Plašāko ievērību guvusi pateicoties saistībai ar popārta mākslinieku Endiju Vorholu (Andy Warhol) un rokgrupu The Velvet Underground 20. gs. 60. gados, taču arī vēlāk laidusi klajā avangardiskus, rokmūzikas vēsturē nozīmīgus ierakstus.
Niko
vācu dziedātāja, dziesmu autore, aktrise un modele
Saistītie šķirkļi
Krista Pefgena. 1956. gads.
Satura rādītājs
Bērnība, jaunība, profesionālo gaitu sākums
Mūziķe par sevi bieži sniegusi pretrunīgas ziņas, tādēļ dažādos avotos minēti atšķirīgi viņas biogrāfijas dati, ieskaitot dzimšanas gadu, dzimto valsti un vecāku tautību. Tomēr vairums pētnieku ir vienisprātis, ka Niko dzimusi Vācijā pirms Otrā pasaules kara, viņas vecāki bijuši vācieši un tēvs gājis bojā, būdams vērmahta kareivis Francijā. Pusaudzes vecumā meitene sāka strādāt par pārdevēju Berlīnē. Būdama apveltīta ar slaidu augumu un pievilcīgiem sejas vaibstiem, viņa piesaistīja modes fotogrāfu uzmanību, 16 gadu vecumā kļūstot par profesionālu modeli. Dažos turpmākajos gados apceļoja vairākas Eiropas valstis un sāka lietot segvārdu "Niko", kas izvēlēts par godu grieķu izcelsmes franču kinorežisoram Nikam Papatakim (grieķu Νίκος Παπατάκης, angļu Nico Papatakis). 1965. gadā Londonā Niko uzsāka sadarbību ar The Rolling Stones menedžeri Endrū Lūgu Oldemu (Andrew Loog Oldham), kas gan aprobežojās ar viena bez ievērības palikuša singla ieskaņošanu un izdošanu.
Profesionālā darbība
Ar Velvet Underground
20. gs. 60. gados Niko daudz uzturējas Ņujorkā (Amerikas Savienotās Valstis, ASV) – tur sāka dziedāt naktsklubos, kā arī iekļāvās mākslas un bohēmas sabiedrībā, kas grupējās ap E. Vorholu, kurš šajā laikā menedžēja jaunu rokgrupu Velvet Underground. Pēc E. Vorhola lēmuma tajā tika uzņemta arī Niko. Velvet Underground radošais līderis Lū Rīds (Lou Reed) pret to iebilda, tomēr grupas pirmajā albumā The Velvet Underground & Nico (1967) cita starpā dzirdamas trīs viņa sacerētas un Niko dziedātas dziesmas – All Tomorrow’s Parties; I’ll Be Your Mirror un Femme Fatale, turklāt divas pirmās iekļautas arī grupas debijas singlā (sākotnēji Niko balsij bija paredzēta arī Sunday Morning, ko L. Rīds pēdējā brīdī iedziedāja pats).
Niko un The Velvet Underground ģitārists Stērlings Morisons. Ņujorka, 1966. gads.
Pēc The Velvet Underground & Nico iznākšanas grupa no dziedātājas atteicās, tomēr tās dalībnieki arī vēlāk piedalījušies Niko ierakstos, turklāt grupas mūziķis Džons Keils (John Cale) producējis vairumu viņas soloalbumu. 2004. gadā klajā laistā albumā Le Bataclan ’72 dzirdams L. Rīda, Dž. Keila un Niko kopējs koncertieraksts, kas veikts tāda paša nosaukuma klubā Parīzē 1972. gadā.
Solo
Tūlīt pēc šķiršanās no Velvet Underground Niko ieskaņoja albumu Chelsea Girl (1967), kurā dzirdamas Džeksona Brauna (Jackson Browne), Boba Dilana (Bob Dylan), Tima Hārdina (Tim Hardin) un Velvet Underground mūziķu dziesmas kamerfolka aranžējumos. Dziedātāja ar albumu nebija apmierināta, uzsverot, ka producents Toms Vilsons (Tom Wilson) ignorējis viņas ieceres, tomēr nākamajās desmitgadēs Chelsea Girl reputācija ievērojami pieauga, un šis albums tiek uzskatīts par nozīmīgu un atšķirīgu sava laika nekomerciālās popmūzikas paraugu.
Niko nākamie darbi iezīmēja radikālu stilistikas maiņu, kas galvenokārt saistīta ar autordarbības uzsākšanu. Šajā laikā mūziķe apguva harmonija spēli, šo instrumentu izmantojot gan balss pavadījumam koncertos un ierakstos, gan sacerot drūmi balādiskas dziesmas ar gotiskiem, nereti senajos vācu mītos un leģendās balstiem tekstiem par izredzētību, nolemtību, vientulību un nāvi. Savukārt Dž. Keils viņas skaņdarbus aranžēja, apvienojot Eiropas klasiskās un avangarda mūzikas, vācu folkloras un viduslaiku madrigālu tradīcijas, iegūstot skanējumu, kam sava laika rokmūzikā nav līdzinieku.
