Taustiņinstrumentu rašanās un attīstība Par pirmo taustiņinstrumentu tiek dēvētas ērģeles. Liela nozīme to attīstībā ir senā grieķu zinātnieka Ktezībija (Κτησίβιος) veikumam, kurš izgudroja mūsdienu ērģeļu priekšteci – hidraulosu (ὕδραυλις). Sākot ar 9. gs., ērģeles tika spēlētas Eiropas nozīmīgākajās baznīcās un klosteros, bet 14. gs. tās bija sastopamas jau daudzos Eiropas lielajos dievnamos. Ērģeļu mehānika tika nemitīgi pilnveidota, un rezultātā 16. gs. tās ieguva mūsdienīgu konstrukciju. Tika būvētas gan mazizmēra ērģeles (portatīvi, pozitīvi), gan lielās – līdz pat septiņu manuāļu – ērģeles ar dažādu reģistru skaitu, imitējot viena vai vairāku instrumentu skanējumu. Latvijā divi izcili lielapjoma instrumenti atrodas Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē un Rīgas Domā.
Pirmais instruments, kuru spēlējot, tika ar āmuriņiem sists pa stīgām, ir cītaras priekštecis dulcimers (vāciski Hackbrett). Jau 14. gs. beigās notika pirmie mēģinājumi mehanizēt šāda veida perkusijas skaņas radīšanas procesu, kā rezultātā 15. gs. radās klavihords – nospiežot tā taustiņu, plānas metāla plāksnītes (tangentes) saskare ar stīgu to ieskandina. Skaņa bija maiga un klusa, taču bija iespējamas nelielas skaņas dinamiskās izmaiņas, variējot taustiņa piesitienu.
Apmēram vienlaikus attīstījās arī stīgu strinkšķināšanas tehnika, kas kļuva par pamatu klavesīna un tam radniecīgo instrumentu spēles mehānikai. Instrumenta stīgas tika strinkšķinātas ar dažādiem plektra tipa āķīšiem vai ķepiņām (noasinātām putnu spalvām, vēlāk ādas vai metāla plāksnītēm). Sākot ar 16. gs., klavesīns kļuva pazīstams daudzos reģionos, tika būvēts dažādos izmēros, pat ar vairākiem manuāļiem. Piemēram, liela izmēra (spārnveida formas, ar aptveri līdz pat piecām oktāvām) instrumentus Anglijā sauca par harpsihordiem (harpsichord), Vācijā – ķīļflīģeļiem (Kielflügel), Itālijā – klavičembalo (clavicembalo). Mazāka izmēra (parasti četrstūra formas) un skaņu aptveres līdz četrām oktāvām instrumentus Anglijā sauca par vērdžinelu (virginal), Francijā – epinetu (épinette), Itālijā – spinetu (spinetta), Vācijā – šahbretu (Schachbrett ‘šaha galdiņš’). Līdz pat 18. gs. beigām šie un vēl citi klavesīnam radniecīgie instrumenti Eiropā guva lielu popularitāti.
18. gs. sākumā, apvienojot klavihorda un klavesīna labākās konstrukcijas, tika uzbūvētas pirmās klavieres. Skaņu veidoja āmuriņi, kas, taustiņu vadīti, uzsita pa rāmī nostiprinātajām stīgām. Jaunās mehānikas rezultātā uz klavierēm bija iegūstamas bagātīgas un kontrastainas skaņas gradācijas. Pie šīs mehānikas strādāja vairāki meistari, taču par izgudrotāju tiek uzskatīts Bartolomeo Kristofori (Bartolomeo Cristofori), kurš 17./18. gs. mijā izveidoja mūsdienu flīģeļa prototipu.
Atkarībā no stīgu izvietojuma izšķir vairākas klavieru formas – flīģelis (stīgas izvietotas horizontāli), pianīns (stīgas izvietotas vertikāli) un tāfelklavieres (stīgas atrodas perpendikulāri klaviatūrai), veidojot taisnstūrveida korpusu. Mūsdienās klaviatūru veido 85–88 melnbalti taustiņi, kas noskaņoti pustoņos, un skanējuma bagātināšanai tiek izmantoti pedāļi.
