B. Jeļcins kā politiķis būtiski ietekmējis politiskos procesus Padomju Savienībā 1987.–1991. gadā, kopā ar citu nacionālo republiku līderiem sekmēja PSRS dezintegrāciju, 1991.–1999. gadā kā Krievijas līderim viņam bija svarīga, lai gan pretrunīga loma pārstāvnieciskās demokrātijas un tirgus ekonomikas veidošanā KF un pēc Aukstā kara – starptautiskās sistēmas attīstībā.

Dzimis zemnieku ģimenē, kas kolektivizācijas laikā tika pieskaitīta “kulakiem”. Vecāki pārcēlās uz Kazaņu, kur tēvs strādāja celtniecībā. 1934. gadā tēvu notiesāja par “pretpadomju aģitāciju” uz trim gadiem. Pēc atbrīvošanas ģimene pārcēlās uz Berezņikiem Urālos, Permas apgabalā, kur tēvs strādāja ķīmijas kombināta celtniecībā. Berezņikos B. Jeļcins pabeidza skolu un 1949.–1955. gadā studēja Urālu Politehniskajā institūtā Sverdlovskā (tagad Jekaterinburga), kuru pabeidza kā celtniecības inženieris.

B. Jeļcins bija meistars, darbu vadītājs, galvenais inženieris, tresta pārvaldes priekšnieks dzīvokļu celtniecības trestā Južgorstroj Sverdlovskā (no 1957. gada). Sverdlovskas māju būves kombināta galvenais inženieris (no 1963. gada), direktors (no 1966. gada).

1968. gadā tika pārcelts partijas darbā – par Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Sverdlovskas apgabala komitejas celtniecības nodaļas vadītāju, apgabala komitejas sekretārs kapitālās celtniecības jautājumos (1975). Sverdlovskas apgabala partijas komitejas pirmais sekretārs (1976–1985). Sekmīgi vadīja apgabalu, tādēļ, veidojot Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич Горбачёв) komandu, 04.1985. tika pārcelts uz Maskavu par PSKP Centrālkomitejas (CK) Celtniecības nodaļas vadītāju, CK sekretārs celtniecības jautājumos (06.1985.–02.1986.). Maskavas pilsētas komitejas pirmais sekretārs (no 23.12.1985.) CK Politbiroja locekļa kandidāts (no 02.1986.).

B. Jeļcins kļuva populārs maskaviešu vidū, personīgi pārbaudīja, kā tiek risinātas viņu ikdienas problēmas – kāda ir veikalu apgāde, kā strādā sabiedriskais transports, kā arī atklāti kritizēja neizdarīgus un korumpētus ierēdņus, nelikumīgas nomenklatūras privilēģijas. Tika veiktas vērienīgas kadru pārmaiņas, piemēram, nomainīja 2/3 Maskavas rajonu partijas komiteju pirmo sekretāru. B. Jeļcins patiesi ticēja perestroikai, tomēr pamazām viņa attiecības ar M. Gorbačovu pasliktinājās, jo viņš uzskatīja, ka ir vairāk runāšanas par reformām nekā reālas darbības.

PSKP CK plēnumā 10.1987. B. Jeļcins kritizēja vairāku Politbiroja locekļu darba stilu, M. Gorbačova personības kulta veidošanos. 11.11.1987. B. Jeļcins tika atbrīvots no Maskavas pilsētas pirmā sekretāra amata, bet 18.02.1988. izslēgts no Politbiroja locekļa kandidātiem. PSRS Valsts celtniecības komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks ministra rangā (no 14.01.1988.).

B. Jeļcins kļuva par galveno M. Gorbačova opozicionāru. XIX partijas konferences delegāts no Karēlijas (28.06.–01.07.1988.). Uzstājoties konferencē, kritizēja Politbiroju, īpaši Jegoru Ligačovu (Егор Кузьмич Лигачёв), kā arī partijas elites privilēģijas. PSRS tautas deputāts no Maskavas (03.1989.) ar vairāk nekā 91 % balsu. PSRS Augstākās Padomes (AP) Tautību Padomes loceklis, viens no Starpreģionālās deputātu grupas vadītājiem (no 06.1989.).

B. Jeļcins bija Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās republikas (KPFSR) AP deputāts no Sverdlovskas (03.1990.), KPFSR AP priekšsēdētājs (05.1990.). Ap KPFSR AP apvienojās Krievijas demokrātiskie spēki cīņā pret PSKP diktātu. 12.06.1991. tiešās vispārējās vēlēšanās ar 57 % balsu B. Jeļcins tika ievēlēts par KPFSR prezidentu.

