru. Līdzekļus M. Gorbačova fondam un Starptautiskajam Zaļajam krustam ieguva, lasīdams lekcijas, kā arī piedalīdamies televīzijas reklāmās.

Pats M. Gorbačovs daudzkārt izteicis nožēlu par PSRS sabrukumu un par to, ka viņš nav spējis to novērst. Pretrunīga bija M. Gorbačova attieksme pret Krievijas tagadējo politiku un prezidentu Vladimiru Putinu (Владимир Владимирович Путин). Viņš vairākkārt to kritizējis par autoritārisma tendencēm, taču 2014.–2015. gadā atbalstīja Krievijas politiku Ukrainā.

M. Gorbačova biogrāfs amerikāņu politologs Viljams Taubmans (William Chase Taubman) nosaucis viņu par vizionāru, kurš izmainīja savu valsti un pasauli, lai gan ne tā, kā viņš to būtu vēlējies. M. Gorbačovs ticēja sociālismam un tam, ka to iespējams padarīt demokrātiskāku un ekonomiski efektīvāku. Taču izrādījās, ka mēģinājums reformēt un demokratizēt padomju sistēmu, atteikties no PSRS impēriskās dominances pār tās Austrumeiropas satelītvalstīm, noveda pie sekām, kuras viņš nebija paredzējis – pie Padomju Savienības un sociālisma valstu sistēmas, kā arī pie padomju sociālisma modeļa sabrukuma.

Padomju Savienībai viņa uzsāktā perestroikas, glasnostj un demokratizācijas politika deva runas, preses brīvību un politisko uzskatu, cieņu pret cilvēktiesībām, brīvas vēlēšanas un parlamentārisma attīstību, tirgus ekonomikas elementu ieviešanu. Radās priekšnoteikumi liberāli demokrātisku politisku sistēmu veidošanai Krievijā un citās valstīs, kas radās PSRS dezintegrācijas rezultātā, ko gan ne visas valstis spējušas izmantot.

Ārpolitikā “jaunās domāšanas” politika palīdzēja izbeigt Auksto karu, M. Gorbačovam bija būtiska loma Vācijas atkalapvienošanā.

M. Gorbačova ārpolitika padarīja viņu ārkārtīgi populāru pasaulē. Rietumos sajūsmu par M. Gorbačova politiku sauca par “gorbimāniju” (angļu gorbymania). Sākumā viņš bija populārs arī PSRS, jo nebaidījās tieši runāt ar vienkāršajiem cilvēkiem, taču M. Gorbačova popularitāti sagrāva reformu nekonsekvence, vilcināšanās, ekonomiskā stāvokļa straujā pasliktināšanās PSRS nacionālajās republikās, spēka pielietošana ar cilvēku upuriem pret politisko opozīciju Alma-Atā (16.–20.12.1986.), Tbilisi (09.04.1989.), Baku (01.1990.), Viļņā (13.01.1991.) un citur, kā arī nespēja atrisināt starpetniskos konfliktus Vidusāzijā un Kaukāza republikās. Bija ne mazums atklātu M. Gorbačova pretinieku partijas un valsts aparātā. Duālā attieksme saglabājusies arī pēc PSRS sabrukuma.

Rietumos M. Gorbačovs tiek cienīts. 1992.–2008. gadā viņš apmeklējis vairāk nekā 50 valstis, saņēmis vairāk nekā 300 dažāda veida balvas, viņa grāmatas tiek publicētas dažādās valodās. Taču Krievijā liela sabiedrības daļa viņu uztver ar nicinājumu, jo nevar piedot PSRS dezintegrāciju un ekonomikas krahu, kas to pavadīja. Savukārt Baltijas valstīs atceras M. Gorbačova nevēlēšanos akceptēt to neatkarību, spēka pielietošanas pieļaušanu Lietuvā un Latvijā.

M. Gorbačovam bija piešķirti daudzi PSRS apbalvojumi. Pirmo no tiem – Darba Sarkanā Karoga ordeni (Орден Трудового Красного Знамени) 1949. gadā viņš saņēma, būdams skolēns. Apbalvots ar trīs Ļeņina ordeņiem (Орден Ленина) un vairākiem citiem PSRS ordeņiem, ar vairākiem ārvalstu ordeņiem un diviem Krievijas Federācijas ordeņiem.

Augstākais starptautiskais apbalvojums ir Nobela Miera prēmija (Nobels fredspris; 1990). 2004. gadā saņēma Grammy balvu (Grammy Award) par krievu komponista Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) muzikālās pasakas “Petja un vilks” (Петя и волк, 1936) stāstnieka teksta ierakstu.

M. Gorbačovs ir bieži sastopams personāžs dažādos populārās kultūras žanros, lai gan pārsvarā kā epizodisks varonis, piemēram, komiksā par Betmenu (Batman no. 445, DC Comics, March 1990), animācijas seriālā “Simpsoni” (The Simpsons, izveidotājs Mets Grēnings, Matt Groening) 7. sezonas 13. epizodē “Divi slikti kaimiņi” (Two Bad Neighbours, 1996), apspēlējot viņa attiecības ar ASV prezidentu Džordžu H. V. Bušu vecāko (George Herbert Walker Bush). M. Gorbačovs ir arī daudzu televīzijas raidījumu un dokumentālo filmu galvenais varonis. Viņš piedalījās kopā ar citām pazīstamām personībām amerikāņu aktiera un producenta Leonardo Di Kaprio (Leonardo Wilhelm DiCaprio) producētajā dokumentālajā filmā “Vienpadsmitā stunda” (Eleventh Hour, 2007). Jaunākā ir biogrāfiski dokumentālā filma “Tiekoties ar Gorbačovu” (Meeting Gorbachev, režisori Verners Hercogs, Werner Herzog, un Andrē Singers, André Singer, 2018). Daiļliteratūrā un kino M. Gorbačovs vairāk parādās kā epizodisks varonis, piemēram, HBO miniseriālā “Černobiļa” (Chernobyl, scenārists un veidotājs Kreigs Meizins, Craig Mazin, režisors Bū Juhans Renks, Bo Johan Renck, 2019), kur viņu spēlē zviedru un dāņu aktieris Dāvids Densiks (Karl David Sebastian Dencik). Viņš ir arī spēlējis pats sevi godalgotajā spēlfilmā “Tik tālu, tik tuvu” (In weiter Ferne, so nah!, režisors Vims Venderss, Wim Wenders, 1993). 2020. gadā iznākusi režisora Vitālija Manska (Виталий Всеволодович Манский) dokumentālā filma “Gorbačovs. Paradīze”.

M. Gorbačovs ierakstījis albumu kopā ar krievu rokmūziķi Andreju Makareviču (Андрей Вадимович Макаревич), viņa no leikēmijas mirušās sievas Raisas Gorbačovas (Раиса Максимовна Горбачева) 10 nāves gadadienā (2009).

2020. gadā latviešu režisors Alvis Hermanis Maskavas Nāciju teātrī (Государственный театр наций) iestudēja lugu “Gorbačovs” (Горбачёв).