Vācu Impērijas (Veimāras republikas) kanclers, vadījis četras valdības (30.11.1923.–26.05.1924.; 03.06.1924.–15.12.1924.; 16.05.1926.–17.12.1926.; 28.01.1927.–12.06.1928.).

Dzimis katoļticīga tautskolotāja ģimenē. 1881. gadā pabeidza Ķelnes Trīs karaļu ģimnāziju (Marzellengymnasium, Dreikönigsgymnasium). 1881.–1884. gadā studēja jurisprudenci Bonnas Universitātē (Rheinische Friedrich-Wilhelms-Universität Bonn). 1888. gadā ieguva tiesneša palīga kvalifikāciju.

1894. gadā kļuva par tiesnesi Elberfeldē (mūsdienās Vupertāle), 1904. gadā – par tiesnesi Ķelnē, 1907. gadā – par tiesnesi Diseldorfā, 1921. gadā – par zemes tiesas prezidentu Limburgā pie Lānas un Berlīnes Augstākās tiesas senāta prezidentu.

Jau studiju gados aktīvi interesējās par politisko katolicismu un iestājās Vācu centra partijā (Deutsche Zentrumspartei), kas pārstāvēja Vācijas katoļticīgo kopienu. Prūsijas pārstāvju palātas deputāts (1899–1818). Vācu centra partijas Diseldorfas nodaļas vadītājs (no 1908. gada). Ievēlēts (1919) Vācu konstitucionālajā sapulcē (Verfassunggebende Deutsche Nationalversammlung), kas veidoja tiesiskos pamatus ķeizariskās Vācu Impērijas pēctecei – parlamentāri demokrātiskajai Veimāras republikai. Vācu centra partijas priekšsēdētājs (1922–1928).

Kļūdams par kancleru, Veimāras republikas valdību vadīja sarežģītā laikā (1923), kad Vācija pārdzīvoja ekonomisko un finanšu krīzi, tās izraisīto hiperinflāciju un jaunas valūtas ieviešanu. Īstenojot plašus taupības pasākumus, V. Marksa valdībai izdevās stabilizēt ekonomisko situāciju, kā arī novērst separātisma draudus kara uzvarētāju okupētajā Reinzemē, kas ļāva 01.1924. atcelt valstī ārkārtas situāciju.

Iemantoja popularitāti un uzticību tautā kā pragmatisks politiķis. 1925. gadā izvirzīja savu kandidatūru pirmajām vistautas prezidenta vēlēšanām, kur tikai ar 3 % balsu vairākumu viņu otrajā kārtā apsteidza Pauls fon Hindenburgs (Paul Ludwig Hans Anton von Beneckendorff und von Hindenburg). Pēc Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) nākšanas pie varas V. Markss politisko darbību pārtrauca. Vācijas valdību vadījis kopumā trīs gadus un vienu mēnesi, kas ir lielākais kanclera amata periods Veimāras republikas posmā, kam raksturīgas biežas valdību krīzes.

Pēcteči kanclera amatā bija Hanss Luters (Hans Luther; 20.01.1925.–18.05.1926.) un Hermanis Millers (Hermann Müller; 28.06.1928.–27.03.1930.).