Visvairāk pazīstams kā grupas The Doors dalībnieks. Ievērojams 20. gs. 60. gadu ASV jaunatnes kontrkultūras pārstāvis, kura vārds vairākām paaudzēm simbolizējis jaunatnes dumpīguma un nepakļāvības patosu.

Dž. Morisona tēvs bija ietekmīgs ASV kara flotes kontradmirālis un bērnībā zēns tika audzināts militāras disciplīnas garā, bet vēlāk no vecākiem un viņu dzīvesveida vērtībām norobežojās. Pusaudža vecumā bija apdāvināts skolnieks un aizrāvās ar literatūru un filozofiju. Šīs intereses saglabāja arī turpmāk, īpaši pievēršoties sengrieķu mitoloģijai, amerikāņu bīta autoriem, Viljama Bleika (William Blake), kā arī franču simbolistu dzejai, eksistenciālisma filozofijai, Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche) filozofijas un Zigmunda Freida (Sigmund Freud) psihoanalīzes atziņām; studiju gados lielu ietekmi uz viņu atstāja avangarda dramaturga Antuāna Arto (Antoine Marie Joseph Paul Artaud) “nežēlības teātra” idejas. 1965. gadā ar bakalaura grādu absolvēja Kalifornijas Universitātes Teātra, filmu un televīzijas skolu (University of California School of Theatre, Film and Television) Losandželosā, un ar studiju biedru Reju Manzareku (Ray Manzarek) nodibināja The Doors, kas dažu gadu laikā kļuva par vienu no ievērojamākām amerikāņu rokgrupām.

1967.–1971. gadā Dž. Morisons ar Doors ierakstīja sešus studijas albumus; vairums no tiem guva ievērojamus komerciālus panākumus, kā arī atzinīgas kritikas atsauksmes. Grupas sastāvā bija četri talantīgi un daudzpusīgi mūziķi, kuri radīja stilistiski daudzveidīgas dziesmas, taču tās idejisko pārliecību vispilnīgāk izteica Dž. Morisona sacerētie dziesmu teksti (atsevišķu tekstu autors bija arī ģitārists Robijs Krīgers, Robbie Krieger), kuros viņa iecienīto literātu un filozofu, kā arī seno mītu idejas sajaukušās ar aktuālām jaunatnes kustības nostādnēm, protestu pret mietpilsonisko dzīvesveidu, karu Vjetnamā un citām ASV sociālpolitiskās realitātes izpausmēm. Tikpat spilgts bija Dž. Morisona skatuves tēls – spontāns, šamanisks un draudīgs. Koncertos dziedātājs, nereti būdams alkohola vai narkotiku reibumā, vērsās pie publikas ar improvizētiem dzejas skandējumiem, kā arī provokatīvām uzrunām, kurās aicināja nepakļauties sabiedrības autoritātēm un valsts institūcijām.

Jau pēc dažiem slavas gadiem Dž. Morisona hedoniskais dzīvesveids izraisīja smagu alkohola un narkotiku atkarību, kas savukārt veicināja neprognozējamību gan profesionālajā darbībā, gan attiecībās ar kolēģiem un tuviniekiem. 1967. gadā koncertā Ņūheivenā, Konektikutas pavalstī viņš tika arestēts par antisociālu, pret policiju vērstu nekārtību izraisīšanu un nepiedienīgu uzvedību. 1969. gadā dziedātājam tika izvirzīta apsūdzības ekshibicionismā, rupjībā un citos likumpārkāpumos, uzstājoties Maiami, Floridas pavalstī. Gan pats Dž. Morisons, gan pārējie mūziķi un vairāki koncerta apmeklētāji apgalvoja, ka smagākā apsūdzība par publisku atkailināšanos bijusi nepamatota, taču šis incidents, kā arī Dž. Morisona psiholoģiskais un fiziskais stāvoklis ievērojami sarežģīja grupas koncertdarbību, visbeidzot liekot no tās atteikties.

03.1971., īsi pēc albuma L.A. Woman pabeigšanas, Dž. Morisons devās uz Parīzi, kur vairākus mēnešus rakstīja dzeju un apgrozījās vietējās mākslas un mūzikas bohēmas aprindās, līdz 03.07.1971. tika atrasts miris. Oficiāli reģistrētais nāves cēlonis bija sirdslēkme, taču notikušā apstākļi bija neskaidri, dodot iemeslu minējumiem, kas parasti saistīti ar narkotiku pārdozēšanu.

Lai gan biežāk pieminētie Dž. Morisona radošie sasniegumi saistīti ar rokmūziku, viņš pats sevi uzskatīja par dzejnieku, kura uzdevums ir realitātes robežu izzināšana. Dž. Morisona dzīves laikā publicētas (pašapgādā) divas dzejas grāmatas “Dzīves varenie/Pieredzētā piezīmes” (The Lords/Notes on Vision) un “Jaunās radības” (The New Creatures, abi 1969. gadā), bet pēc viņa nāves izdoti vēl vairāki krājumi. Dzejas galvenās tēmas – indivīds un sabiedrība, erotika, iznīcība, vardarbība un haoss kā zemapziņas produkts un atspulgs. Kritika reizēm norādījusi, ka Dž. Morisona darbu idejiskā pretenciozitāte nomāc poētisko talantu, taču viņa sirreālā, simboliem bagātā dzeja, tāpat kā Doors mūzika, nemainīgi rod atsaucīgu auditoriju arvien jaunu paaudžu lasītāju vidū. 1978. gadā klajā nāca albums An American Prayer, kurā Dž. Morisona dzeja dzirdama autora lasījumā uz triju pārējo Doors dalībnieku radītas mūzikas fona.

Rokmūzikai iepriekš neierasti drūmā Dž. Morisona poēzija, viņa interese par cilvēka psihes tumšākajām izpausmēm, kā arī dumpīgā neiecietība pret autoritātēm, neapvaldītā uzstāšanās maniere un spilgtais vizuālais tēls atstāja būtisku ietekmi uz tobrīd vēl jaunās roka kultūras estētisko un idejisko kritēriju izveidi. Viņa nozīmei 20. gs. 60. gadu jaunatnes kultūrā veltīta spēlfilma “Durvis” (The Doors,  režisors Olivers Stouns, Oliver Stone, 1991, ASV) – tās veidotājiem dziedātāja ģimenes locekļi un kolēģi pārmetuši patvaļīgu, bieži vien nepamatotu Dž. Morisona biogrāfijas interpretējumu. Viņam veltīta arī dokumentālā filma “Neviens no šejienes neaiziet dzīvs. The Doors veltījums Džimam Morisonam” (No One Here Gets Out Alive: The Doors Tribute to Jim Morrison, režisors Gordons Forbss III, Gordon Forbes III, 1981, ASV), kas tapusi ar Doors mūziķu līdzdalību, kā arī citas dokumentālas filmas un vairākas grāmatas (Džerija Hopkinsa, Jerry Hopkins, un Denija Šugermana, Danny Sugerman, “Neviens no šejienes neaiziet dzīvs”, No One Here Gets Out Alive, 1980; Stīvena Deivisa, Stephen Davis, “Džims Morisons: dzīve, nāve, leģenda”, Jim Morrison: Life, Death, Legend, 2004, u. c.).

Dž. Morisona apbedījuma vieta Perlašēza kapsētā Parīzē  ir mūziķa cienītāju iecienīts apmeklējumu objekts arī 21. gadsimtā.