Gandrīz piecas desmitgades ilgušas muzikālās darbības laikā radījis stilistiski dažādus darbus, kas ievērojami paplašinājuši rokmūzikas tematisko, intelektuālo un māksliniecisko diapazonu. Vairāku fotoalbumu autors.

Dzimis un audzis vidusšķiras ebreju ģimenē. Pusaudža vecumā aizrāvās ar rokenrolu un džezu, pašmācības ceļā apguva ģitārspēli un, spītējot vecāku iebildēm, muzicēja vienaudžu grupās. Šajā laikā sāka lietot narkotikas un izjuta neirozes, ko vecāki pēc ārsta ieteikuma piekrita ārstēt ar elektrošoka terapiju – šī pieredze L. Rīdu vēl vairāk atsvešināja no ģimenes un aprakstīta dziesmā Kill Your Sons (1974). Kopš 18 gadu vecuma Sirakjūsas Universitātē (Syracuse University) studēja kino režiju, rakstniecību un žurnālistiku. Vienu no universitātes mācībspēkiem – amerikāņu literātu Delmoru Švarcu (Delmore Schwartz) – vēlāk atzina par pirmo izcilo cilvēku savā dzīve; viņam veltīta The Velvet Undergroud dziesma European Son (1966); dziesmā My House (1982) stāstīts par abu attiecībām.

1964. gadā, pēc literatūras bakalaura grāda iegūšanas, Lū Rīds pārcēlās uz Ņujorku, sāka strādāt par dziesmu autoru ierakstu kompānijā Pickwick Records un izveidoja grupu, kas pēc vairākām sastāva maiņām 1965. gada nogalē pieņēma nosaukumu The Velvet Underground. No 1967. līdz 1970. gadam tā viņa vadībā izdeva četrus novatoriskus albumus, kas savā laikā guva ievērību tikai šaurā cienītāju lokā, bet vēlāk iemantojuši roka klasikas statusu. 1970. gada vasarā L. Rīds, atzinības trūkuma, menedžmenta problēmu un personīgu konfliktu dēļ no grupas aizgāja.

Solokarjeru uzsāka ar albumu Lou Reed (1972) – skaņuplatē, kas ieskaņota Londonā ar angļu sesijmūziķiem (t. sk. grupas Yes dalībnieki Stīvs Havs, Steve Howe, un Riks Veikmans, Rick Wakeman), pārsvarā iekļautas iepriekš ierakstos neizdotas dziesmas no Velvet Underground repertuāra. Plašāku ievērību izpelnījās Transformer (1972), ko producējuši Miks Ronsons (Mick Ronson) un Deivids Bovijs (David Bowie, viens no pirmajiem popularizēja L. Rīda mūziku Lielbritānijā un citur Eiropā). Vairākās Transformer dziesmās runāts par Ņujorkas bohēmas aprindām, kas grupējās ap popārta mākslinieku, Velvet Underground atbalstītāju Endiju Vorholu (Andy Warhol); albumā ir daži no L. Rīda pazīstamākajiem sacerējumiem – Walk on the Wild Side; Perfect Day; Satellite of Love. Skaņuplate Berlin (1973), kurā stāstīts par narkomānu pāra mīlestību, sākotnēji guva pretrunīgus vērtējumus, taču mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no autora nozīmīgākajiem darbiem. Vēl nesaudzīgākas atsauksmes saņēma Metal Machine Music (1975) – instrumentālas trokšņu mūzikas dubultalbums, kas dēvēts gan par provokatīvu antimūzikas paraugu, gan par pretenciozu un neizdevušos joku, gan radikālu eksperimentu un industriālās mūzikas žanra pirmavotu.

Pēc haotiska un mākslinieciski nevienmērīga radošā perioda 20. gs. 70. gadu 2. pusē un lielākajā daļā nākamās desmitgades, kvalitatīvi jauns darbības posms sākās ar albumu New York (1989). Tā tematika skāra L. Rīda iedvesmas pilsētas Ņujorkas dzīves sabiedriskos, politiskos, morālos un citus aspektus, bet askētiskais producējums ar uzsvērtu ģitāru dominanci pieteica atgriešanos pie tiešāka un agresīvāka roka skanējuma.

Starp vēlīnās jaunrades nozīmīgākajiem darbiem ir E. Vorholam veltīts albums Songs for Drella (1990. gadā, sadarbībā ar Velvet Underground mūziķi Džonu Keilu, John Cale), draugu nāves ietekmētais Magic and Loss (1992) un personīgu motīvu caurstrāvotais Ecstasy (2000). L. Rīda pēdējā soloalbumā Hudson River Wind Meditations (2007) dzirdama meditatīva ambientā mūzika, savukārt viņa pēdējais ieraksts bija kopā ar smagā metāla grupu Metallica radītais albums Lulu (2011), kas balstīts 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma vācu dramaturga Franka Vedekinda (Frank Wedekind) darbos par dejotāju Lulu.

