Internacionālo brigāžu dalībnieku rekrutēšana tika uzsākta pēc Komunistiskās Internacionāles 18.09.1936. lēmuma veicināt brīvprātīgo došanos uz Spāniju. Iestāties Internacionālajās brigādēs uz Spāniju devās daudzi kreiso politisko ideoloģiju atbalstītāji, kuri redzēja cīņu Spānijā kā iespēju apturēt galēji labējo ideoloģiju izplatību. Tām pievienojās arī daļa no ārvalstu brīvprātīgajiem, kas bija ieradušies Barselonā (07.1936.) uz Tautas olimpiādi (People's Olympiad) un iesaistījās karadarbībā no pirmajām neveiksmīgā militārā apvērsuma dienām. Internacionālās brigādes piedalījās Spānijas pilsoņu kara kaujās līdz to atsaukšanai 10.1938.

Gandrīz gadu Internacionālās brigādes baudīja zināmu autonomiju kā atsevišķa Komunistiskās Internacionāles vienība, 09.1937. to pakļāva Tautas armijai (Ejército Popular). Būtiskākais Internacionālo brigāžu ieguldījums kaujās bija no 11.1936. līdz 1937. gada vasarai, tomēr tās militāro apmācību līmeni nevarēja salīdzināt ar itāļu un vācu vienībām, kas karoja Fransisko Franko (Francisco Franco) pusē. Bieži militārajās operācijās, it īpaši, kamēr Tautas armija vēl formējās, Internacionālās brigādes izmantoja par trieciengrupām, tāpēc tajās bija daudz kritušo – kopumā ap 10 000.

Internacionālo brigāžu galvenais rekrutēšanas centrs atradās Parīzē. Liela nozīme militāro formējumu organizēšanā bija Francijas Komunistiskajai partijai, franču komunistu politiķim Andrē Martī (André Marty), itāliešu komunistu politiķiem Luidži Longo (Luigi Longo, Spānijā ar vārdu Gallo) un Nino Naneti (Nino Nannetti), dienvidslāvu komunistu politiķim Josipam Brozam Tito (Josip Broz Tito).

10.1936. Internacionālo brigāžu centrs tika izveidots Alvasetē, militārās apmācības norisinājās citās tuvākajās apdzīvotajās vietās. Galvenie mācību centra vadītāji bija A. Martī un L. Longo. Brīvprātīgos centās grupēt pa tautībām, arī valodām, tomēr bija vienības, kurās problēmu radīja valodu dažādība.

Vairums brīvprātīgo bija komunisti, tomēr bija arī daudzi sociālisti, demokrātijas atbalstītāji, piedzīvojumu meklētāji un savervēti dalībnieki. Daudziem trūka militāro apmācību pieredzes. No Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) komandētie virsnieki palīdzēja komandēt vienības. Kopumā ap 35 000 Internacionālo brigāžu brīvprātīgo bija no vairāk nekā 50 pasaules valstīm. Visvairāk bija francūžu, vāciešu, itāļu, poļu, arī amerikāņu, beļģu, britu. Daudzi turp devās nelegāli, tādēļ nereti nokļūšanas ceļš Spānijā bija ilgs un prasīja smagu fizisku piepūli, it īpaši šķērsojot Pirenejus.

Ārvalstu brīvprātīgo militārie formējumi, kas 11.1936.–10.1938. piedalījās kaujās bija 11. Internacionālā, arī Hansa Beimlera (Hans Beimler; nosaukta vācu komunista vārdā) vai Tēlmaņa (nosaukta vācu komunistu politiķa Ernsta Tēlmaņa, Ernst Thälmann, vārdā) brigāde, 12. Internacionālā, arī Garibaldi (nosaukta itāļu ģenerāļa Džuzepes Garibaldi, Giuseppe Garibaldi, vārdā) brigāde, 13. Internacionālā brigāde, 14. Internacionālā, arī Marseljēzas (nosaukta Francijas Republikas himnas La Marsellesa vārdā) brigāde, 15. Internacionālā, arī Linkolna-Vašingtona (nosaukta Amerikas prezidentu Ābrahama Linkolna, Abraham Lincoln, un Džordža Vašingtona, George Washington, vārdā) brigāde, 129. Internacionālā brigāde, 150. Internacionālā brigāde (izveidoja tikai 05.1937. un izformēja jau 08.1937.). Sākotnēji Internacionālās brigādēs ietilpa kājnieku bataljoni, bet drīz tām pievienoja arī prettanku baterijas, transporta, sanitārās un citas vienības (starptautiskas vai spāņu). Vienības izmantoja dažādu modeļu ieročus, visiem nebija vienādu uniformu.

