Pirmie brīvprātīgie uz Spāniju devās jau 1936. gadā, piemēram, ārzemēs dzīvojošais ārsts Jēkabs Bahrahs, farmaceits, profesora Jāņa Kupča dēls Voldemārs Kupcis, no Latvijas – komunists Alberts Spalāns. 1936. gadā Spānijā ieradās arī PSRS padomnieki, tostarp galvenais militārais padomnieks Jānis Bērziņš (Pēteris Ķuzis, Spānijā – Grišins). Tomēr liela daļa latviešu brīvprātīgo Spānijā nokļuva 1937. gadā.
23.02.1937. Latvijas Ministru kabinets izdeva rīkojumu, ka pievienošanās dienestam kādā no pusēm ir pretlikumīga. Ar Spānijas robežu kontroles plāna stāšanos spēkā 04.1937. nokļūšana Spānija kļuva visai apgrūtināta. Daudzi latviešu brīvprātīgie mēroja sarežģīto vairāku stundu gājienu pa Pireneju kalnu takām, lai no Francijas nokļūtu Spānijā.
Daudziem bija tikai Latvijas iekšzemes pase, daži ceļoja ar svešu personu apliecībām. Sākotnēji latviešu grupas no Latvijas uz Spāniju devās caur Zviedriju, tomēr drīz drošības iestādes šo ceļu atklāja. Brīvprātīgie, uzrādot Latvijas ārzemju pasi, norādīja citus izbraukšanas iemeslus, piemēram, Boļeslavs Dukaļskis, Žanis Grīva (Žanis Folmanis) un Jānis Beniķis – Pasaules izstādes apmeklēšanu Parīzē. Nozīmīgu atbalstu latviešu brīvprātīgajiem Parīzē sniedza uz Franciju emigrējusī komuniste Masja Zilbermane.
Vairāki brīvprātīgie, piemēram, Jānis Palkavnieks un Ārons Lipkins uz Spāniju devās, lai izvairītos no aresta par nelegālu komunistisko darbību Latvijā. Tomēr latviešu vidū bija arī savervēti dalībnieki – jūrnieks Kārlis Embriķis; V. Kupci un ārstu Ābramu Šalitu doties uz Spāniju ceļojumu laikā pierunājuši ārzemju kolēģi. Daudzi brīvprātīgie dzīvoja ārvalstīs, no kurienes Spānijā nokļūt bija vieglāk, piemēram, Civja Vospe (Beļģijā), J. Bahrahs (Beļģijā un Francijā), Harijs Domela (Nīderlandē).