Ievērojams kā vokālists ar emocionālu plaša diapazona dziedājumu un dažādu žanru un paaudžu izpildītāju (Ella Ficdžeralda, Ella Fitzgerald; Džo Kokers, Joe Cocker; Stings, Sting; Šineida O’Konora, Sinéad O’Connor; LCD Soundsystem u. c.) interpretētu dziesmu autors. Prominentais mūziķis Rendijs Ņūmens (Randy Newman) Nilsona melodiķa talantu pielīdzinājis Francim Šūbertam (Franz Schubert), Polam Makartnijam (Paul McCartney) un Eltonam Džonam (Elton John), bet cita amerikāņu mūzikas autoritāte Džimijs Vebs (Jimmy Webb) viņu atzina par “mūsu paaudzes labāko dziedātāju”.

Nilsons piedzima trūcīgā, bet muzikālā dzimtā un kopš bērnības smagi pārdzīvoja tēva aiziešanu no ģimenes (vēlāk to aprakstījis vairākās dziesmās). 50. gadu nogalē aizrāvās ar ritmblūzu un sāka sacerēt dziesmas (t. sk. vairāki kopdarbi ar vēlāk ievērojamo producentu Filu Spektoru, Phil Spector), bet iztiku nodrošināja, strādājot par datorprogrammētāju bankā. 1966. gadā klajā nāca viņa agrīno ierakstu izlase Spotlight on Nilsson, taču darbu bankā mūziķis atstāja tikai 1967. gadā, sākot ieskaņot debijas albumu apgādā RCA Victor un gūstot pirmo ievērojamo profesionālo panākumu, kad populārā grupa The Monkees izdeva viņa dziesmas Cuddly Toy kaverversiju.

Pirmie albumi 20. gs. 60. gadu otrajā pusē guva atzinīgu kritikas novērtējumu, un vairākas to dziesmas savā repertuārā pārņēma arī citi izpildītāji – turklāt tik atšķirīgu žanru pārstāvji kā džezroka grupa Blood, Sweat & Tears, psihedēliskā garāžroka grupa The Yardbirds un tradicionālās popmūzikas dziedātāja Barbra Streisanda (Barbra Streisand); īpaši veiksmīga bija rokgrupas Three Dog Night interpretētā dziesma One, kas sasniedza ASV singlu tabulas piekto vietu. Tomēr plašāka publika Nilsonu iepazina tikai 1969. gadā, kad filmas “Pusnakts kovbojs” (Midnight Cowboy, režisors Džons Šlesingers, John Schlesinger) skaņu celiņā tika iekļauta viņa dziedātā Freda Nīla (Fred Neil) dziesma Everybody’s Talkin’, kas aranžēta folkpopa stilā. “Pusnakts kovbojs” saņēma vairākas Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences) balvas “Oskars” (Oscar, t. sk. kategorijā “Labākā filma”, Best Picture), bet Everybody’s Talkin’ kļuva par pirmo Nilsona izpildīto Top 10 hitu.

Karjeras radošo un komerciālo virsotni Nilsons sasniedza ar producenta Ričarda Perija (Richard Perry) vadībā radīto albumu Nilsson Schmilsson (1971). Šis darbs pretendēja uz Grammy balvu nominācijā “Gada albums” (Album of the Year) un tajā dzirdami daži no viņa populārākajiem ieskaņojumiem: humoristiska kalipso stilizācija Coconut, ekspresīvs roka skaņdarbs Jump into the Fire un starptautisks Nr. 1 hits (t. sk. ASV un Apvienotajā Karalistē, AK) Without You – dramatiski izjusta grupas Badfinger dziesmas interpretācija, kas vēlāk bieži minēta kā viena no desmitgades saviļņojošākajām romantiskajām balādēm.