Galvenais B. Jeļcina politiskais mērķis prezidenta amatā bija Krievijas suverenitātes nostiprināšana PSRS ietvaros. 19.08.1991. Maskavā sākās pučs. Valsts Ārkārtas stāvokļa komiteja (VĀSK) paziņoja par varas pārņemšanu. B. Jeļcins paziņoja, ka VĀSK īsteno nelikumīgu valsts apvērsumu. B. Jeļcina apņēmība un Maskavas iedzīvotāju atbalsts viņam piespieda puča dalībniekus kapitulēt 21.08.

Pēc puča sakāves arvien vairāk PSRS republiku paziņoja par savu neatkarību. M. Gorbačovs joprojām cerēja noslēgt jaunu līgumu par konfederatīvu savienību, bet 01.12.1991. referendumā Ukrainā tika atbalstīta 24.08.1991. deklarācija par neatkarību. B. Jeļcins paziņoja, ka bez Ukrainas jaunam savienības līgumam nav nozīmes.

08.12.1991. Baltkrievijā, Belovežas gāršā B. Jeļcins, Ukrainas AP priekšsēdētājs Leonīds Kravčuks (Леонід Макарович Кравчук) un Baltkrievijas AP priekšsēdētājs Staņislavs Šuškevičs (Станіслаў Станіслававіч Шушкевіч) parakstīja vienošanos par Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) izveidošanu. Līgums pasludināja, ka PSRS vairs nepastāv. 21.12.1991. līgumam pievienojās pārējās bijušās PSRS republikas (izņemot Baltijas valstis un Gruziju). 25.12.1991. PSRS prezidents M. Gorbačovs oficiāli paziņoja par atkāpšanos. Krievija pārņēma PSRS vietu ANO Drošības padomē un citās starptautiskajās organizācijās.

Jau pirms augusta puča Krievijas parlamentā B. Jeļcinam bija sākusi veidoties pretdarbība. 12.1992. pēc tam, kad KF Tautas deputātu kongress (TDK) nobalsoja pret Jegora Gaidara (Егор Тимурович Гайдар) kandidatūru valdības vadītāja amatam, būtībā pret ekonomikas reformām, konfrontācija starp B. Jeļcinu un parlamentu kļuva atklāta. 03.1993. kongress mēģināja B. Jeļcinu atcelt no amata, taču 25.04.1993. referendumā vairākums nobalsoja par uzticību prezidentam un par ekonomikas reformām. Pēc referenduma B. Jeļcins pārtrauca kontaktus ar AP vadību un sāka gatavot konstitūcijas reformu.

21.09.1993. viņš parakstīja dekrētu par TDK un AP atlaišanu. Savukārt AP pieņēma lēmumu par B. Jeļcina pilnvaru pārtraukšanu. Konfrontācija starp B. Jeļcinu un parlamentu noveda līdz bruņotām sadursmēm. 04.10.1993. valdības karaspēks no tankiem apšaudīja parlamentu un tā aizstāvjiem nācās padoties. Sadursmju rezultātā bija vairāki simti kritušo un ievainoto.

Jaunā konstitūcija stājās spēkā 25.12.1993. Tā palielināja prezidenta, bet samazināja parlamenta pilnvaras. 11.01.1994. sāka darbu likumdošanas institūcijas – Federālās sapulces abas palātas (Valsts dome un Federācijas padome –, konstitucionālā krīze beidzās, tomēr arī jaunajā parlamentā turpinājās konfrontācija ar komunistiem.

30.11.1994. B. Jeļcins parakstīja dekrētu par karaspēka ievešanu Čečenijā. Neveiksmīgais karš Čečenijā un ekonomiskā krīze bija mazinājusi B. Jeļcina popularitāti. Tomēr viņš nolēma izvirzīt savu kandidatūru otrajam termiņam. Aktīvas priekšvēlēšanu kampaņas rezultātā viņam izdevās uzlabot savu reitingu un otrajā vēlēšanu kārtā uzvarēt galveno sāncensi – komunistu līderi Genādiju Zjuganovu (Геннадий Андреевич Зюганов), lai gan viņa pretinieki apgalvoja, ka tas noticis vēlēšanu rezultātu falsifikācijas rezultātā. Arī B. Jeļcina piekritēji atzina, ka uzvara panākta, plaši pielietojot “administratīvos resursus”, kā arī ar t. s. oligarhu finansiālu un informatīvu atbalstu.

Tomēr ļoti drīz pēc ievēlēšanas B. Jeļcina veselības stāvoklis krasi pasliktinājās. Lai gan 11.1996. viņam veica sirds operāciju, darba spējas iepriekšējā apjomā neatjaunojās. Turklāt vairāki publiski incidenti rosināja baumas par pārliecīgu alkohola lietošanu. B. Jeļcins vairs nebija agrākais iedvesmojošais līderis, turklāt viņa popularitāti mazināja komplicētais valsts ekonomiskais un iekšpolitiskais stāvoklis. Situācija Ziemeļkaukāzā kļuva bīstama.

