Doors mūzikā apvienoti blūza, ritmblūza, džeza un roka elementi, dziesmu tekstos sastopama seksa, nāves, narkotiku, personības brīvības un kreisās politikas tematika. Nosaukums The Doors (“Durvis”) aizgūts no Oldesa Hakslija (Aldous Leonard Huxley) grāmatas “Uztveres durvis” (The Doors of Perception, 1954), kuras nosaukums savukārt ir atsauce uz Viljama Bleika (William Blake) darbu “Paradīzes un elles kāzas” (The Marriage of Heaven and Hell, 1790–1793).

Doors uz grupas Rick & the Ravens bāzes 1965. gadā Losandželosā izveidoja Kalifornijas Universitātes Teātra, Filmu un televīzijas skolas (UCLA School of Theatre, Film and Television) studenti – taustiņinstrumentālists Rejs Manzareks (Ray Manzarek, pilnā vārdā Reimonds Deniels Manzareks jaunākais, Raymond Daneil Manzarek Jr.), un vokālists Džims Morisons (Jim Morrison, pilnā vārdā Džeimss Daglass Morisons, James Douglas Morrison), kuriem pievienojās bundzinieks Džons Densmors (John Densmore, pilnā vārdā Džons Pols Densomors, John Paul Densmore) un ģitārists Robijs Krīgers (Robby Krieger, pilnā vārdā Roberts Alans Krīgers, Robert Alan Krieger).

1967. gada sākumā tika izdots pirmais albums The Doors – daudzveidīgais muzikālais materiāls, savdabīgais skanējums un Dž. Morisona tumšie, nereti sirreālie dziesmu teksti, kuros hipiju paaudzes sociālpolitiskā neapmierinātība saplūdusi ar sengrieķu drāmas un franču simbolistu dzejas, Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche), Herberta Markūzes (Herbert Marcuse), Normena O. Brauna (Norman O. Brown) un citu filozofu, kā arī Zigmunda Freida (Sigmund Freud) psihoanalīzes un citu avotu ietekmēm, pieteica jaunu rokmūzikas intelektuālā brieduma pakāpi. Skaņuplatē bija vairākas no grupas turpmāk pazīstamākajām kompozīcijām, ieskaitot gandrīz 12 minūtes ilgo oidipisko drāmu The End un vienu no desmitgades slavenākajām dziesmām Light My Fire,  kura vēlāk piedzīvojusi daudzas roka, džeza, soula, disko un citu žanru mākslinieku interpretācijas.

Debijas albumam sekoja vairāki  stilistiski atšķirīgi ieraksti: Strange Days (1967) skanējumu papildināja tobrīd vēl maz izplatītais Moog sintezators; Waiting for the Sun ietvēra vienu no grupas populārākajām dziesmām Hello, I Love You, kā arī The Unknown Soldier, kas vēsta par Vjetnamas kara ietekmi uz sabiedrību; Soft Parade (1969) bagātīgi izmantoti pūšaminstrumenti un stīgu instrumenti; Morrison Hotel (1970) izcēlās ar tiešu un agresīvu hārdroku; L.A. Woman (1971) pieteica atgriešanos pie grupas blūza un ritmblūza saknēm.

Kaut arī visi dalībnieki bija daudzpusīgi mūziķi un talantīgi autori, Doors radošo identitāti un publiskos panākumus visvairāk noteica Dž. Morisona poētiskās dotības, harismātiskais skatuves tēls un dumpīgā, autoritātes un mietpilsonisko sabiedrību izaicinošā personība; ar laiku dziedātāja neprognozējamā uzvedība, alkohola un narkotiku atkarība un problēmas ar varasiestādēm kļuva traucējoša, novedot pie koncertdarbības izbeigšanas 1970. gadā.

Pēc Dž. Morisona nāves (1971) pārējie grupas mūziķi uzstājās trijatā un izdeva albumus Other Voices (1971) un Full Circle (1972), kuru mākslinieciskā un sabiedriskā rezonanse nespēja pietuvoties agrāko darbu panākumiem.

