Vācu Impērijas (Veimāras republikas) kanclers (15.01.1925.–05.12.1925.; 20.01.1926.–12.05.1926.).

Dzimis pārtikuša tirgotāja ģimenē, baznīcas reformatora, luterisma pamatlicēja Mārtiņa Lutera (Martin Luther) brāļa Jēkaba (Jakob) pēctecis. Ģimnāzijas izglītību ieguvis Berlīnē, Leibnica ģimnāzijā (Leibniz-Gymnasium). 1897.–1901. gadā studēja tiesības Ženēvā (Université de Genève), Ķīlē (Christian-Albrechts-Universität zu Kiel) un Berlīnē (Humboldt-Universität zu Berlin), kur 1904. gadā ieguva doktora grādu jurisprudencē.

Ieņēma augstus amatus Magdeburgas un Esenes pilsētu pašpārvaldēs (1907–1922). Vācu Impērijas finanšu ministrs (1923–1925), īstenoja valūtas reformu, kas pārtrauca postošo hiperinflāciju un stabilizēja ekonomiku.

09.01.1925. prezidents Frīdrihs Eberts (Friedrich Ebert) aicināja bezpartejisko H. Luteru veidot jauno valdību. H. Lutera valdība sastāvēja no Reihstāga partiju koalīcijas, kurā ietilpa Vācu centra partija (Die Deutsche Zentrumspartei), Vācu demokrātiskā partija (Deutsche Demokratische Partei), Vācu tautas partija (Deutsche Volkspartei) un pirmoreiz arī labēji ekstrēmā Vācu nacionālā tautas partija (Deutschnationale Volkspartei). Pēc prezidenta F. Eberta nāves 28.02.1925. īslaicīgi pildīja valsts prezidenta amatu, līdz 12.05.1925. prezidenta amatā ievēlēja Paulu fon Hindenburgu (Paul Ludwig Hans Anton von Beneckendorff und von Hindenburg). H. Lutera valdība noslēdza vairākas svarīgas starptautiskās vienošanās tirdzniecībā, kā arī 01.12.1925. Lokarno līgumus, kas noteica Vācijas rietumu robežu neaizskaramību. Iekšpolitikā viņa valdība lielākoties pievērsās sociālās apdrošināšanas sistēmas uzlabošanai. Lokarno pakta parakstīšana izsauca Vācu nacionālās tautas partijas izstāšanos no valdības un tai sekojošu H. Lutera valdības krišanu. No 20.01.1926. H. Lutera valdība turpināja darboties kā mazākuma valdība.

H. Luters atkāpās no kanclera amata t. s. karogu strīda laikā, kad līdztekus melnsarkanzeltītajam valsts karogam valdība atļāva diplomātiskajās rezidencēs lietot arī tirdzniecības flotes melnbaltsarkano karogu (ķeizariskās Vācu Impērijas valsts karogu). Šāda valdības rīcība izsauca plašu Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD) protestu Reihstāgā un citu kreiso organizāciju neapmierinātību, kas vainagojās ar neuzticības balsojumu Reihstāgā.

Vācijas Centrālās emisijas bankas (Reichsbank) prezidents (1930–1933). Pēc nacistu nākšanas pie varas 30.01.1933. no bankas prezidenta amata tika atstādināts. Vācijas sūtnis Amerikas Savienotajās Valstīs (1933–1937). Pēc Otrā pasaules kara VFR darbojās banku sektorā, vadīja Rietumvācijas teritoriālās reformas komisiju (Sachverständigen-Ausschuß für die Neugliederung des Bundesgebiets) un lasīja lekcijas Politikas augstskolā Minhenē (Hochschule für Politik München). Sarakstījis grāmatas par politisko un saimniecisko situāciju Vācijā; 1960. gadā publicējis savus memuārus. Viņa vārdā nosaukta aleja Esenē.

Pēctecis kanclera amatā Vilhelms Markss (Wilhelm Marx).