Galvenie denacifikācijas mērķi bija Vācijas Nacionālsociālistiskās strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP) un tai pakļauto organizāciju likvidēšana un kara noziedznieku tiesāšana. Pirmo reizi jēdzienu "denacifikācija" sāka lietot ASV Aizsardzības departamentā 1943. gadā. Denacifikācijas programmu apstiprināja sabiedroto Potsdamas konferencē 08.1945.

NSDAP bija masu kustība un tās izveidotais režīms bija antidemokrātiski totalitārs, tādēļ nacistiskās partijas un dažādu ar to saistīto organizāciju ietekme Vācijas teritorijā caurstrāvoja visas dzīves jomas. Partijas biedru skaits aptvēra 8,5 miljonus – 10 % no vācu sabiedrības. Kopā ar partijai pakļautajām nacistiskajām organizācijām nacistisko organizāciju biedru skaits valstī bija 45 miljoni – vairāk nekā puse iedzīvotāju. Liels īpatsvars partijas biedru bija sabiedrības virsslānī.

Sākotnēji būtiska denacifikācijas sastāvdaļa vēl 1944. gadā bija izstrādātais t. s. Morgentava plāns, tā projekts līdztekus denacifikācijai un kara noziedznieku tiesāšanai paredzēja, piemēram, Vāciju pārvērst no industriālās par agrāru valsti, demontēt rūpnīcas un fabrikas, aizliegt ārējo tirdzniecību un aplikt ar nesamērīgiem nodokļiem, lai Vācija nākotnē vairs nespētu apdraudēt citas valstis. Plānu ierosināja ASV finanšu valsts sekretārs Henrijs Morgentaus (Henry Morgenthau Jr.), un to atbalstīja ASV prezidents Franklins Rūzvelts (Franklin Delano Roosevelt). Abi politiķi apsvēra arī dažādus, t. sk., nehumānus veidus kā samazināt vācu tautas skaitlisko sastāvu.

Lai gan denacifikācijai bija kopējas politiskas vadlīnijas, katrā okupācijas zonā denacifikācijas process noritēja atšķirīgi. Ārējās denacifikācijas izpausmes visām okupācijas varām bija vienādas – tas centās iespējami ātri ārējā vidē likvidēt visu Trešā reiha simboliku, pārdēvēt nacistu līderu vārdos nosauktās ielas, atcēla Trešā reiha laika likumus un ieviesa stingru cenzūru kultūrā un presē. Pasākumu plāns katrā okupācijas zonā paredzēja apzināt visus NSDAP un citu nacistisko organizāciju biedrus, kā arī noteikt tiem piespriežamo sodu, ja tiktu konstatēta to vaina nacistiskā režīma izveidē un stiprināšanā. Tomēr jau ar pirmajām okupācijas dienām iezīmējās atšķirības sabiedrības denacifikācijas īstenošanā. Piemēram, PSRS okupācijas zonā NSDAP ierindas biedriem parasti liedza turpināt darbu izglītības iestādēs, policijā, tieslietu sistēmā un vietējā pārvaldē, turpretim Rietumu zonās bijušie šajās jomās strādājošie kādreizējie NSDAP biedri varēja turpināt darbu, tādējādi dažos gadījumos radās visai apšaubāma amatu pēctecība, kas rietumvācu sabiedrībā izraisīja diskusiju. 10.10.1945. sabiedroto augstākais pārvaldes orgāns okupētajā Vācijā – Kontroles padome – aizliedza NSDAP līdztekus ar pārējām tai pakļautām organizācijām un iestādēm. Par denacifikācijas procesa kulmināciju uzskatāma Nirnbergas tiesas prāva pret galvenajiem kara noziedzniekiem – galvenajiem Trešā reiha politiķiem un militārpersonām (20.11.1945.–01.10.1946.) un tai sekojošie 12 turpinājuma procesi. Nirnbergas tiesas procesā NSDAP pasludināja par noziedzīgu organizāciju.

Visaktīvāk denacifikāciju veica amerikāņi. ASV okupācijas zonā bija ieplānots visiem iedzīvotājiem aizpildīt speciālas anketas un saskaņā ar tajās sniegto informāciju amerikāņu militārā pārvalde (vēlāk īpaša vācu tiesa) paredzēja noteikt katra indivīda saistības pakāpi ar NSDAP politisko režīmu. Atbilstoši nacistiskā režīma laikā ieņemtajam rangam personai tika piespriests sods, kas variēja no atstādināšanas no amata līdz nāvessodam, bet, ja konstatēja, ka persona nav sadarbojusies ar varas struktūrām, pret to nekādas sankcijas vairs netika vērstas. Tā kā pasākums izrādījās pārāk laikietilpīgs (šāda pilnīga sabiedrības denacifikācija varēja ilgt pat 50 gadus), amerikāņi koncentrējās lielākoties uz aizdomīgām personām. No 1947. gada ASV militārā pārvalde sāka īstenot speciālu vācu pāraudzināšanas programmu, kurā galvenais uzsvars tika likts uz nacionālsociālisma, nacionālisma un militārisma kritisku izvērtēšanu vācu vēsturē. Sākotnēji šo politiku vācu sabiedrība uzņēma ar neizpratni, bet ilgtermiņā tika panākta t. s. kolektīvās vainas apziņas izveide rietumvācu sabiedrībā.

