Viens no ievērojamākiem producentiem mūzikas industrijas vēsturē. 20. gs. 60. gados bija starp pirmajiem, kas ierakstu studiju sāka izmantot kā mākslinieciskas jaunrades laboratoriju nevis līdzekli iepriekš sagatavota priekšnesuma mehāniskai fiksācijai. Strādājis ar The Ronettes, Tīnu Tērneri (Tina Turner), The Beatles, Džonu Lenonu (John Lennon), Leonardu Koenu (Leonard Cohen) un citiem pazīstamiem mūziķiem.

F. Spektors piedzima Krievijas ebreju emigrantu pēcteču ģimenē un viņam bija deviņi gadi, kad tēvs izdarīja pašnāvību. Būdams maza auguma, zēns bieži saskārās ar vienaudžu apsmieklu un neiecietību, kas nostiprināja sociālas neiederības sajūtu. 17 gadu vecumā ar skolasbiedriem izveidoja vokālo grupu The Teddy Bears, kuras singls To Know Him Is to Love Him 1958. gadā sasniedza Billboard topa virsotni. Dziesmas autors bija F. Spektors, savukārt tās nosaukumā izmantotā frāze (angļu ‘to pazīt nozīmē to mīlēt’) bija lasāma uz viņa tēva kapa pieminekļa. Vēlāk To Know Him Is to Love Him izpildījuši arī Beatles, Dž. Lenons, Emilū Herisas (Emmylou Harris), Dollijas Pārtones (Dolly Parton) un Lindas Ronstades (Linda Ronstadt) trio, Eimija Vainhausa (Amy Winehouse) un citi mūziķi, taču pārējie Teddy Bears ieskaņojumi bija mazāk veiksmīgi un grupa drīz beidza pastāvēt. 1960. gadā F. Spektors kļuva par ievērojamo dziesmu autoru un producentu Džerija Lībera (Jerry Leiber) un Maika Stollera (Mike Stoller) asistentu un mācekli. Šajā laikā ar J. Līberu F. Spektors sacerēja vēl vienu par populārās mūzikas klasiku kļuvušu dziesmu Spanish Harlem, kuras oriģinālizpildītājs bija Bens Ē. Kings (Ben E. King).

1961. gadā F. Spektors ar industrijas veterānu Lesteru Sillu (Lester Sill) nodibināja ierakstu kompāniju Philles Records un kļuva par tās galveno producentu (no 1962. gada F. Spektors bija Philles vienīgais īpašnieks). Pēc tā laika mūzikas industrijas standartiem būdams ļoti jauns, viņš labāk par daudziem kolēģiem izprata pusaudžu auditorijas intereses un spēja piedāvāt to uzrunājošu popmūzikas repertuāru, ko pats dēvēja par “mazām simfonijām priekš sīkajiem”. F. Spektors sadarbojās ar profesionāliem autoriem un aranžētājiem, kuru vairums bija viņa vienaudži, un ierakstu sesijās piesaistīja studijas instrumentālistu grupu, kas pazīstama ar neformālu nosaukumu The Wrecking Crew.

60. gadu sākumā F. Spektors izstrādāja novatorisku ierakstu producēšanas tehniku, kas pazīstama kā skaņas siena (wall of sound) un izmantota daudzos viņa ieskaņojumos. Šās metodes pamatā bija orķestrāli aranžējumi un komplicēts studijas darbs, pakāpeniski citu uz cita klājot dažādu instrumentu ieskaņojumus un izveidojot no daudziem skaņas slāņiem sastāvošu fonogrammu, kas vēlāk bagātīgi apstrādāta ar atbalss un reverberācijas efektiem. Ierakstos spēlēja lieli mūziķu sastāvi, t. sk. stīgu un pūšamo instrumentu grupas. Piemēram, The Righteous Brothers dziesmas You’ve Lost That Lovin’ Feelin’ (1964) pavadījumu ieskaņoja četri ģitāristi, trīs basģitāristi, trīs pianisti, septiņi pūtēji, bundzinieks un stīgu grupa. Lai nodrošinātu skanējuma vērienu, nereti vairāki mūziķi vienu frāzi spēlēja unisonā.

