Pēc uzbūves sastopami trīs galvenie klavieru veidi — pianīns, flīģelis un tāfelklavieres. Pianīnam stīgas un rezonanses dēlis ir novietoti vertikāli, flīģelim – horizontāli, bet tāfelklavierēm – perpendikulāri klaviatūrai.

Mūsdienu klavieres sastāv no aptuveni 6000 detaļām, kuras var sadalīt sešās galvenajās grupās: 

1) taustiņu un āmuriņu mehānisms;

2) tērauda stīgas (basā ar papildu kapara tinumu);

3) masīvkoka egles rezonators ar steķiem;

4) čuguna rāmis, uz kura uzvilktas stīgas;

5) pedāļu un skaņas slāpēšanas mehānikas kopums;

6) koka vai finierētas skaidu plātnes korpuss.

Mūsdienās klaviatūru veido 85–88 melnbalti taustiņi, kas noskaņoti pa pustoņiem. Katram taustiņam diskantā atbilst trīs stīgas, bet zemākos reģistros to skaits samazinās līdz vienai. Nospiežot taustiņu, ar filcu apvilkts koka āmuriņš uzsit pa rāmī nostiprinātajām stīgām. Ar pedāļu palīdzību ir iespējams mainīt skaņas nokrāsu. Izmantojot labo pedāli (tre corde), no stīgām atdalās visi dempferi, skaņu paildzinot un saplūdinot. Izmantojot kreiso pedāli (una corda), flīģelim klaviatūra pavirzās pa labi, bet pianīnam āmuriņi tiek pietuvināti stīgām, abos gadījumos klusinot skanējumu. Flīģeļiem sastopams arī trešais – ilgskaņas (sostenuto) pedālis, kurš atrodas pa vidu abiem iepriekš minētajiem. Pedāļa nospiešanas brīdī tas notur paceltos dempferus, līdz pedālis tiks atlaists. Pedāli izmanto, lai saglabātu vienu noteiktu skaņu vai skaņu kopumu neatkarīgi no tālāk spēlētajiem toņiem. Dažiem pianīnu modeļiem vidējais pedālis izveidots ļoti klusas skaņas radīšanai. To panāk, novietojot mīkstu audumu (moderatoru) starp āmuriņiem un stīgām kā skaņas slāpētāju. 

Klavieru būves attīstība sākās 18. gs. sākumā, kad, apvienojot klavihorda un klavesīna konstrukcijas, tika uzbūvētas pirmās klavieres. Pie to mehānikas strādāja vairāki meistari, taču par cimbalo di piano e forte (no itāliešu ‘čembalo kluss un skaļš’) izgudrotāju tiek uzskatīts Bartolomeo Kristofori (Bartolommeo Cristofori), kurš 17./18. gs. mijā izveidoja jaunu āmuriņu mehānismu. Uz instrumenta bija iegūstamas bagātīgas un kontrastainas skaņas dinamiskās gradācijas, kā arī plašākas piesitiena iespējas, radot lielāku daudzveidību skaņas raksturā.

Nākamo attīstības soli klavierbūvē veica Kristofs Gotlībs Šrēters (Christoph Gottlieb Schröter), 1721. gadā prezentējot savu mehānikas modeli, kurā āmuriņš kustējās uz taustiņā iestiprinātām spailēm. Gan K. G. Šrētera, gan B. Kristofori mehānikā balstītus instrumentus būvēja ievērojamais vācu meistars Gotfrīds Zilbermans (Gottfried Silbermann). Viņa skolēns Johans Andreass Šteins (Johann Andreas Stein) attīstīja tālāk K. G. Šrētera mehāniku, ko vēlāk dēvēja par Vīnes vai vācu mehāniku, bet viņa mācekļi Johanness Cumpe (Johannes Zumpe) un Amerikuss Bakerss (Americus Backers) strādāja tālāk ar B. Kristofori mehāniku, kuru nosauca par angļu mehāniku. Līdz 19. gs. beigām klavierbūvē tika izmantoti abi varianti. Vīnes jeb vācu mehānikas instrumenti izcēlās ar bagātīgām tembrālām niansēm un maigāku skaņu, turpretim angļu mehānikas instrumentiem bija raksturīga spēcīga un spoža skaņa, īpaši augšējos reģistros. Abu skolu labākās īpašības apvienoja klaviermeistars Sebastiāns Erārs (Sébastien Érard), kurš 1821. gadā patentēja mehāniku ar papildu repetīcijas sviru, kas pazīstama kā “dubultrepetīcijas mehānika”. Arī šobrīd klavierbūvei par pamatu tiek ņemti S. Erāra mehānikas paraugi.

