Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālkomitejas (CK) ģenerālsekretārs (13.02.1984.–10.03.1985.), PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs (11.04.1984.–10.03.1985.).

Dzimis zemnieku ģimenē Sibīrijā. Pamatizglītību ieguva lauku jaunatnes trīsgadīgajā skolā. Mācījās Vissavienības komunististiskā (boļševiku) partijas (VK(b)P) CK Partijas organizatoru augstākajā skolā (1943–1945). 1947. gadā sāka studēt Penzas pedagoģiskā institūta vēstures fakultātē, pēc pārcelšanas uz Moldāviju 1953. gadā absolvēja Kišiņevas pedagoģisko institūtu, iegūstot vēstures skolotāja diplomu.

Darba gaitas K. Čerņenko sāka Novosjolovskas rajona komjaunatnes komitejā kā propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs. 1931.–1933. gadā atradās obligātajā karadienestā robežapsardzes vienībā Kazahijā. Karadienesta laikā iestājās VK(b)P.

Pēc karadienesta K. Čerņenko pārgāja partijas darbā vispirms dzimtajā Novosjolovskas rajonā, pēc tam Krasnojarskas novada Ujarskas rajonā un Krasnojarskā. Krasnojarskas novada partijas sekretārs (1941–1943). Pēc partijas organizatoru skolas beigšanas Penzas apgabala partijas komitejas sekretārs (1945–1948). 1948. gadā bija paredzēts pārcelt K. Čerņenko darbā uz VK(b)P CK, tomēr viņu nosūtīja darbā uz Moldāviju par republikas partijas CK propagandas un aģitācijas nodaļas vadītāju. Iespējams, ka iemesls bija sūdzība par to, ka K. Čerņenko, kurš oficiāli bija precējies divas reizes, patiesībā pametis piecas sievietes un nerūpējās par šajās attiecībās dzimušajiem bērniem. Tomēr “trimda” Moldāvijā izrādījās pagrieziena punkts K. Čerņenko karjerā, jo tur viņš iepazinās ar Leonīdu Brežņevu (Леонид Ильич Брежнев) – Moldāvijas KP CK pirmo sekretāru (1950–1952). Viņi sadraudzējās, taču tā bija draudzība starp patronu un klientu. L. Brežņevam, kuram nepatika darboties ar papīriem, K. Čerņenko izrādījās nenovērtējams palīgs.

L. Brežņevs kļuva par K. Čerņenko karjeras vilcējspēku. 1956. gadā L. Brežņevu pārcēla uz Maskavu par PSKP CK sekretāru, bet K. Čerņenko iecēla par viņa referentu, pēc tam par PSKP CK Propagandas un aģitācijas nodaļas sektora vadītāju. Kad L. Brežņevu 1960. gadā iecēla par PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju, K. Čerņenko bija viņa sekretariāta vadītājs. Pēc L. Brežņeva nonākšanas PSKP pirmā/ģenerālsekretāra postenī K. Čerņenko karjera turpinājās PSKP CK. Viņš bija Vispārējās nodaļas priekšnieks, t. i., atbildīgais par CK lietvedību un arhīviem, t. sk. Politbiroja arhīvu (1965–1982). Vispārējā nodaļa pārraudzīja visus dokumentus, kas ienāca PSKP CK un kas tika no tās izsūtīti. Visa šī dokumentācija tika uzskatīta par slepenu, un K. Čerņenko cītīgi rūpējās par slepenības statusa saglabāšanu. K. Čerņenko patika risināt dokumentu aprites jautājumus, viņš bija darbaholiķis, kas devās uz darbu pat svētdienās. Viņa vadībā CK lietvedība tika datorizēta. No 1976. gada K. Čerņenko bija vienlaicīgi arī PSKP CK sekretārs. 1977. gadā kļuva par Politbiroja kandidātu, bet 1978. gadā – par pilntiesīgu locekli.