Gūtajai atzinībai bija postoša ietekme uz Nilsona profesionālo disciplīnu, jaunrades motivāciju un jau tā hedonisku pārmērību piesātināto dzīvesveidu. Turklāt intensīva dzeršana un smēķēšana līdz ar regulārām vokālām pārslodzēm albuma Pussy Cats sesijās izraisīja balss saišu bojājumus, nevainojami dzidro toni pārvēršot robustā čerkstoņā; vēlāk Nilsona vokālās spējas pamazām uzlabojās, taču kādreiz tik izteiksmīgais augstā reģistra dziedājums viņam vairs nebija pa spēkam.

70. gadu vidū dziedātāja karjerā iestājās strauja lejupslīde, ko pēc vairākiem viduvējiem albumiem nespēja apturēt arī Knnillssonn (1977), ko gan autors, gan vairāki kritiķi atzinuši par vienu no viņa pārliecinošākajiem darbiem.

Aktīvu muzikālo darbību Nilsons beidza 80. gadu sākumā, turpmāk aprobežojoties ar dažu dziesmu ieskaņojumiem filmām vai labdarības projektiem. 2019. gadā klajā nāca viņa draugu un kolēģu pabeigts albums Losst and Founnd, kura vokālās partijas Nilsons iedziedājis īsi pirms nāvējošas sirdslēkmes 1994. gada sākumā.

Būdams apdāvināts komponists, kuram turklāt piemita spilgts un individuāls tekstu autora talants, Nilsons bieži dziedājis arī citu mūziķu skaņdarbus; paradoksāli, bet arī plašai publikai zināmākie viņa izpildītie hiti – Everybody’s Talkin’ un Without You – nebija paša sacerēti.

Augstu vērtējumu guvis albums Nilsson Sings Newman (1970), kas pilnībā veltīts tolaik jaunā, bet drīzā nākotnē par vienu no savdabīgākajiem amerikāņu dziesmu autoriem kļuvušā R. Ņūmena sacerējumiem, ko Nilsons izpilda ar autora klavierspēles akompanējumu.

Apliecinot mīlestību populārās mūzikas klasikai, 1973. gadā Nilsons iedziedāja albumu A Little Touch of Schmilsson in the Night ar Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas (Great American Songbook) repertuāru Frenka Sinatras (Frank Sinatra) ilggadējā sadarbības partnera Gordona Dženkinsa (Gordon Jenkins) aranžējumos. Tik nopietna aktuālās mūzikas izpildītāju pievēršanās tradicionālajai popmūzikai tolaik bija retums, un vairāki Nilsona līdzgaitnieki, t. sk. producents R. Perijs, komentējuši, ka arī šis solis, par spīti mākslinieciski augstvērtīgai realizācijai, veicinājis dziedātāja slavas apsīkumu.

Ne tikai publika, bet arī daudzi ASV preses pārstāvji par Nilsonu uzzināja, pateicoties grupas The Beatles dalībniekiem, kuru uzmanību bija piesaistījis viņa debijas albums. 1968. gadā preses konferencē Ņujorkā gan Džons Lenons (John Lennon), gan P. Makartnijs klātesošo vairumam nezināmo Nilsonu atzina par savu iecienītāko amerikāņu mūziķi. Turpmāk dziedātājs nereti dēvēts par “amerikāņu bītlu”.

