Vācu Impērijas (Veimāras republikas) pirmais kanclers un desmitais kanclers kopš Vācu Impērijas izveides (13.02.1919.–20.06.1919.)

Dzimis amatnieku ģimenē Kaselē, turpat mācījies vietējā tautskolā un ģimnāzijā. 1879.–1883. gadā apguva tipogrāfijas darbinieka (burtliča un iespiedēja) arodu un vēlāk strādāja apgūtajā profesijā.

1883. gadā kā pārliecināts sociālists iestājās Vācu Impērijas kanclera Oto fon Bismarka (Otto Eduard Leopold von Bismarck–Schönhausen) aizliegtajā Vācijas Sociāldemokrātiskajā partijā (Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD), aktīvi darbojās arodbiedrību kustībā un publicēja politiskas ievirzes rakstus dažādos vācu sociāldemokrātu preses izdevumos. No 1903. gada Reihstāga deputāts no SPD. 1912. gadā kā pirmais no sociāldemokrātiem tika ievēlēts par Reihstāga prezidenta vietnieku, pildīja partijas līdzpriekšsēdētāja amatu. Bija apdāvināts runātājs, kas spēja iedvesmot publiku.

Pirmā pasaules kara izskaņā un Novembra revolūcijas Vācijā laikā F. Šeidemanam bija izšķiroša loma monarhijas pārveidē par demokrātisku republiku. 09.11.1918. divos pēcpusdienā no Reihstāga balkona F. Šeidemans pasludināja republiku. Viņu pilnībā atbalstīja Vācijas Neatkarīgā sociāldemokrātiskā partija (Unabhängige Sozialdemokratische Partei Deutschlands, USPD) un vairākums SPD vadošo personu. Pēc republikas pasludināšanas F. Šeidemans bija Pilnvarotās tautas padomes (Rat der Volksbeauftragten) dalībnieks. Līdz 01.1919. tā bija Vācu Impērijas pagaidu valdība, kuru veidoja sociāldemokrāti (SPD un USPD, vēlāk tikai SPD pārstāvji). Nacionālās sapulces loceklis (no 19.01.1919.). Šīs sapulces ievēlētais Vācu Impērijas prezidents no SPD Frīdrihs Eberts (Fridrich Ebert) 13.02.1919. uzdeva F. Šeidemanam veidot Ministru kabinetu.

F. Šeidemana valdība centās ierobežot valsti pārņēmušos nemierus, novērst komunistu apvērsuma draudus un mazināt streiku kustību. Ārpolitikā valdības galvenais uzdevums bija panākt Vācijai izdevīgākus noteikumus Parīzes miera konferencē. Viņa valdība 20.06.1919. krita lielākoties tādēļ, ka F. Šeidemans atteicās parakstīt uzvarētājvalstu diktētos netaisnīgos miera noteikumus. 28.06.1919. to gan izdarīja viņa pēctecis un partijas biedrs Gustavs Bauers (Gustav Bauer).

Pēc ministru prezidenta amata atstāšanas F. Šeidemans turpināja darboties politikā un bija Reihstāga deputāts līdz 1933. gadam. Liela daļa vācu sabiedrības, īpaši labējās aprindas, uzskatīja, ka republikas pasludinātājs F. Šeidemans ir galvenais vaininieks vācu zaudētajā Pirmajā pasaules karā, tādēļ dēvēja viņu par “novembra noziedznieku”. Drīz pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas 03.1933. F. Šeidemans devās emigrācijā, jo uzzināja, ka viņa dzīvība ir apdraudēta. 08.1933. viņam atņēma Vācijas pavalstniecību. 1935. gadā F. Šeidemans apmetās uz dzīvi Dānijā, kur sarakstīja kritiskus apcerējumus par vācu sociāldemokrātu politiku līdz 1933. gadam. F. Šeidemaņa pelni 1953. gadā no Kopenhāgenas pārvesti uz viņa dzimto pilsētu Kaseli.

F. Šeidemaņa vārdā vairākās Vācijas pilsētās nosauktas ielas, laukumi un sabiedriskās ēkas, visvairāk to ir viņa dzimtajā pilsētā Kaselē, kur viņš bija birģermeistars (1920–1925).