Niko uzstāšanās televīzijas šovā ap 1968. gadu.
Šīs avangariskās autorstilistikas spilgtākie paraugi ir albumi The Marble Index (1968) un Desertshore (1970). Sākotnēji guvuši vien niecīgu uzmanību, 2007. gadā abi albumi tikai laisti klajā apvienotā, ar iepriekš nepublicētiem ierakstiem papildinātā izdevumā The Frozen Borderline: 1968–1970, izpelnoties nesalīdzināmi lielāku ievērību. Daži kritiķi The Marble Index un Desertshore klasificējuši kā gotiskā roka stilistikas priekštečus, ietilpinot nosacītā "gotiskajā triloģijā", kurai pieskaitāms arī albums The End... (1974) ar Braiena Īno (Brian Eno) un grupas Roxy Music ģitārista Fila Menzeneras (Phil Manzanera) piedalīšanos. Līdzās oriģinālkompozīcijām tajā iekļauta The Doors skaņdarba The End psihodramatiska interpretācija, kas veltīta grupas mirušā līdera un Niko tuva līdzgaitnieka Džima Morisona (Jim Morrison) piemiņai, kā arī Vācijas nacionālās himnas Das Lied der Deutschen izpildījums ar pilno, Veimāras republikas laikā lietoto tekstu.
70. gadu 2. pusē mūziķes darbībā iestājās heroīna, kā arī ierakstu kompāniju intereses trūkuma veicināts apsīkums. Mūzikas karjeru Niko atsāka 80. gados, dzīvojot Mančestrā (Anglija) un esot smagā narkotiku atkarībā – šajā periodā viņa izdeva divus albumus un koncertēja ar dažādiem mūziķu sastāviem, tostarp arī savu dēlu Ari Bulonju (Ari Boulogne; Niko par dēla tēvu uzskatīja franču aktieri Alēnu Delonu, Alain Delon, kurš paternitāti noliedza; zēnu uzaudzināja aktiera māte).
Niko pēdējais koncerts notika Rietumberlīnē 1988. gada vasarā, dažas nedēļas pirms nāves – tā ieraksts dzirdams albumā Nico’s Last Concert: Fata Morgana (1994).
Mūziķe gāja bojā 49 gadu vecumā pēc kritiena no velosipēda.
Kino
50. gadu nogalē Niko apguva aktiermeistarību Lī Strasberga (Lee Strasberg) aktierstudijā Ņujorkā un filmējās nelielās kinolomās. 1960. gadā piedalījās Federiko Fellīni (Federico Fellini) filmas “Saldā dzīve” (La dolce vita) epizodē, kur atveido modeli vārdā Niko. 1961. gadā filmējās otrā plāna lomā gangsterfilmā “Viņu sauca La Roka” (Un nommé La Rocca, režisors Žans Bekērs, Jean Becker) ar Žanu Polu Belmondo (Jean Paul Belmondo) galvenajā lomā, bet 1963. gadā tēloja galveno lomu – nabadzības dēļ par striptīza dejotāju kļuvušu balerīnu – Žaka Puantreno (Jacques Pointrenaud) filmā “Striptīzs” (Strip–Tease).
1965. gadā Niko filmējās E. Vorhola un Pola Moriseja (Paul Morrissey) filmā “Čelsijas meitenes” (Chelsea girls) un turpmāk viņas filmogrāfiju veido lomas eksperimentālās avangarda filmās, t. sk. E. Vorhola darbos “Skapis” (The Closet, 1966) un “Kristus atdarinājumi” (Imitations of Christ, 1967). 70. gados Niko kopdzīves partneris bija franču kino jaunā viļņa režisors Filips Garels (Philippe Garrel), kurš viņu filmējis lentēs “Iekšēja brūce” (La cicatrice intérieure 1972), “Tīģelis” (Athanor, 1972), “Smalkās vientulības” (Les hautes solitudes, 1974), “Kristāla šūpulis” (Le berceau de cristal, 1975) un citās.
No labās: Endijs Vorhols, Niko, Džerārds Malanga (Gerard Malanga) un Džons Keils. Ņujorka, ap 1966. gadu.