17.08.1998. sākās finanšu krīze un nācās devalvēt rubli, paziņot par valsts nespēju atmaksāt iekšējos parādus un pasludināt moratoriju ārējā parāda atmaksai. 09.08.1999. B. Jeļcins iecēla par premjerministra vietas izpildītāju publiski mazpazīstamo Vladimiru Putinu (Владимир Владимирович Путин) un izteicās, ka vēlētos redzēt viņu kā savu pēcnācēju prezidenta postenī. 09.1999. Buinakskā, Maskavā un Volgodonskā notika sprādzieni, kas sagrāva daudzdzīvokļu mājas un nesa lielus cilvēku upurus, bet 01.10.1999. sākās Otrais Čečenijas karš. V. Putina enerģiskā rīcība un jauneklīgums vairoja viņa popularitāti.

31.12.1999. B. Jeļcins negaidīti paziņoja televīzijā par atkāpšanos no amata. V. Putins tika iecelts par prezidenta vietas izpildītāju. Pirmais dekrēts, kuru viņš parakstīja, bija par garantijām bijušajam prezidentam un viņa ģimenes locekļiem. Tiek uzskatīts, ka tas bija saistīts ar iespējamajām apsūdzībām korupcijā. 26.03.2000. V. Putinu jau pirmajā kārtā ievēlēja par KF prezidentu.

Dzīves pēdējos gados B. Jeļcins reti piedalījās publiskos pasākumos.

Viena no sarežģītākajām problēmām, kuru nācās risināt B. Jeļcinam pēc PSRS sabrukuma, bija Krievijas pāreja no valsts centralizēti pārvaldītās ekonomikas uz tirgus ekonomiku. 90. gados notika plaša valsts īpašuma privatizācija, ārējās tirdzniecības demonopolizācija un rubļa konvertācija, atteikšanās no cenu regulēšanas. Tomēr reformas notika nekonsekventi un vilcinoties; tas bija viens no iemesliem, kas izraisīja negatīvas makroekonomiskās sekas: milzu inflāciju, rubļa vērtības mazināšanos, ko ļoti sāpīgi izjuta lielākā daļa iedzīvotāju. Turklāt lielākos un sekmīgākos uzņēmumus ieguva neliela saujiņa t. s. oligarhu.

1992. gadā tika parakstīts līgums par Krievijas federatīvo uzbūvi, kas deva plašas tiesības republikām, kas ietilpa Krievijas sastāvā un 1990. gadā bija pieņēmušas savas suverenitātes deklarācijas. Līgumu parakstīja 19 no 21 republikas. Tatarstāna līgumam pievienojās 1994. gadā. Ičkērijas Republika (Čečenija) līgumu neparakstīja un pasludināja neatkarību. Tas noveda pie lēmuma ievest Čečenijā karaspēku un pie desmit gadus ilga ļoti asiņaina kara. 1992. gadā līgums varēja būt pamats patiesi federatīvai uzbūvei, ja tajā tiktu iekļauti arī apgabali, jo tas balstījās uz subsidiaritātes principu (pilnvaras tiek deleģētas no apakšas uz augšu). Taču jau 1993. gadā Krievijas Federācijas (KF) jaunā konstitūcija atteicās no šī principa un atgriezās pie centralizācijas.

Starptautisko attiecību jomā KF visu B. Jeļcina varas posmu centās definēt savu ārpolitisko identitāti. 1992.–1993. gadā notika diskusijas par Krievijas interesēm pēc Aukstā kara starp tiem, kas aizstāvēja integrāciju ar Rietumiem un tiem, kas uzskatīja, ka Krievijai jānostiprinās savu interešu sfērā – “tuvajās ārzemēs”, t. i., jaunajās postpadomju valstīs. 1993. gadā B. Jeļcins oficiāli lūdza ANO deleģēt KF īpašas tiesības regulēt konfliktus bijušajā PSRS telpā.

B. Jeļcins sākumā personīgi neiebilda pret Polijas un Čehijas plāniem iestāties NATO, taču KF militārās aprindas tam kategoriski pretojās. Vēl vairāk tās saniknoja Baltijas valstu vēlme integrēties NATO. Rietumu valstis un Centrālās Eiropas valstis ar bažām raudzījās uz nestabilo Krieviju. Savukārt Krievijas politiskā elite uztvēra NATO paplašināšanos kā ģeopolitisku sakāvi. Konflikts kulmināciju sasniedza 1999. gadā sakarā ar Dienvidslāvijas bombardēšanu, kad Krievija atteicās sadarboties 1997. gadā dibinātajā NATO – Krievijas Apvienotajā pastāvīgajā padomē.