Pirmo instrumentu ar nosaukumu akordeons 1829. gadā patentēja armēņu izcelsmes Vīnes ērģeļu meistars Kirils Demjans (Կյուրեղ Դեմյան, Cyrill Demian). Instrumentam bija tikai pieci taustiņi, un, nospiežot katru no tiem, skanēja akords. Kā pavadošais instruments tautas muzicēšanā tas ātri guva popularitāti visā Eiropā. Pamazām akordeona mehānika attīstījās, līdz 19. gs. vidū tika izveidoti akordeonu modeļi, kam labā klaviatūra sastāvēja no pilnas hromatiskās gammas. Marjāno Dallapē (Mariano Dallapè) 1876. gadā izveidoja tādu instrumentu, kāds tas zināms mūsdienās – ar trīs oktāvu taustiņu klaviatūru labajā pusē un 48 podziņu hromatisko aptveri kreisajā pusē. Akordeonu grupā sastopami arī vairāki citi instrumenti, piemēram, bandoneons un bajāns, kuru klaviatūru veido podziņas, un harmonikas.
Muzicēšanai nelielās telpās 19. gs. lielus panākumus guva harmonijs (vācu Harmonium). Tā skaņu, kas līdzīga ērģelēm, rada vibrējošas metāla mēlītes, bet gaisu pievada ar kājām darbināmas plēšas (pedāļi). Šāda veida harmoniju kā pirmais 1784. gadā izveidoja Francs Kiršniks (Franz Kirschnick arī Kirsnick). To pilnveidoja vairāki meistari, piemēram, Antons Hekls (Anton Haeckl), kurš 1821. gadā instrumentu patentēja ar nosaukumu “fisharmonijs” un Aleksandrs Fransuā Debēns (Alexandre François Debain), kurš 1842. gadā instrumentu patentēja ar nosaukumu “harmonijs”. Mūsdienās pazīstamo modeli 1854. gadā uzbūvējis francūzis Viktors Mistels (Victor Mustel).
Aizvien strīdīgs ir melodiona (mélodion) attiecinājums uz taustiņinstrumentu saimi. Šo instrumentu, kura pamatā ir rokās turama neliela klaviatūra, bet skaņa tiek radīta, iepūšot iemutī, 1959. gadā izgudroja Matiass Honers (Matthias Hohner). Instrumentam zināmi arī nosaukumi pianica un clavietta.
Sākot ar 19. gs. beigām instrumentbūvē sākās jaunas tendences. Tika veikti daudz un dažādi eksperimenti, akustisko instrumentu funkcijās iesaistot elektrību. Pirmās radās elektromehāniskās klavieres, kur elektrību izmantoja skaņas pastiprināšanai. 20. gs. 70. gados tika uzbūvētas pirmās pilnvērtīgās elektroniskās klavieres, kuru skaņas radīšanai nebija nepieciešamas stīgas un āmuriņi, bet tradicionālo klavieru tembru ieguva ar analogo shēmu palīdzību. Pie elektroniskajām klavierēm pieskaitāmi arī sintezatori, kas bija īpaši izplatīti 20. gs. 70. un 80. gadu popmūzikā un rokmūzikā. To galvenais uzdevums bija radīt daudzveidīgu skaņu un akustiskos efektus. 20. gs. 80. gados tika attīstītas arī digitālās klavieres, kuru pilnveide turpinās vēl tagad. Šis instruments, atkarībā no komplektācijas, var būt aprīkots ar pedāļiem, Digitālās klavieres var būt aprīkotas ar pedāļiem, smago un pieskārienjutīgo klaviatūru, vairākām skaņas imitācijas iespējām, skaņas ierakstīšanas, universālās seriālās kopnes (Universal Serial Bus, USB) un mūzikas instrumentu ciparsaskarnes (Musical Instrument Digital Interface, MIDI) funkcijām.
Sastopami arī hibrīdinstrumenti, kuros apvienoti akustisko un ar elektrību darbināmo instrumentu elementi. Nozīmīgas bija 1934. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs patentētās Hammond ērģeles, kas nosauktas to izgudrotāja Lorensa Hemonda (Laurens Hammond) vārdā. Pārpērkot patentu, tās tika ražotas Eiropā, tostarp Latvijas Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF). Arī citi ražotāji attīstīja elektrisko un digitālo ērģeļu ražošanu, un mūsdienās aizvien biežāk akustiskās ērģeles tiek aizstātas ar digitālajām.