Līdz ar elektrifikāciju, sākot ar 19. gs. beigām, instrumentbūvē parādījās jaunas tendences. Elektromehānisko klavieru galvenais uzdevums bija pagarināt skaņas ilgumu, saglabājot skaņas klasisko radīšanas veidu – ar āmuriņu uzsitot stīgai. Īpašs skaņas noņēmējs skaņu transformēja elektriskos signālos. Skaņas vibrāciju vilnis, izejot cauri elektromagnētiskajam laukam, radīja no akustiskā instrumenta tembrāli atšķirīgu skaņu.

Pirmās pilnvērtīgās elektroniskās klavieres tika uzbūvētas 20. gs. 70. gados. Atšķirībā no elektromehāniskajām klavierēm, tām nav nedz stīgu, nedz āmuriņu. Skaņu rada elektronika, bet tradicionālo klavieru tembru iegūst ar analogo shēmu palīdzību. Tām ir jābūt savienotām ar jaudas pastiprinātāju un skaļruni (dažiem modeļiem tie ir jau iebūvēti). Tās iespējams spēlēt, arī izmantojot austiņas.

20. gs. 80. gados tika uzsākta arī digitālo klavieru ražošana. To galvenā priekšrocība ir neliels un viegli pārvietojams korpuss, kā arī autentisks klavieru skanējums un piesitiens. Lai precīzi reproducētu katras klavieru nots akustisko skaņu, tiek izmantota digitālo audio paraugu ņemšanas tehnoloģija. Skaņas atskaņošanas veids ir identisks elektroniskajām klavierēm. Digitālās klavieres var būt aprīkotas ar pedāļiem, smago un pieskārienjutīgo klaviatūru, vairākām skaņas imitācijas iespējām, skaņas ierakstīšanas, universālās seriālās kopnes (Universal Serial Bus, USB) un mūzikas instrumentu ciparsaskarnes (Musical Instrument Digital Interface, MIDI) funkcijām. Mūsdienās sastopami arī hibrīdinstrumenti, kuros apvienoti gan akustisko, gan ar elektrību darbināmo instrumentu elementi. 

Latvijas teritorijā klavieres ir būvētas kopš 19. gs. vidus. Ievērojami bija fabrikas Mellenius&Tresselt, vēlāk J. Tresselt (1850–1910) būvētie instrumenti, meistaru Johana Ferdinanda Vilborga (Johann Ferdinand Willborg), tēva un dēla Jura Kļaviņa (no 1849. gada līdz apmēram 1929. gadam) un Alfrēda Kļaviņa, kā arī mūsdienās Dāvida Kļaviņa ražotie instrumenti. 20. gs. 50. gadu sākumā tika izstrādāts pirmais kabineta flīģelis “Rīga”, bet 1957. gadā tika uzsākta pianīna “Rīga” ražošana. To veica Rīgas mūzikas instrumentu fabrika (1945–1992; dibināta kā Mūzikas instrumentu iznomāšanas un remonta darbnīca).

Pēc klasiskās mācību metodikas, pianists sēž pret klaviatūras vidu, uz priekšējās klavieru krēsla malas, atbalstoties uz pēdām, kas novietotas pie pedāļiem. Ceļi atrodas zem klaviatūras. Lai novērstu ķermeņa sasprindzinājumu, mugurai jābūt iztaisnotai, pleciem un elkoņiem atbrīvotiem. Optimālai ergonomikai nepieciešams sēdēt tādā augstumā, lai locītava un apakšdelms veidotu taisnu līniju un atrastos paralēli grīdai, taču jāņem vērā arī katra pianista ķermeņa īpatnības un personīgās sajūtas.

Klavieres spēlē ar viegli noapaļotiem pirkstiem. Taustiņiem pieskaras ar pirkstu spilventiņiem, bet, spēlējot ar īkšķi, – ar spilventiņa ārējo malu. Pirksti tiek numurēti nošu tekstā, sākot ar īkšķi – pirmo pirkstu, līdz mazajam pirkstiņam, kas ir piektais. Galvenie skaņas piesitiena veidi ir legato (skaņu sasaistošs), non legato (skaņu atdalošs) un staccato (īsa, aprauta skaņa).

Pateicoties plašajām skanējuma iespējām un polifoniskajām īpašībām, klavieres ir instruments, bez kura mūsdienu mūzikas dzīve nav iedomājama. Tās ir sastopamas gan akadēmiskajā mūzikā, gan populārās mūzikas žanros, gan džezā, pildot solo instrumenta vai pavadījuma funkcijas, kā arī iekļaujoties dažādu ansambļu un orķestru sastāvā. Sākot ar 19. gs., klavieru orķestrālās iespējas izpaudās dažādu operu un simfonisko darbu pārlikumos.