Nozīme rokmūzikas kontekstā
Kaut E. Vorhols vairākkārt atzinis, ka Niko iekļaušana Velvet Underground sastāvā nav bijusi saistīta ar viņas muzikālajām spējām, bet gan ar spilgto ārieni, roka vēsturē Niko vārds galvenokārt ierakstīts pateicoties līdzdalībai albumā The Velvet Underground & Nico, kas bieži ierindots starp žanra nozīmīgākajiem ierakstiem. Arī Velvet Underground mūziķi Niko neuzskatīja par “īstu” mūziķi, tomēr viņas savdabīgais, emocionāli aukstais un distancēti atsvešinātais dziedājums, tāpat kā spilgtais, 60. gadu populārajā kultūrā neparastais ārējais tēls (slaida, vienmēr nopietna blondīne ar gariem taisniem matiem un izteiksmīgi nordiskiem sejas vaibstiem) veicināja grupas māksliniecisko novitāti, sniedzot tālejošu ierosmi daudzām nākamo paaudžu dziedātājām.
Darbības turpinājumā, savā vokālajā manierē un dziesmveidē integrējot tik atšķirīgu mūziķu kā Marlēna Dītriha (Marlene Dietrich); Lote Lenja (Lotte Lenya); Dž. Morisons; B. Dilans; L. Rīds; Tims Baklijs (Tim Buckley) un Rihards Vāgners (Wilhelm Richard Wagner) ietekmes, Niko izdevās izkopt individuālu autores un izpildītājas talantu. Lai arī viņas izteikti nekomerciālās mūzikas rezonanse nepārsniedza visai ierobežotu cienītāju loku, tai (arī dziedātājas brieduma gadu vizuālajam tēlam – tumši rudi vai melni mati, melns apģērbs, uzsvērti tumšs acu ēnojums) bijusi vērā ņemama nozīme postpanka, alternatīvā roka un īpaši t. s. gotiskā roka estētikas izveidē. Niko mūzikas un personības ietekme sastopama daudzu mūziķu jaunradē: Bauhaus; The Cult; Death in Vegas; Portishead; Diamanda Galasa (Diamanda Galás); Petija Smita (Patti Smith); Eliots Smits (Elliot Smith); Niks Keivs (Nick Cave); Duran Duran; The Cure; Joy Division; Siouxsie and the Banshees; Bjorka (Björk); Sentvinsenta (St. Vincent) un citi.
Atspoguļojums literatūrā, mūzikā un kino
Džeimss Jangs (James Young), kurš 80. gados muzicējis Niko grupā, sarakstījis biogrāfisku grāmatu “Niko: Beigas” (Nico: The End, 1992; dažos izdevumos – “Niko: dziesmas, ko radio nespēlē”, Nico: Songs They Never Play On The Radio). Viņai veltītas arī vairākas citu autoru monogrāfijas, t. sk. Ričarda Vitsa (Richard Witts) “Niko: ikonas dzīve un meli” (Nico: Life and Lies of an Icon, 1995), Luca Grāfa Ulbriha (Lutz Graf-Ulbrich) “Niko – Mēness dievietes ēnā” (Nico – In the Shadow of the Moon Goddess, 2015).
Rokgrupa The Cult sacerējusi Niko veltītu dziesmu Nico, grupa Low – dziesmu Those Girls (Song for Nico), bet Marianna Feitfula (Marianne Faithful) – Song For Nico. Eksperimentālās elektroniskās mūzikas grupa Soundwalk Collective 2016. gadā ieskaņojusi Niko veltītu albumu Killer Road (Tribute to Nico), kura tapšanā piedalījusies arī ievērojamā alternatīvā roka dziesminiece P. Smita.
2017. gadā uzņemtā režisores Suzannas Ničiarelli (Susanna Nicchiarelli) spēlfilmā “Niko, 1988” (Nico, 1988) stāstīts par dziedātājas mūža pēdējiem gadiem.
Ievērojamākās Niko repertuāra dziesmas
All Tomorrow Parties*; Chelsea Girls; Evening of Light; Femme Fatale*; I’ll Be Your Mirror*; I’ll Keep It with Mine; It Was a Pleasure Then; Janitor of Lunacy; König; My Funny Valentine; Nibelungen; The End; These Days; You Forget to Answer.
* ar Velvet Underground
Nozīmīgākie albumi
Chelsea Girl (Verve, 1967); The Marble Index (Elektra, 1968); Desertshore (Reprise, 1970); The End... (Island, 1974); Drama of Exile (Aura, 1981); Camera Obscura (Beggars Banquet, 1985); Nico’s Last Concert: Fata Morgana* (Steamhammer/SPV, 1994); Heroine* (Anagram, 2002); La Bataclan ’72** (Grey Scale, 2004).
* koncertieraksti
** koncertieraksti ar L. Rīdu un Dž. Keilu
Multivide
Krista Pefgena. 1956. gads.
Niko un The Velvet Underground ģitārists Stērlings Morisons. Ņujorka, 1966. gads.
Niko uzstāšanās televīzijas šovā ap 1968. gadu.
No labās: Endijs Vorhols, Niko, Džerārds Malanga (Gerard Malanga) un Džons Keils. Ņujorka, ap 1966. gadu.