Kā Vispārējās nodaļas vadītājam un L. Brežņeva personīgam draugam K. Čerņenko ietekme bija ļoti liela, bet viņš netiecās kļūt par līderi, bija ļoti lojāls L. Brežņevam. Viņš labi zināja CK vadošo funkcionāru stiprās puses un vājības. CK kursēja baumas, ka K. Čerņenko kabinetā instalētas iekārtas, kas ļāva noklausīties, ko runā citu CK vadošo darbinieku kabinetos, ieskaitot Politbiroja locekļus. Ar informāciju dalījās ar savu patronu, kārtoja viņa ikdienas lietas – dienaskārtību, dokumentu apriti, savlaicīgi atgādināja par svarīgu amatpersonu jubilejām utt., faktiski bija sava veida L. Brežņeva personīgais sekretārs, kas nereti pildīja sava šefa sadzīviskus lūgumus. K. Čerņenko uzskatīja par pienākumu izdabāt visām patrona kaprīzēm, piemēram, doties līdzi medībās, lai gan viņam medības nepatika. Viņš apzinājās, ka L. Brežņevam patīk glaimi un pakalpība, un lika lietā šos instrumentus. Savukārt L. Brežņevs novērtēja K. Čerņenko lojalitāti un virzīja viņu pa karjeras kāpnēm.

70. gadu beigās, kad L. Brežņeva veselība strauji pasliktinājās, K. Čerņenko un Jurijs Andropovs (Юрий Владимирович Андропов) tika uzskatīti par reālākajiem viņa pēctečiem. Pēc L. Brežņeva nāves Politbirojs priekšroku deva J. Andropovam (acīmredzot tas sakrita ar L. Brežņeva vēlmēm), taču viņš šajā postenī pabija tikai 15 mēnešus. Pēc J. Andropova nāves pienāca K. Čerņenko kārta kļūt par PSRS vadītāju. 13.02.1984. viņu ievēlēja par ģenerālsekretāru, bet 11.04.1984. – par PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāju. Viņš bija visvecākais no visiem PSRS līderiem, kas stājās šajā amatā (72 gadu vecumā), turklāt bija acīmredzams, ka viņš ir smagi slims. K. Čerņenko nekad nebija labs orators, pat īsas replikas viņš lasīja no papīra, taču tagad viņa teikto dažkārt tik tikko varēja saprast. K. Čerņenko izvēle parādīja, cik satrunējusi un stagnējoša ir padomju sistēma, ja tā superlielvaras vadītāja lomai var izvirzīt tik fiziski un intelektuāli vāju personību, kurai nebija nekādu līdera dotību, un kurš slikti orientējās ārpolitiskās, sociālās, ekonomiskās problēmās. Ja no J. Andropova daudzi gaidīja kaut kādas pārmaiņas, tad K. Čerņenko ievēlēšana parādīja, ka vismaz tuvākajā laikā tādas nav gaidāmas. Viņu uztvēra kā pārejas laikmeta figūru. Neilgi pirms nāves K. Čerņenko divreiz parādīja televīzijā (TV). Pirmo reizi, kad viņš it kā vēlēšanu iecirknī (faktiski slimnīcas palātā) balsoja Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes vēlēšanās, otrreiz – kad viņam pasniedza deputāta apliecību. Tas bija skumjš un apkaunojošs skats, kas uzskatāmi parādīja pilnīgu sistēmas degradāciju.

K. Čerņenko nomira 10.03.1985. Nākamajā dienā par PSKP ģenerālsekretāru ievēlēja Mihailu Gorbačovu (Михаил Сергеевич Горбачёв), kuru K. Čerņenko bija akceptējis par otro cilvēku valstī. K. Čerņenko bēres simboliski noslēdza t. s. stagnācijas periodu.

K. Čerņenko tika uzskatīts par PSKP CK Politbiroja ortodoksālā prostaļiniskā spārna pārstāvi. Tomēr pat, ja K. Čerņenko patiešām gribēja pilnībā politiski reabilitēt Josifu Staļinu (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი), tas nebija iespējams. Vienīgais solis šajā virzienā bija PSKP biedra statusa atjaunošana tolaik 94 gadus vecajam Vjačeslavam Molotovam (Вячеслав Михайлович Молотов), turklāt K. Čerņenko pats viņam paziņoja par šo lēmumu.