Pirmā kaujās 11.1936. devās 11. Internacionālā brigāde, kuru vadīja padomju izlūks Manfrēds Šterns (Manfred Stern; Spānijā ģenerālis Klēbers). Drošsirdīgās cīņās Madrides aizstāvēšanā 11. Internacionālā brigāde un ģenerālis Klēbers iemantoja slavu, lai arī brīvprātīgie bija tikai neliela daļa no Madrides aizstāvjiem. Internacionālās brigādes kļuva par nozīmīgu propagandas līdzekli. Būdamas trieciengrupas, Internacionālās brigādes cieta ievērojamus zaudējumus Madridē, Haramas un Gvadalaharas kaujā, kas veicināja vienību papildināšanu ar spāņiem. Īpaši daudz spāņu tām sāka pievienot pēc Brunetes kaujas 1937. gada vasarā. Komunisti brigādēs īstenoja izrēķināšanos ar citādi domājošajiem un trockistiem. Tā A. Martī ieguva Alvasetes miesnieka (el carnicero de Albacete) iesauku. Brīvprātīgo vēstules tika cenzētas. Morāles uzturēšanai vienības izdeva savus laikrakstus, no kuriem vispopulārākais bija “Brīvības Brīvprātīgais” (El Voluntario de la Libertad), kas iznāca vairākās valodās.

1938. gadā ieradās maz jaunu brīvprātīgo. Ebro kaujas laikā ārvalstnieki Internacionālajās brigādēs jau bija ievērojamā mazākumā. 21.09.1938. Spānijas Republikas premjerministrs Huans Negrīns (Juan Negrín) paziņoja par ārzemnieku atsaukšanu (tobrīd vairs tikai ap 12 000) no Spānijas. 28.10.1938. Barselonā norisinājās Internacionālo brigāžu atvadu parāde.

Daļa Internacionālo brigāžu brīvprātīgo atstāja Spāniju pēc to atsaukšanas no frontes 10.1938. Tomēr daudzu brīvprātīgo – vāciešu, itāļu, austriešu, poļu, arī latviešu un citu – atgriešanās dzimtenē valstu ideoloģiskās iekārtas un politiskās nostājas dēļ nebija iespējama. Ne visas valstis vērsās pret bijušajiem Internacionālo brigāžu brīvprātīgajiem – mazāk negatīvi tos vērtēja Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un Lielbritānija, Francija – neitrāli. Savukārt Dienvidslāvija un Meksika brīvprātīgos uzņēma kā varoņus.

Daudzi no Spānijā palikušajiem brīvprātīgajiem 1939. gada sākumā pieteicās aizstāvēt republikāņus atkāpšanās laikā. Strauji zaudējot teritorijas, 02.1939. kopā ar spāņu bēgļiem brīvprātīgie šķērsoja Francijas robežu, kur derīgu personas dokumentu trūkuma dēļ nonāca Arželesas (Argelès-sur-Mer), Vernē (Vernet), vēlāk Girsas (Gurs) un citās koncentrācijas nometnēs. Tajās bija skarbi apstākļi, augsta mirstība.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Francija koncentrācijas nometnēs rekrutēja brīvprātīgos Francijas Ārzemnieku leģionam, savukārt PSRS okupēto valstu brīvprātīgie guva iespēju atgriezties mājās. Daudzi Internacionālo brigāžu brīvprātīgie krita Otrā pasaules kara laikā, bija arī tādi, kuri gāja bojā staļinisma Lielā terora laikā. 10.1938. H. Negrīns apsolīja pēc kara beigām brīvprātīgajiem piešķirt pilsonību. 1995. gadā Spānijas parlaments nobalsoja par pilsonības piešķiršanu dzīvi palikušajiem Internacionālo brigāžu brīvprātīgajiem.