Perestroikas laikā B. Jeļcinu Rietumos uztvēra kā populistu, kura konfrontācija ar M. Gorbačovu var novest pie bīstamas kodollielvaras PSRS nestabilitātes. Toties Padomju Savienībā viņš, pretēji M. Gorbačovam, bija populārs. Enerģiskā uzstāšanās Maskavas puča laikā padarīja B. Jeļcinu par sava veida ikonu un demokrātisku pārmaiņu simbolu Rietumos. Viņš tika uzskatīts par barjeru komunisma atdzimšanai Krievijā, tādēļ viņam tika piedota arī ne visai demokrātiska rīcība.

Krievijas sabiedrībā attieksme gan B. Jeļcina prezidentūras laikā, gan arī pēc tās bija visai dažāda. B. Jeļcina kritiķi 90. gadus attēlo kā haosa, vardarbības un ekonomiska sabrukuma laiku kontrastā stabilitātei un drošībai, kuru esot panācis tagadējais prezidents V. Putins. Taču liberāli demokrātiskās aprindas pozitīvi novērtē to, ka, neskatoties uz B. Jeļcina kļūdām, viņa varas laikā pastāvēja opozīcijas, runas un preses brīvība, kas mūsdienu Krievijā tiek būtiski ierobežota.

Arī Baltijas valstīs novērtējums ir pretrunīgs. B. Jeļcins un Krievijas demokrātiskie politiķi, kas ap viņu pulcējās 1989.–1991. gadā, veicināja Baltijas neatkarības atjaunošanu. Taču jau kopš 1992. gada Krievijas politika pret Baltijas valstīm kļuva neiecietīgāka, priekšplānā tika izvirzīts krievvalodīgo tiesību ierobežošanas jautājums kā instruments, lai kavētu integrāciju starptautiskajās institūcijās, bet it sevišķi – NATO.

2015. gadā Jekaterinburgā atklāja B. Jeļcina centru – sabiedrisku un izglītojošu institūciju, kura centrālā daļa ir muzejs, kas uzreiz kļuva par dažādu nacionālistisku organizāciju uzbrukumu objektu.

B. Jeļcins apbalvots ar Ļeņina ordeni (Орден Ленина), diviem Darba Sarkanā Karoga ordeņiem (Орден Трудового Красного Знамени), ordeni “Goda zīme” (орден “Знак Почёта”),‎ kā arī vairākām PSRS medaļām. 2001. gadā viņu apbalvoja ar KF ordeni “Par nopelniem Tēvijas labā” (Орден “За заслуги перед Отечеством”), I pakāpe. Viņš apbalvots arī ar vairāku ārvalstu ordeņiem, t. sk. ar Francijas Goda leģiona ordeņa Lielo krustu (Ordre national de la Légion d’honneur; Croix de chevalier de la Légion d’honneur). 22.08.2006. Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pasniedza B. Jeļcinam I šķiras Trīs Zvaigžņu ordeni par ieguldījumu Krievijas karaspēka izvešanā no Latvijas un demokrātiskas Krievijas veidošanā.

B. Jeļcina spēcīgā personība piesaistījusi un joprojām piesaista uzmanību. Bez paša B. Jeļcina atmiņām publicēti arī daudzu viņa tuvāko līdzstrādnieku memuāri, dokumentālas biogrāfijas, grāmatas par “Jeļcina laikmetu” Krievijas politikā, uzņemtas daudzas televīzijas (TV) un dokumentālās filmas (nozīmīgāko grāmatu, filmu un TV raidījumu pilnu sarakstu var atrast Jeļcina Centra tīmekļa vietnē). Jeļcina centrs uztur arī You Tube kanālu – projektu “No pirmās personas” (От первого лица), kurā publicētas intervijas ar 80.–90. gadu politiskiem un sabiedriskiem darbiniekiem. B. Jeļcina personību un laiku mēģināts attēlot arī spēlfilmās, piemēram, amerikāņu politiskajā satīrā “Projekts “Jeļcins”” (Spinning Boris; Krievijā filmu izplatīja ar nosaukumu Проект “Ельцин”; režisors Rodžers Spottisvuds, Roger Spottiswoode, 2003) par 1996. gada pārvēlēšanas kampaņu, kurā gan pats B. Jeļcins neparādās, vai TV filmā “Jeļcins. Trīs dienas augustā” (Ельцин. Три дня в августе, režisors Aleksandrs Mohovs, Александр Анатольевич Мохов, 2011).