Reinzemes–Pfalcas federālās zemes ministru prezidents (1969–1976); Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) sestais federālais kanclers (1982–1998). Kopumā vadījis piecas VFR valdības (04.10.1982.–29.03.1983.; 30.03.1983.–11.03.1987.; 12.03.1987.–18.01.1991.; 18.01.1991.–17.11.1994.; 17.11.1994.–26.10.1998.); Vācijas Kristīgo demokrātu partijas priekšsēdētājs (1973–1998), līdz 2000. gadam – tās goda priekšsēdētājs.

Dzimis un audzis konservatīvā katoļu ģimenē. Viņa tēvs bija finanšu ierēdnis, bet māte – mājsaimniece. Ģimnāzijas izglītību ieguvis Maksa Planka ģimnāzijā Ludvigshāfenā (Max-Planck-Gymnasium Ludwigshafen). Kara laikā pārtrauca mācības ģimnāzijā, 14 gadu vecumā kļuva par Ludvigshāfenas ugunsdzēsēju palīgu. 1950. gadā pabeidza ģimnāziju un uzsāka tiesību un vēstures studijas Frankfurtē pie Mainas (Johann Wolfgang Goethe-Universität Frankfurt am Main). Vēlāk studijas turpināja Heidelbergas Universitātē (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg), kur 1956. gadā tās sekmīgi pabeidza un 1958. gadā aizstāvēja disertāciju, kas bija veltīta politiskajai attīstībai Reinzemē–Pfalcā pēc 1945. gada.

Jau būdams skolnieks, 1946. gadā iestājās Vācijas Kristīgo demokrātu savienībā (Christlich Demokratische Union Deutschlands, CDU), kur darbojās partijas jaunatnes organizācijā. 20. gs. 50. gadu pirmajā pusē sāka pakāpenisku karjeras kāpumu partijas hierarhijā. Vācijas Kristīgo demokrātu savienības Ludvigshāfenas nodaļas vadītājs un Reinzemes–Pfalcas landtāga deputāts (no 1959. gada). Vācijas Kristīgo demokrātu savienības priekšsēdētāja vietnieks (no 1969. gada), priekšsēdētājs (1973–1998). Reinzemes–Pfalcas ministru prezidents (1969–1976). Bundestāga deputāts (no 1976. gada); Vācijas Kristīgo demokrātu savienība viņu izvirzīja par federālā kanclera kandidātu, bet viņa kandidatūra nesavāca vajadzīgo vairākumu, tādēļ līdz savai ievēlēšanai par VFR federālo kancleru vadīja parlamentāro opozīciju. Saistībā ar valdības koalīcijas partnera Vācijas Brīvo demokrātu partijas (Freie Demokratische Partei, FDP) ierosinātajām neoliberālajām izmaiņām darbaspēka tirgū 17.09.1982. izjuka sociāldemokrāta Helmūta Šmita (Helmut Heinrich Waldemar Schmidt) vadītā sociālliberālā koalīcija. Sākās Vācijas Brīvo demokrātu partijas un Vācijas Kristīgo demokrātu savienības sarunas par jaunas koalīcijas izveidi. Sarunu rezultātā Bundestāga vēsturē pirmā konstruktīvā neuzticības balsojuma gaitā (izteica neuzticību līdzšinējam valdības vadītājam un apstiprināja jauno), 01.10.1982. H. Kols tika ievēlēts par VFR kancleru.

H. Kola valdīšanas laikā izvērsās VFR cieša sadarbība ar Franciju, abas valstis kļuva par galvenajām Eiropas integrācijas procesā. Ciešāka kļuva arī VFR sadarbība ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), VFR teritorijā tika dislocētas Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO; respektīvi, ASV) vidējās darbības rādiusa kodolraķetes. 1989. gadā, kad strauji noritēja komunistiskā režīma sabrukšana Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR), H. Kols uzņēmās iniciatīvu Vācijas apvienošanā. Pēc Vācijas apvienošanās 18.01.1991. viņš ar pārliecinošu balsu vairākumu tika ievēlēts par pirmo apvienotās Vācijas federālo kancleru. No šī brīža H. Kola popularitāte samazinājās, jo apvienotajai Vācijai bija jāsaskaras ar daudzām sociālekonomiskām un politiskām problēmām, kuras izsauca bijušās VDR teritorijas iekļaušana VFR. Pēc H. Kola aiziešanas no kanclera amata plaši izplatījās informācija par nelegāliem ziedojumiem, kurus saņēmusi Vācijas Kristīgo demokrātu savienība H. Kola valdīšanas laikā. Šis finanšu skandāls meta ēnu uz visu par “Vācijas apvienotāju” sauktā politiķa darbības novērtējumu. 2002. gadā H. Kols pārtrauca politisko darbību, pievērsās memuāru rakstīšanai un epizodiski sniedza presē kritiskus komentārus par politiskām norisēm Vācijā un pasaulē.

Vācijas 2022. gadā atslepenotie dokumenti liecina, ka, būdams kanclera amatā, H. Kols kopā ar tā laika VFR ārlietu ministru Hansu-Dītrihu Genšeru (Hans-Dietrich Genscher) iestājies par Padomju Sociālistisko Republiju Savienības (PSRS) nedalāmību. Abi uzskatīja PSRS par turpmāku ciešu sabiedroto. Šie dokumenti liecina, ka H. Kols nav atbalstījis Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, iestājies arī pret neatkarīgu Ukrainas valsti. H. Kols uzskatījis, ka NATO paplašināšanās austrumu virzienā nav pieļaujama. Īpaši tuvas attiecības H. Kolam izveidojušās ar PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu (Михаил Сергеевич Горбачёв), kuru viņš vienmēr draudzīgi dēvējis par Mišu.

Masīvās ķermeņa uzbūves un galvas formās dēļ Vācijas sabiedrībā un medijos ieguvis iesauku “bumbieris” (Birne).

Pēctecis federālā kanclera amatā – Gerhards Šrēders (Gerhard Fritz Kurt Schröder).

H. Kols saņēmis daudzus Vācijas un ārvalstu apbalvojumus. H. Kols ir otrais Vācijas Federatīvās republikas nopelnu ordeņa (Der Verdienstorden der Bundesrepublik Deutschland) Lielkrusta īpašnieks pēc VFR kanclera Konrāda Adenauera (Konrad Adenauer). Ordeņus un goda zīmes H. Kols saņēmis no Austrijas, Itālijas, Porugāles, ASV un Čehijas, godalgots ar daudzām Vācijas un ārvalstu prēmijām. Kopš 1990. gada regulāri nominēts Nobela miera prēmijai, bet to nesaņēma.

Uzņemta dokumentālā filma “Vīrs no Pfalcas” (Der Mann aus der Pfalz, režisors Tomass Šāds, Thomas Schadt, 2009, Vācija).