Spānijas pilsoņu karš nereti aplūkots kā prelūdija Otrajam pasaules karam, kurā nacionālisms un fašisms cīnījās pret demokrātiju un komunismu, tādēļ Internacionālo brigāžu dalībnieki ieguvuši slavu kā cīnītāji par brīvību, kamēr Eiropas valstis īstenoja nomierināšanas politiku. Daļu brīvprātīgo motivēja uzskats, ka cīņa republikāņu pusē sniegs iespēju pēc tam pārnest šo cīņu pret labējām diktatūrām uz dzimteni. Internacionālās brigādes bija arī ievērojams Komunistiskās Internacionāles (Kominternes) elements, tāpēc tās bija staļinisma instruments.

Internacionālās brigādes plaši attēlotas gan mākslā un literatūrā, gan mūzikā un kino. Tās godinot, izveidoti neskaitāmi pieminekļi un memoriāli, piemēram, amerikāņu skulptora Roja Šifrina (Roy Shifrin) piemineklis “Dāvids un Goliāts” Barselonā, Spānijā, Ennas Čemberlenas (Ann Chamberlain) un Voltera Hū (Walter Hoo) veidotais Abrahama Linkolna brigādei veltītais piemineklis Sanfrancisko, ASV, angļu skulptora Īana Voltersa (Ian Walters) memoriāls Internacionālajām brigādēm Londonā, Lielbritānijā.

Šai tēmai veltīti literārie darbi, piemēram, amerikāņu rakstnieku Ernesta Hemingveja (Ernest Hemingway) “Kam skanēs zvans” (For Whom the Bell Tolls, 1940; uzņemta tāda paša nosaukuma spēlfilma, režisors Sems Vuds, Sam Wood, 1943) un Alvas Besī (Alvah Bessie) “Vīri kaujā” (Men in Battle, 1939), franču rakstnieka Andrē Malro (André Malraux) “Cerība” (L’espoir, 1937; uzņemta spēlfilma “Teruelas sjerra”, Sierra de Teruel, režisori A. Malro un Boriss Peskins, Boris Peskine, 1945).

Internacionālajām brigādēm un tās brīvprātīgajiem veltīti neskaitāmi dzejoļi, piemēram, Luisa Hernudas (Luis Cernuda) “Atceries viņu tu un atgādini citiem..” (Recuérdalo tú y recuérdalo a otros.., 1936), Pablo Nerudas (Pablo Neruda) “Internacionālo brigāžu ierašanās Madridē” (Llegada a Madrid de la Brigada Internacional, 1936), Rafaela Alberti Merelū (Rafael Alberti Merello) “Internacionālajām brigādēm” (A las Brigadas Internacionales, 1936).

Tēma atspoguļota mūzikā – karavīru dziesmās, piemēram, Jarama Valley, Jūena Makkola (Ewan MacColl) sarakstītajā Jamie Foyers. Izdoti vairāki karavīru dziesmu albumi, piemēram, Songs of the Lincoln Battalion (Asch, 1944), Songs of the Spanish Civil War, vol. 1 (Folkways Records, 1962; 2014), vol. 2. (Folkways Records, 1962; 2014).

Uzņemtas daudzas dokumentālās filmas, tostarp “Brīvības brīvprātīgie” (Voluntarios de la libertad, 1938), “Labā cīņa: Abrahama Linkolna brigāde Spānijas pilsoņu karā” (The good fight. The Abraham Lincoln Brigade in the Spanish Civil War, režisori Marija Dorē, Mary Dore, Noels Bukners, Noel Buckner, Sems Silzs, Sam Sills, 1984); daudzas spēlfilmas, piemēram, “Piecas patronas” (Fünf Patronenhülsen, režisors Franks Baiers, Frank Beyer, 1960), “Zeme un brīvība” (Land and Freedom, režisors Kens Loučs, Ken Loach, 1995), arī animācijas filma “Doloresas radio” (Radio Dolores, režisore Katarīna Lilkvista, Katariina Lillqvist, 2017).