1974. gadā Losandželosā Nilsons un bijušie Beatles dalībnieki Dž. Lenons un Ringo Stārs (Ringo Starr) līdz ar Alisu Kūperu (Alice Cooper), The Who bundzinieku Kītu Mūnu (Keith Moon) un Monkees vokālistu Mikiju Dolenzu (Micky Dolenz) bija aktīvākie dalībnieki neformālā, ar alkoholiskām un narkotiskām pārmērībām slavenā mūziķu bohēmas grupējumā; roka vēsturē tas zināms kā “Holivudas vampīri” (Hollywood Vampires) un iedvesmojis tāda paša nosaukuma 21. gs. roka supergrupu, kuras debijas albumā (2015) dzirdams arī Nilsona dziesmu One un Jump into the Fire popūrijs. Šajā laikā Dž. Lenons arī producēja Nilsona albumu Pussy Cats, kurā iekļauta kopīgi sacerēta dziesma Mucho Mungo/Mt. Elga (Dž. Lenona 1974. gada albumā Walls and Bridges dzirdams vēl viens abu kopdarbs Old Dirt Road). Pussy Cats guva neviennozīmīgu vērtējumu, taču ievērojams ar vienu no Nilsona slavenākajām balādēm Don’t Forget Me, kas pazīstama arī Mariannas Feitfulas (Marianna Faithfull); Meisijas Grejas (Macey Gray), Nīla Daimonda (Neil Diamond) u. c. izpildītājiu sniegumā. Dziļu iespaidu uz Nilsonu atstāja Dž. Lenona noslepkavošana (1980) – šī traģēdija veicināja viņa distancēšanos no mūzikas industrijas, pamudinot kļūt par šaujamieroču kontroles kustības aktīvistu.

Cieša draudzība Nilsonu vienoja arī ar R. Stāru. Abi atveidojuši galvenās lomas rokenrola spēlfilmā “Drakulas dēls” (Son of Dracula, rež. Fredijs Frānsiss, Freddie Francis, 1974), kā arī piedalījušies viens otra ierakstos. R. Stāra albumā Goodnight Vienna (1974) iekļauta Nilsona sacerēta dziesma Easy for Me, bet citā R. Stāra albumā Liverpool 8 (2008) dzirdamajā Harry’s Song stāstīts par abu draudzību. 1992. gadā, kā viesis uzstājoties R. Stāra grupas Ringo Starr and His All-Starr Band koncertā Lasvegasā, Nilsons sniedza vienīgo Without You koncertpriekšnesumu visas karjeras laikā.

1968. gadā režijas klasiķa Oto Premingera (Otto Preminger) komēdijā “Skidū” (Skidoo) Nilsons debitēja kā kinomūzikas autors, turklāt viņa veikums saņēma atzinīgāku vērtējumu nekā pati filma (Nilsons iedziedājis arī tās beigu titrus).

1970. gadā mūziķis ieskaņoja albumu ar dziesmām pašsacerētai bērnu fabulai “Spice!” (The Point!) – tajā stāstīts par apaļgalvi zēnu no Spiču ciema, kur visiem citiem iedzīvotājiem ir smailas formas galva. Režisors Freds Volfs (Fred Wolf) pēc albuma motīviem uzņēmis vairāku paaudžu iecienītu animētu filmu (The Point!, 1971). Teicēja tekstu, ko albumā ierunājis pats dziedātājs, filmā sākotnēji ieskaņoja aktieris Dastins Hofmans (Dustin Hoffman), bet vēlāk izdotā DVD versijā – R. Stārs. Vairākos ASV un Anglijas muzikālajos teātros uzvests Nilsona fabulā un dziesmās balstīts mūzikls “Spice!”.

Sacerējis dziesmas arī komiskai muzikālai filmai “Papajs” (Popeye, rež. Roberts Altmans, Robert Altman, 1980). Piecas Nilsona kompozīcijas dzirdamas romantiskajā komēdijā “Tev pienācis pasts” (You’ve Got Mail, rež. Nora Efrona, Nora Ephron, 1998), savukārt studijas Netflix seriālā “Krievu lelle” (Russian Doll, pirmā sezona 2019. gadā) daudzkārt skan viņa dziesma Gotta Get Up.