Vēlāk F. Spektora producējumiem nereti pārmests skaņu jūklis, daudzajiem instrumentiem veidojot savstarpēji nenošķiramu trokšņu masu, taču savā laikā tā bija revolucionāra un ļoti darbietilpīga metode, ko īpaši sarežģīja fakts, ka mūzikas ierakstīšanai tika lietots relatīvi primitīvs trīskanālu magnetofons. Ievērojami pilnīgāk nekā agrāk izmantojot studijas iespējas, tā nodrošināja popmūzikas ierakstiem neraksturīgu dramatisku intensitāti un veicināja to labskanību jauniešu iecienīto radiouztvērēju mazajos skaļruņos, pilnībā pamatojot uz Philles skaņuplatēm lasāmo devīzi “Rītdienas skaņa jau šodien”.

Pirmos ievērojamos panākumus Billboard hitu tabulā Philles guva ar meiteņu grupas Crystals ierakstiem. 1962. gadā, Crystals atrodoties koncertturnejā un nespējot ierasties uz ierakstu sesiju, F. Spektors nolīga citu meiteņu grupu, kas viņa vadībā iedziedāja dziesmu He’s a Rebel. Grupas īstajām dalībniecēm nezinot, Philles arī šo ieskaņojumu laida klajā kā Crystals singlu un tas kļuva par kompānijas pirmo izdevumu, kas sasniedzis topa virsotni.

Manipulatoriskas darba metodes, nerēķināšanās ar izpildītāju interesēm un aktīva pašpromocija, uzsverot savus nopelnus hitu tapšanā, F. Spektoram bija raksturīga arī turpmāk, ļaujot viņam kļūt par pirmo producentu, kura slava nereti bija lielāka nekā viņa producētajiem mūziķiem; vairāki pētnieki uzsvēruši, ka F. Spektors apzināti rūpējies, lai Philles izpildītāju panākumi neaizēno viņa paša statusu.

1963. gadā kompānija uzsāka sadarbību ar meiteņu trio Ronettes. Agrāk tas ievērību gūt nespēja, taču jau pirmais Philles izdotais singls Be My Baby kļuva par starptautisku hitu, līdz ar virkni citu F. Spektora producētu ierakstu izvirzot Ronettes starp tolaik populārā meiteņu grupu fenomena slavenākajām pārstāvēm. Savukārt Be My Baby, ko F. Spektors sacerējis ar Džefu Beriju (Jeff Barry) un Elliju Grīnviču (Ellie Greenwich), ir viens no spilgtākajiem amerikāņu jauniešu mūzikas paraugiem laikā pirms britu invāzijas; 1973. gadā F. Spektora vadībā to iedziedāja arī Dž. Lenons, taču pirmizdevumu šī interpretācija piedzīvoja tikai 1998. gadā.

1964. gadā F. Spektors sāka sadarboties ar puišu duetu Righteous Brothers. Pirmajam kopīgi ieskaņotajam singlam producents izraudzījās balādisku dziesmu You’ve Lost That Lovin’ Feelin’. 1965. gada sākumā šis singls, ko F. Spektors sacerējis līdzautorībā ar Beriju Mannu (Barry Mann) un Sintiju Veilu (Cynthia Weil), sasniedza ASV topa pirmo vietu, bet vēlāk kļuva par amerikāņu radio un televīzijas visvairāk atskaņoto (8 mlj reižu) dziesmu 20. gs. (izpildītājtiesību organizācijas BMI dati). Mūsdienās radiostacijas daudzās valstīts joprojām atskaņo arī dueta singlu Unchained Melody (1965), kura saistība ar F. Spektoru gan ir neskaidra. Viņš pats sevi konsekventi uzdeva par tā producentu, taču Bils Medlijs (Bill Medley), kurš tāpat producējis virkni Phillies ierakstu, apgalvoja, ka Unchained Melody ieskaņota viņa vadībā un bez F. Spektora līdzdalības. 1965. gadā Unchained Melody iekļuva ASV Top 10 un Lielbritānijas Top 20, bet 1990. gadā dziesma tika izmantota filmā “Spoks” (Ghost, režisors Džerijs Zakers, Jerry Zucker) – filmas panākumiem sekoja atkārtots oriģinālieraksta izdevums, kas ASV ierindojās Top 20, bet Lielbritānijā sasniedza pirmo vietu.

