H. Hoenloe-Šilingsfirsts cēlies no senas priviliģētas un dižciltīgas franku dzimtas, kuras vēsture iesniedzas 12. gs. Viņš bija otrais dēls firsta Franča Jozefa cu Hoenloe-Šilingsfirsta (Franz-Joseph zu Hohenlohe-Schillingsfürst) un viņa sievas princeses Konstances cu Hoenloe-Langenburdas (Konstanze zu Hohenlohe-Langenburg) piecu dēlu ģimenē. Bērnību H. Hoenloe-Šilingsfirsts pavadīja dzimtas īpašumos Rotenburgā pie Fuldas un Šilingsfirstes pilī Bavārijas Frankonijā.

No 1832. gada mācījās ģimnāzijā Ansbahā un Erfurtes karaliskajā ģimnāzijā (Das Königliche Gymnasium). Pēc skolas pabeigšanas juceklīgi apmeklēja studiju kursus Bonnā, Heidelbergā, Getingenē un Lozannā. Viņa studijas nesekmējās ar pārliecinošiem rezultātiem. 1841. gadā Koblencā H. Hoenloe-Šilingsfirsts nokārtoja īpašu eksāmenu, kas ļāva strādāt juridiskajā jomā un gadu vēlāk pārcēlās uz Prūsijas karalisti. Viņš cerēja, ka, pateicoties dzimtas sakariem, te varēs sākt strādāt diplomātijas dienestā bez pilnvērtīgas jurista izglītības, tomēr Prūsijas karalistes Ārlietu ministrija viņa pieteikumu noraidīja.

16.02.1847. H. Hoenloe-Šilingsfirsts apprecējās ar dižciltīgas un bagātas krievu-vācu aristokrātu dzimtas pārstāvi Mariju cu Sainu-Vitgenšteinu-Berleburgu (Marie Antoinette Caroline zu Sayn-Wittgenstein-Berleburg). Laulībā dzimuši vismaz seši bērni.

1843. gadā H. Hoenloe-Šilingsfirsts nokārtoja papildus juridisko eksāmenu, kas ļāva uzsākt algotu darbu. H. Hoenloe-Šilingsfirsts sākotnēji ieņēma zema ierēdņa amatu, kas bija neparasti, jo viņš piederēja Prūsijas augstākajām aprindām. 1846. gadā viņš kļuva par dzimtas īpašuma Šilingsfirstes pils īpašnieku, tādēļ pārtrauca ierēdņa darbu Prūsijā un atgriezās dzimtas īpašumā. Šilingsfirstē, kas bija visai nomaļa vieta, dibināja ģimeni un pievērsās politikai.

Politisko karjeru sāka kā Bavārijas landtāga deputāts, pārstāvēja liberālus, uz vācu zemju apvienošanu vienotā valstī vērstus uzskatus. H. Hoenloe-Šilingsfirsts piedalījās vācu 1848.–1849. gada pilsoniskajā revolūcijā, kuras vadmotīvs bija vācu zemju apvienošana. Pēc revolūcijas nesekmīgā noslēguma, pretstatā vairākumam bavāriešu aristokrātu, H. Hoenloe-Šilingsfirsts atklāti atbalstīja Prūsijas hegemoniju vācu zemju apvienošanā un iemantoja plašu atpazīstamību politiskajās aprindās. Viņa politisko karjeru sekmēja Bavārijas karalistes sakāve karā ar Prūsijas karalisti jeb tā dēvētais “Vācu karš” starp Prūsijas karalisti un Austriju ar tās sabiedrotajiem. Tā rezultātā 31.12.1866. pēc komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) ierosinājuma Bavārijas karalis Ludvigs II (Ludwig Otto Friedrich Wilhelm) viņu iecēla par ministru prezidentu un ārlietu ministru. Šī amata pildīšanas laikā līdz 08.03.1870. H. Hoenloe-Šilingsfirsts meklēja risinājumus Dienvidvācu valstu sadarbībai ar Ziemeļvācu savienību. Vācu jautājumā viņš bija noskaņots līdzīgi Prūsijas karalistes ministru prezidentam Oto fon Bismarkam (Otto Eduard Leopold von Bismarck–Schönhausen). H. Hoenloe-Šilingsfirsts īpašu nozīmi pievērsa muitas ūnijas izveidei vācu valstu starpā.