1996. gadā režisors Roberts Vilsons (Robert Wilson) Tālijas teātrī (Thalia Theatre) Hamburgā iestudēja “mākslas mūziklu” Time Rocker ar L. Rīda mūziku; sadarbība ar R. Vilsonu turpinājās amerikāņu rakstnieka Edgara Alana Po (Edgar Allan Poe) literārajam mantojumam veltītā projektā POE-try (2001), kura rezultātā tapa albums Raven (2002) ar Lorijas Andersones (Laurie Anderson, L. Rīda dzīvesbiedre), D. Bovija, Entonija (Antony), un citu līdzdalību. Mūža pēdējos gados ierakstījās arī ar Bukeru T. Džounsu (Booker T. Jones); Imeldu Meju (Imelda May), Džonu Zornu (John Zorn), grupām Gorillaz, The Killers un citiem mūziķiem. 2008. gadā izveidoja improvizētās mūzikas grupu Metal Machine Trio. 2008. gadā L. Rīds koncertēja arī Latvijā.

L. Rīda dziesmas, kas nereti balstītas paša pieredzē, stāstīja par narkomāniem, seksuālām minoritātēm un citām sabiedrības autsaideru aprindām, kas balansē uz likuma un eksistenciāla sabrukuma robežas. Neprognozējamais radošais temperaments, dziesmu tematika, kā arī bezkaislīgi monotonais, pa pusei dziedātais, pa pusei runātais vokālais izpildījums un ekstravagantais skatuves tēls (balināti mati vai gludi skūta galva, melns grims ap acīm, melni lakoti nagi) viņam nodrošināja roka dekadenta un modernā dzīvesveida tumšāko izpausmju hronista slavu, 20. gs. 70. gadu 2. pusē padarot par vienu no lielākajām jaunās panku subkultūras autoritātēm (pats L. Rīds no “panku krustēva” reputācijas centās norobežoties); līdzīga ietekme L. Rīdam bija arī vēlākā alternatīvā roka vidē. Ar laiku dziesmu teksti kļuva rezignētāki, tajos ienāca daudz personisku refleksiju par pieaugšanu, attiecībām, seksualitāti un nāvi.

Francijas valdība L. Rīdu apbalvojusi ar komandiera pakāpes Ordeni Mākslā un Literatūrā (Ordre des Arts et des Lettres, 2011). Viņa dzīvei un radošajai darbībai veltītas vairākas grāmatas: Viktora Bokrisa (Victor Bockris) “Lū Rīds: Biogrāfija” (Lou Reed: The Biography, 1994); Entonija De Kērtisa (Anthony De Curtis) “Lū Rīds: Dzīve” (Lou Reed: A Life, 2017) un citas; dokumentālā filma “Lū Rīds: Rokenrola sirds” (Lou Reed: Rock and Roll Heart, režisors Timotijs Grīnfīlds–Sanderss, Timothy Greenfield–Sanders, 1998, ASV).

L. Rīds nomira 71 gada vecumā, dažus mēnešus pēc aknu pārstādīšanas operācijas.

All Tomorrow’s Parties*; Berlin; Coney Island Baby; Dirty Blvd.; Ecstasy; Heroin*; I’m Waiting for the Man*; Jesus*; Legendary Hearts; Magic and Loss – The Summation; NYC Man; Pale Blue Eyes*; Perfect Day; Rock & Roll*; Romeo Had Juliette; Sally Can’t Dance; Satellite of Love; Stephanie Says*; Sunday Morning*; Sweet Jane*; The Bed; The Blue Mask; Vicious; Walk on the Wild Side; What Goes On*; What’s Good; White Light/White Heat*.

* oriģinālversijā izpilda ar The Velvet Underground

Lou Reed (RCA, 1972); Transformer (RCA, 1972); Berlin (RCA, 1973); Sally Can’t Dance (RCA, 1974); Rock N’Roll Animal* (RCA, 1974); Lou Reed Live* (RCA, 1975); Metal Machine Music (RCA, 1975); Coney Island Baby (RCA, 1976); Rock and Roll Heart (Arista, 1976); Street Hassle (Arista, 1978); Live: Take No Prisoners* (Arista, 1978); The Bells (Arista, 1979); Growing Up in Public (Arista, 1980); The Blue Mask (RCA, 1982); Legendary Hearts (BMG, 1983); Live in Italy* (RCA, 1984); New Sensations (BMG, 1984); Mistrial (RCA, 1986); New York (Sire, 1989); Songs for Drella (Sire, 1990, ar Dž. Keilu); Magic and Loss (Sire, 1992); Set the Twilight Reeling (Sire, 1996); Perfect Night: Live in London* (Sire, 1998); Ecstasy (Sire, 2000); American Poet* (Pilot, 2001); The Raven (Sire, 2003); Animal Serenade* (Warner Bros., 2004); Le Bataclan ‘72* (Dynamic, 2004, ar Dž. Keilu un Niko, Nico); Hudson River Wind Meditations (Sounds True, 2007); The Stone: Issue Three* (Tzadik, 2008, ar Dž. Zornu un L. Andersoni);  Berlin: Live at St. Ann’s Warehouse* (Matador, 2008); The Creation of the Universe* (Best Seat in the House, 2008, ar Lou Reed’s Metal Machine Trio); Lulu (Warner Bros., 2011, ar Metallica).

* koncertieraksti