Lielbritānija savā okupācijas zonā rīkojās mērenāk nekā ASV. Denacifikācija tur noritēja krietni ierobežotāk un izpaudās lielākoties dažādu līmeņu nacisma laika funkcionāru un iestāžu vadītāju atstādināšanā no amatiem. Francijas okupācijas zonā denacifikācija noritēja vēl ierobežotāk (saistībā ar nacistisko kolaboracionisma problēmu pašā franču sabiedrībā), tādēļ tā lielākoties koncentrējās uz smagiem kara noziegumiem. Franču pārvalde, piemēram, no atbildības pilnīgi atbrīvoja NSDAP ierindas biedrus.

Rietumu zonās kopā izvērtēja ap 2,5 miljonu iedzīvotāju saistību ar nacistisko režīmu, pieņēma vairāk nekā piecus tūkstošus tiesas spriedumus, no tiem 806 bija nāves spriedumi, no kuriem izpildīti tika 486.

PSRS savā okupācijas zonā Vācijā denacifikāciju izmantoja, lai iespējami drīz īstenotu sociālistiskus pārkārtojumus pēc PSRS parauga. Nacistiskās partijas un tās organizāciju biedrus atstādināja no amatiem, arestēja un ieslodzīja speciālās nometnēs, no kurām daļa tika iekārtotas bijušo Trešā reiha koncentrācijas nometņu vietā Austrumvācijā (piemēram, Būhenvalde, Zaksenhauzena, Līberoze). Speciālās nometnes atradās padomju represīvā slepenā dienesta NKVD (Iekšlietu Tautas komisariāts; Народный комиссариат внутренних дел, НКВД) kontrolē. Šajās nometnēs nonāca arī tie vācieši, kuri pretojās Maskavas iecerētajiem sociālistiskajiem pārkārtojumiem, kā arī citu tautību bēgļi un karagūstekņi no Austrumeiropas, t. sk. okupētajām Baltijas valstīm. PSRS varas iestādes dokumentos atrodamas ziņas, ka 80 % ieslodzīto bijuši NSDAP biedri. Precīzs ieslodzīto skaits nav zināms, bet tas varētu būt ne mazāk par 160 000. 1950. gadā, lielākoties slimību un bada dēļ, speciālajās nometnēs bojā gāja trešdaļa ieslodzīto, apmēram 800 ieslodzītajiem tika izpildīts nāvessods. 1990. gadā netālu no Zaksenhauzenas speciālās NKVD nometnēs tika atklāts masu kaps ar tajā apraktiem 12 000 ieslodzītajiem.

Pēc Aukstā kara konfrontācijas sākšanās Rietumu okupācijas zonās denacifikācijas aktualitāte mazinājās. Denacifikācijas pasākumi izsauca neizpratni un neapmierinātību vācu sabiedrībā, to kritizēja pat Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) pirmais federālais kanclers Konrāds Adenauers (Konrad Hermann Joseph Adenauer). Denacifikāciju formāli noslēdza VFR Bundestāga 10.04.1951. pieņemtais lēmums, kas ļāva visiem NSDAP biedriem, atskaitot augsta līmeņa atbildīgās personas, atgriezties valsts darbā. Tomēr nacistiskā mantojuma pārvarēšanas problēma savu nozīmi VFR nezaudēja, tā aktualizējās VFR bruņoto spēku izveides laikā (lielākā daļa virsniecības bija saistīta ar nacistisko pagātni), kā arī epizodisko labējā ekstrēmisma aktivitāšu gadījumos. Savukārt Vācijas Demokrātiskajā Republikā valdošā Vācijas Sociālistiskās vienības partija (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands, SED) Aukstā kara gados Austrumvāciju centās pozicionēt kā vienīgo antifašistisko valsti no divām vācu valstīm, tādējādi uzsverot, ka tai nav nekāda sakara ar nacistiskās pagātnes izpausmēm.

PSRS, Krievija un kopumā krievu sabiedrība denacifikācijas jēdzienu regulāri izmantojusi propagandas nolūkos, bieži apvainojot savam politiskajam režīmam nelojālos pilsoņus un ārvalstu politiskos oponentus fašismā (respektīvi, nacismā). Denacifikācijas saukli Krievija pielietojusi, lai attaisnotu noziedzīgo iebrukumu gatavošanu un īstenošanu Ukrainas teritorijā 2014. gadā un plaša mēroga kara uzsākšanu Ukrainā 24.02.2022.

Okupētajā Austrijā, atšķirībā no okupētās Vācijas, denacifikācijas procesu veica pati atjaunotās Austrijas pagaidu valdība. Pagaidu valdība šeit jau 08.05.1945. pieņēma t. s. Aizlieguma likumu (Verbotsgesetz), kas uzlika par pienākumu visiem NSDAP un tās organizācijas biedriem reģistrēties. Reģistrētās personas atkarībā no to ieņemtajiem amatiem tika sadalītas trīs grupās – kara noziedzniekos, apsūdzamajos un mazāk apsūdzamajos jeb “līdzskrējējos”. Atšķirībā no Vācijas, Austrijas vāciešu kara noziedznieku atbildību parasti izvērtēja pašas Austrijas tiesas. Denacifikācijas rezultātā 30 Austrijas kara noziedzniekiem tika izpildīts nāves sods. Mazāk nozīmīgos gadījumos tiesas piesprieda naudas sodu, aizliedza ieņemt amatu un piedalīties vēlēšanās. Tādējādi 1945. gadā vēlēšanās nedrīkstēja piedalīties 0,5 miljoni Austrijas vāciešu, bet sakarā ar masveida amnestijām jau 1949. gada vēlēšanās dalība tika atļauta visiem. Denacifikācija Austrijā beidzās līdz ar Austrijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 15.05.1955.