Ministru prezidenta postenī saasinājās viņa attiecības ar katoļu baznīcu, jo par spīti piederībai katolicismam H. Hoenloe-Šilingsfirsts uzskatīja, ka Romas pāvests nostājas pret modernu vācu valsti. Konflikta iespaidā H. Hoenloe-Šilingsfirsts 07.03.1870. paziņoja par atkāpšanos no Bavārijas karalistes ministru prezidenta amata, bet turpināja saglabāt lielu ietekmi vācu zemēs. Pēc vācu apvienošanās viņš bija Reihstāga deputāts (1871–1881), sākotnēji, pats būdams bezpartejisks, vadīja Impērijas Liberālās partijas frakciju (Liberale Reichspartei), bet vēlāk piederēja Brīvajai Konservatīvo partijas frakcijai (Freikonservative Partei) un veicināja O. fon Bismarka “Kultūras cīņu” (Kulturkampf), kas bija vērsta pret Romas pāvestu un katolicisma laicīgo iespaidu Vācu Impērijā. Bija Vācu Impērijas sūtnis Francijā (1873–1880). Diplomāta amatā H. Hoenloe-Šilingsfirstam izdevās mazināt spriedzi, kas bija radusies kopš 1870.–1871. gada Francijas–Vācijas kara. 1885. gadā viņš ieņēma Elzasas-Lotringas imperiālās teritorijas pārvaldnieka posteni un nesekmīgi centās panākt kara rezultātā no Francijas iegūtās teritorijas iedzīvotāju simpātijas Vācu Impērijai.

29.10.1894. ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II.) atstādināja no amatiem imperiālo kancleru Leo fon Kaprivi (Georg Leo von Caprivi) un Prūsijas ministru prezidentu Boto cu Oilenburgu (Botho Wendt August Graf zu Eulenburg), aicinot abu atstādināto amatu ieņemt H. Hoenloe-Šilingsfirstu. Augsto posteni H. Hoenloe-Šilingsfirsts pieņēma negribīgi, jo bija jau vecs un ar sliktu veselību. Tikai tad, kad ķeizars Vilhelms II apsolīja, ka ļaus H. Hoenloe-Šilingsfirstam pašam izvēlēties savus tuvākos līdzgaitniekus, H. Hoenloe-Šilingsfirsts deva savu piekrišanu. Kopš šī brīža valsts valdībā izveidojās nebijusi situācija – imperiālā kanclera tuvākajās aprindās atradās daudzi radinieki, kurus savā komandā bija aicinājis H. Hoenloe-Šilingsfirsts. Pat Vilhelma II sievasmāte bija H. Hoenloe-Šilingsfirsta māsīca, tādēļ gados jaunākais ķeizars viņu uzrunāja par “Hlodvigonkuli".

Jau samērā drīz pēc stāšanās amatā bija novērojams, ka ķeizaram pietuvinātajās aprindās apsprieda H. Hoenloe-Šilingsfirsta nomaiņu ar Bernhardu fon Bīlovu (Bernhard Fürst von Bülow), kurš H. Hoenloe-Šilingsfirsta valdības laikā bija kļuvis, kā tobrīd mēdza teikt, par “kanclera ēnu”. H. Hoenloe-Šilingsfirsta politika nebija orientēta uz nozīmīgām pārvērtībām valsts attīstībā. Pirmajos kanclera amatā pavadītajos gados viņam radās domstarpības ar Vilhelmu II par militārās sfēras tiesisko regulējumu, kur H. Hoenloe-Šilingsfirsts vēlējās panākt plašāku publisko kontroli un caurskatāmību. H. Hoenloe-Šilingsfirsta kā valdības vadītāja nozīme gandrīz pilnībā noplaka kopš 1897. gada, kad Vilhelms II iecēla B.fon Bīlovu par Ārlietu ministrijas vadītāju un kopīgi virzīja valsti ekspansīvas pasaules politikas virzienā, attīstot kara floti, tuvinoties Krievijas Impērijai, bet vienlaicīgi novēršoties no sadarbības ar Lielbritāniju. 1899. gadā Vācu Impērija ieviesa konstitucionālu likumu, kas padarīja vienkāršāku biedrību izveidi un paplašināja pulcēšanās brīvības. Šī likuma iniciators bija H. Hoenloe-Šilingsfirsts, tādēļ to mēdza dēvēt par “Hoenloe likumu”. 17.10.1900. H. Hoenloe-Šilingsfirsts atkāpās no imperiālā kanclera amata un viņa vietā Vilhelms II iecēla B. fon Bīlovu.

Dzīves pēdējos mēnešos H. Hoenloe-Šilingsfirsts cīnījās ar veselības problēmām; mira Badragacas kūrortā Šveicē, apglabāts Šilingsfirstē.

H. Hoenloe-Šilingsfirstu uzskata par O. fon Bismarka līdzgaitnieku un vienaudzi, bet politiskajā pārliecībā – par krietni liberālāku politiķi. H. Hoenloe-Šilingsfirstam pietrūka harismas un viņam nepiemita labas oratora spējas. Viņš reti uzstājās reihstāgā, mēdza iniciatīvu atstāt valsts sekretāru pārziņā, tādēļ viņam nepiedēvē lielus nopelnus valsts attīstībā. Viņa sarakstītajās atmiņās ir liecības par vispārējām laikmeta iezīmēm, bet maz norišu vērtējuma un pārdomu. H. Hoenloe-Šilingsfirsts saņēmis Austroungārijas Impērijas, Francijas, Itālijas, Krievijas Impērijas, Osmaņu Impērijas, Nīderlandes, Portugāles karalistes, Sanmarino, Spānijas, Vatikāna, kā arī daudzu vācu pavalstu augstākos ordeņus. Bijis Prūsijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.