No 1973. gada R. Manzareks, Dž. Densmors un R. Krīgers darbojās individuāli, kā arī dažādos muzikālos projektos, līdz 1978. gadā vēlreiz apvienojās, lai sacerētu un ierakstītu instrumentālu pavadījumu Dž. Morisona dzejas lasījumiem (ierakstīti 1969. un 1970. gadā), kas apkopoti pretrunīgi vērtētā albumā An American Prayer. 2002. gadā R. Manzareks un R. Krīgers izveidoja grupu The Doors of the 21st Century, kas izpildīja tikai Doors mūziku – pēc Dž. Densmora un Dž. Morisona tuvinieku iebildēm pret nosaukuma The Doors izmantošanu, tā darbojās ar nosaukumiem Riders on the Storm, D21C, Manzarek-Krieger un Ray Manzarek and Robby Krieger of the Doors; pastāvēja līdz R. Manzareka nāvei (2013). Dž. Densmors pēc Doors izjukšanas spēlēja īslaicīgā grupā (kopā ar R. Krīgeru) Butts Band, bet pēc tam lielākoties nodevās aktiera un dramaturga darbam, kā arī sporādiskai muzikālai darbībai.

20. gs. 90. gados interesi par grupu ievērojami veicināja Dž. Morisona dzīvesstāstā balstīta spēlfilma “Durvis” (The Doors, režisors Olivers Stouns, Oliver Stone, 1991, ASV), tomēr R. Manzareks, R. Krīgers un Dž. Densmors to vērtēja kritiski, pārmetot patvaļīgu un nepamatotu faktu interpretāciju. Uzņemtas arī vairākas grupai veltītas koncertfilmas un biogrāfiska dokumentālā filma “Ja tu esi svešinieks” (When You You’re Strange, režisors Toms Dičillo, Tom DiCillo, 2009, ASV).

Par Dž. Morisonu un Doors sarakstītas biogrāfiskas grāmatas (Stīvena Deivisa, Stephen Davis, “Džims Morisons: dzīve, nāve, leģenda”, Jim Morrison: Life, Death, Legend, 2004, u. c.), kā arī R. Manzareka un Dž. Densmora autobiogrāfijas (“Aizdedz manu liesmu: mana dzīve ar The Doors”, Light My Fire: My Life with The Doors, 1998, un “Braucēji vētrā: mana dzīve ar Dž. Morisonu un The Doors”, Riders on the Storm: My Life with Jim Morrison and The Doors, 1990). Izdotas arī vairākas Dž. Morisona dzejas izlases, savukārt Dž. Densmors grāmatā “Durvis: bez virām” (The Doors: Unhinged, 2013) aprakstījis tiesvedību ar R. Manzareku un R. Krīgeru par The Doors identitātes un radošā mantojuma izmantošanu.

Arī 21. gs. regulāri tiek izdoti agrāk nepublicēti Doors koncertieraksti, bet albumi The Doors, Strange Days un L.A. Woman tiek uzskatīti par roka klasiku  un apliecina, ka Doors ir viena no visu laiku ievērojamākām rokgrupām, kas ietekmējusi savas un nākamo paaudžu mūziku (īpaši alternatīvo roku) un dzīvesveidu.

Grupa uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1993).

 Dž. Morisons (vokāls, 1965–1971; miris 1971)

R. Manzareks (taustiņinstrumenti, vokāls, 1965–1973; miris 2013)

Dž. Densmors (bungas, 1965–1973)

R. Krīgers (ģitāra, vokāls, 1965–1973)

* Vairumā studijas ierakstu dzirdama sesijmūziķu iespēlēta basģitāra, bet koncertos basa partijas izpildīja R. Manzareks ar elektriskajām klavierēm.

 Alabama Song (Whisky Bar)*; Break on Through (On the Other Side); Hello, I Love You; L.A. Woman; Light My Fire; Love Her Madly; Love Me Two Times; Moonlight Drive; Peace Frog; People are Strange; Riders on the Storm; Roadhouse Blues; Strange Days; The Crystal Ship; The End; The Unknown Soldier; The WASP (Texas Radio and the Big Beat); Touch Me; Waiting for the Sun

 * autori Kurts Veils (Kurt Weill) un Bertolts Brehts (Bertolt Brecht)

The Doors (Elektra, 1967); Strange Days (Elektra, 1967); Waiting for the Sun (Elektra, 1968); The Soft Parade (Elektra, 1969); Morrison Hotel (Elektra, 1970); Absolutely Live (Elektra, 1970)*; L.A. Woman (Elektra, 1971); Other Voices (Elektra, 1971); Full Circle (Elektra, 1972); An American Prayer (Elektra, 1978)

 * Vienīgais koncertieraksts, kas oficiāli tiražēts grupas pastāvēšanas laikā – pēc tās izjukšanas klajā laisti daudzi šeit neuzrādīti koncertieraksti