Jau Nilsona pirmie RCA apgādā iznākušie albumi apliecina lieliskas vokālās dotības – trīsarpus oktāvas aptverošu balss diapazonu un maigi plūdenu dziedājumu –, kā arī savdabīgu, rokmūzikas uzplaukuma laikā neraksturīgu autora rokrakstu. Tajā dominē tradicionālās popmūzikas, Brodveja mūziklu, kantri, vodeviļas un burleskas ietekme, turklāt stilistisku konsekvenci mūzikai nodrošina Džordža Tiptena (George Tipton) barokpopa aranžējumi. Vēlāk izteiktākas kļūst arī ritmblūza, kalipso, roka u. c. iezīmes, tomēr repertuāram joprojām daudz kopīga ar tradicionālās popmūzikas estētiku, kas veidojusies pirms rokmūzikas.

Nilsona dziesmām raksturīgs spilgts melodisms un melanholiski romantiska, reizēm arī sentimentāli nostalģiska un bērnišķīgi rotaļīga noskaņa, kā arī specifisks, nereti (īpaši smagākajā alkoholisma periodā) absurds un cinisks humors. Piemēram, kroga balādes stilistikā ieturētās dziesmas I’d Rather Be Dead (albums Son of Schmilsson, 1972) piedziedājumu veido vārdi “Es labāk mirstu, nekā slapinu gultā”, ko viņš dzied ar veco ļaužu patversmes kori.

Karjeras īpatnība, kas parasti skaidrota ar psiholoģiskiem iemesliem, bija izvairīšanās no koncertdarbības – Nilsons dziedāja gandrīz tikai ierakstu studijā, retumis uzstājoties televīzijā, bet gandrīz nekad koncertos.

Nilsons saņēmis Grammy balvas par dziesmu Everybody’s Talkin’ (1970) un Without You (1973) ieskaņojumiem – abas kategorijā “Labākais popmūzikas vokālais izpildījums vīriešu konkurencē” (Best Male Pop Vocal Performance).

Žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020) iekļauts albums Nilsson Schmilsson.

Veltījumalbumā For the Love of Harry: Everybody Sings Nilsson (1995) viņa dziesmas izpilda R. Ņūmens, Eimī Mena (Aimee Mann), R. Stārs un Stīvija Niksa (Stevie Nicks), Braiens Vilsons (Brian Wilson), Eidriens Beljū (Adrian Belew) u. c. mūziķi. Iznākuši arī citi interpretāciju albumi, t. sk. Songs from The Point! (2009) ar animācijas filmas “Spice!” dziesmām dažādu žanru mūziķu izpildījumā, Pussy Cats Starring the Walkmen (2006), kurā alternatīvā roka grupa The Walkmen ieskaņojusi visu dziedātāja 1974. gada albuma materiālu, un Taja Sigala (Ty Segall) minialbums Segall Smeagol (2020).

All I Think About Is You; As Time Goes By; Coconut; Don’t Forget Me; Early in the Morning;  Everybody’s Talkin’; Good Old Desk; Gotta Get Up; I Guess the Lord Must Be in New York City; I’ll Be Home; Jump into the Fire; Many Rivers to Cross; Me and My Arrow; One; Perfect Day; Save the Last Dance for Me; The Moonbeam Song; Without Her; Without You

Spotlight on Nilsson (Tower, 1966); Pandemonium Shadow Show (RCA, 1967); Aerial Ballet (RCA, 1968); Skidoo* (RCA, 1968); Harry (RCA, 1969); Nilsson Sings Newman (RCA, 1970); The Point!* (RCA, 1970); Nilsson Schmilsson (RCA, 1971); Son of Schmilsson (RCA, 1972); A Little Touch of Schmilsson in the Night (RCA, 1973); Son of Dracula* (Rapple/RCA, 1974); Pussy Cats (RCA, 1974); Duit on Mon Dei (RCA, 1975); Sandman (RCA, 1976); ...That’s the Way It Is (RCA, 1976); Knnillssonn (RCA, 1977); Flash Harry (Mercury, 1980); Popeye* (Boardwalk, 1980); Losst and Founnd (Omnivore, 2019)

* mūzika tāda paša nosaukuma filmai