Līdz pat 18. gs. vidum autori bieži nenorādīja, kuram taustiņinstrumentam skaņdarbs rakstīts. Izcilie mūziķi Johans Sebastiāns Bahs (Johann Sebastian Bach), Jozefs Haidns (Joseph Haydn), Volfgangs Amadejs Mocarts (Wolfgang Amadeus Mozart) spēlēja un komponēja gan uz jau pazīstamā klavesīna, gan klavierēm, pielāgojot skaņdarbus abu tipu instrumentiem.

Klavieru gradāciju daudzveidību 19. gs. gan komponējot, gan atskaņojot ir meistarīgi izmantojuši Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven), Frideriks Šopēns (Fryderyk Chopin), Roberts Šūmanis (Robert Schumann), Ferencs Lists (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt) un Johanness Brāmss (Johannes Brahms).

20. gs. impresionisti Klods Debisī (Claude Debussy) un Moriss Ravēls (Maurice Ravel) meklēja jaunas skaņu krāsas un spēles paņēmienus, iedvesmojoties sava laika glezniecībā. 

Daudzi komponisti savā mūzikā ienesuši nacionālus vaibstus, kā, piemēram, norvēģu komponists Edvards Grīgs (Edvard Grieg), spāņu komponists Manuels de Falja (Manuel de Falla), ungāru mūziķis Bēla Bartoks (Béla Bartók). Spilgti krievu pianisti un klaviermūzikas komponisti ir Antons Rubinšteins (Антон Григорьевич Рубинштейн), Aleksandrs Skrjabins (Алекса́ндр Никола́евич Скря́бин), Sergejs Rahmaņinovs (Сергей Васильевич Рахманинов) un Sergejs Prokofjevs (Сергей Сергеевич Прокофьев).

Svarīgu devumu klaviermūzikas žanrā Latvijā devuši Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš, Jānis Ivanovs, Volfgangs Dārziņš, Georgs Pelēcis, Juris Karlsons, Imants Zemzaris un citi. 

20. gs. otrās puses klaviermūzikā eksperimentēts gan ar skaņu (piemēram, uzliekot uz vai starp stīgām dažādus palīglīdzekļus), gan ar tehnikām – stīgu paraujot ar roku, spēlējot klasterus ar plaukstu vai apakšdelmu. Tā dēvētajām preparētajām klavierēm skaņdarbus ir rakstījis Džons Keidžs (John Cage).

Izcilāko pianistu vidū ir: Ferručo Buzoni (Ferruccio Busoni), Jozefs Hofmens (Józef Hofmann), Artūrs Rubinšteins (Artur Rubinstein), Klaudio Arrau (Claudio Arrau), Svjatoslavs Rihters (Святослав Теофилович Рихтер), Arturo Benedeti-Mikelandželi (Arturo Benedetti Michelangeli), Glens Gūlds (Glenn Gould), Vladimirs Horovics (Владимир Самойлович Горовиц), Marta Argeriča (Martha Argerich), Daniels Barenboims (Daniel Barenboim), Mauricio Pollīni (Maurizio Pollini), Kristians Cimermans (Krystian Zimerman), Helēna Grimo (Hélène Grimaud), Jevgeņijs Kisins (Евгений Игоревич Кисин), Lang Langs (郎朗, Lang Lang) un citi.

Ievērojamākie džeza un izklaides žanra pianisti ir Teloniuss Monks (Thelonious Monk), Ārts Teitums (Art Tatum), Bils Evanss (Bill Evans), Djūks Elingtons (Duke Ellington), Čiks Koria (Chick Corea), Herbijs Henkoks (Herbie Hancock), Ričards Klaidermans (Richard Clayderman) un citi.

Nozīmīgāko Latvijas pagātnes pianistu saimei pieder Ludvigs Bētiņš, Nikolajs Dauge, Hermanis Brauns, Ilze Graubiņa, Teofils Biķis. Mūsdienu redzamāko klavierspēles solistu vidū ir: Arnis Zandmanis, Sergejs Osokins, Vestards Šimkus, Andrejs Osokins, Reinis Zariņš, Daumants Liepiņš, Georgijs Osokins. Kā koncertmeistari un kamermūzikas speciālisti izceļas Ventis Zilberts, Jānis Maļeckis, Aldis Liepiņš, Herta Hansena un Agnese Egliņa. Džeza un izklaides žanrā ievērojami pianisti ir Džeks Mihaļickis, Raimonds Pauls, Madars Kalniņš, Viktors Ritovs un citi.