Visumā turpinājās J. Andropova uzsāktais kurss, piemēram, cīņa pret korupciju un ēnu ekonomiku, lai gan tika pārtraukta darba kavētāju vajāšana kinoteātros, veikalos utt. Lielākā daļa J. Andropova laikā uzsākto korupcijas lietu, piemēram, Uzbekijas kokvilnas lieta, korupcijas izmeklēšana PSRS Iekšlietu ministrijas vadībā utt., turpinājās. Tāpat arī turpinājās nevēlamo Rietumu kultūras ietekmju apkarošana (rokmūzika, reliģiskās kustības, Rietumu filmu izrādīšana nelegālos video seansos u. c.). Bija iecerēta izglītības reforma, bet faktiski 1984. gadā tika ieviesta tikai Zinību diena 01.09. Tika saglabāts un pat nedaudz paplašinājās arī J. Andropova uzsākto ekonomisko reformu kurss, palielinot rūpniecības uzņēmumu tiesības, kā arī ieviešot jaunus akcentus ekonomisko reformu retorikā – nepieciešamību paātrināt tehnisko modernizāciju, izmantot zinātniski tehniskās revolūcijas sasniegumus. Šajā kontekstā tika runāts par “paātrinājuma” nepieciešamību. Šādu ideju parādīšanās K. Čerņenko runās bija viņa padomnieku nopelns, un tas liecināja, ka padomju elite apzinājās, ka situācija ir kritiska un tika meklēti risinājumi. K. Čerņenko runās tika formulētas vairākas idejas, kuras M. Gorbačovs mēģināja īstenot pirmajos divos gados pēc nokļūšanas amatā.

Nekādas kardinālas pārmaiņas PSRS ārpolitikā un attiecībās kā ar komunistisko, tā arī nekomunistisko pasauli nenotika. Turpinājās attiecību uzlabošanās ar Ķīnas Tautas Republiku. Attiecībās ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) nebija vērojams progress, izņemot to, ka 01.1985. Ženēvā tika atjaunotas sarunas par stratēģiskā bruņojuma samazināšanu. PSRS līdera veselības stāvoklis neļāva viņam doties ārvalstu vizītēs, toties pārsteidzoši daudzi Rietumvalstu un sociālistisko valstu līderi apmeklēja Padomju Savienību (t. sk. Lielbritānijas premjerministre Margarēta Tečere, Margaret  Hilda Thatcher), acīmredzot vēloties saprast, vai un kādas pārmaiņas gaidāmas PSRS ārpolitiskajā kursā.

K. Čerņenko bija trīskārtējs Sociālistiskā Darba Varonis (Герой Социалистического Труда), četru Ļeņina ordeņu (орден Ленина), trīs Darba Sarkanā Karoga ordeņu (орден Трудового Красного Знамени) un vairāku sociālistisko valstu ordeņu kavalieris. 1982. gadā viņš kļuva par Ļeņina prēmijas laureātu par divsējumu rakstu krājumu “PSRS ārpolitikas vēsture 1917.–1980. gadā” un daudzsējumu dokumentu krājumu par Otrā pasaules kara laika sabiedroto konferencēm, kuru sagatavošanā nebija piedalījies.

Pēc K. Čerņenko nāves viņa vārdā pārdēvēja divas pilsētas Krasnojarskas novadā un Moldāvijā, taču jau 1988. gadā šo lēmumu atcēla. Bija ideja par Penzas pilsētas un apgabala pārdēvēšanu K. Čerņenko vārdā, bet to neīstenoja.

Atšķirībā no citiem PSRS līderiem, kuri joprojām ir asu politisku diskusiju objekts un kuru darbībai piesaistīta vēsturnieku interese, K. Čerņenko darbība izraisījusi nelielu interesi. Par viņu ir maz zinātnisku un žurnālistisku publikāciju, dokumentālo filmu un TV raidījumu. Lai gan atsevišķi autori par K. Čerņenko raksta ar simpātijām (viņa bijušā palīga Viktora Pribitkova, Виктор Васильевич Прибытков, grāmata sērijā “Ievērojamu cilvēku dzīve”), visumā viņu traktē kā PSRS norieta personifikāciju.