1966. gadā, kad F. Spektoram jau bija ļoti pretencioza profesionāļa un egocentriska, neprognozējami skandaloza dīvaiņa slava, klajā nāca viņa visambiciozākais producējums – T. Tērneres singls River Deep, Mountain High (vēl viens F. Spektora, B. Manna un S. Veilas kopsacerējums). Tā ieskaņošanā piedalījās 21 mūziķis un tikpat fona vokālisti, savukārt sesiju rekordlielais budžets daudzkārt pārsniedza plānoto. Producents šo ierakstu vērtēja kā savu meistardarbu un skaņas sienas triumfu, taču ASV tas piedzīvoja negaidītu izgāšanos (88. vieta Billboard tabulā). Citur River Deep, Mountain High panākumi bija ievērojami lielāki un nākamajās desmitgadēs dziesma iemantojusi neapstrīdamas ritmblūza un roka klasikas statusu (lai arī viedokļi par ieraksta kvalitāti atšķiras), taču amerikāņu publikas ignorance aizsāka ilgstošu F. Spektora depresijas, alkoholisma un narkomānijas periodu, kā arī divus gadus ilgušu norobežošanos no mūzikas industrijas.

60. gados F. Spektors par optimālo populārās mūzikas izpausmi uzskatīja trīsminūšu dziesmu, tādēļ galvenokārt koncentrējās uz singlu formātu. Izņēmums bija albums A Christmas Gift for You from Phil Spector (1963), kurā dzirdams Philles mākslinieku (Crystals; Ronettes; Darlīna Lova, Darlene Love, u. c.) izpildīts sekulārs Ziemassvētku repertuārs popsoula aranžējumos. F. Spektors bija pārliecināts, ka albums gūs lielus panākumus, taču 1963. gada nogale ASV aizritēja prezidenta Džona F. Kenedija (John F. Kennedy) slepkavības šoka gaisotnē, un traģiskajā dienā (22.11.) klajā nākusī skaņuplate palika bez gaidītās ievērības. Dziļi vīlies, producents to jau drīz no apgrozības atsauca. Nedaudz veiksmīgāks bija albuma atkārtots izdevums (ar nosaukumu Phil Spector’s Christmas Album), ko 1972. gadā klajā laida kompānija Apple Records. Savukārt nākamajās desmitgadēs tas melomānu starpā iemantojis leģendāru reputāciju un 2019. gadā žurnāls Rolling Stone to atzina par visu laiku ievērojamāko Ziemassvētku albumu.

1970. gadā F. Spektors pēc Beatles uzaicinājuma ieradās Anglijā un saņēma pasūtījumu sagatavot albumu no jau veiktiem studijas ierakstiem, kas tapuši sarežģītās, grupas dalībnieku savstarpēju nesaskaņu caurstrāvotās sesijās. F. Spektors veica nopietnu ierakstu apstrādi, vairākas dziesmas papildinot ar orķestra un kora ieskaņojumiem un īstenojot arī citas izmaiņas un korekcijas. Rezultātā tapušais Let It Be (1970) ir vispretrunīgāk vērtētais Beatles albums, turklāt daudz pārmetumu saņēmis tieši F. Spektora sniegums. Īpaši neapmierināts ar to bija Pols Makartnijs (Paul McCartney) – pēc viņa iniciatīvas 2003. gadā klajā tika laista albuma jauna versija Let It Be... Naked, kurā vēsturiskie ieraksti dzirdami bez F. Spektora pēcapstrādes. Savukārt Dž. Lenons producenta devumu vērtēja atzinīgāk, uzsverot, ka F. Spektors no grupas saņēmis vāji iespēlētu materiālu un veicis atzīstamu darbu, lai to padarītu derīgu izdošanai.

Pēc Beatles izjukšanas P. Spektors bija Džordža Harisona (George Harrison) albuma All Things Must Pass (1970), kā arī mūziķa organizētās labdarības koncertakcijas The Concert of Bangla Desh (1971) albuma līdzproducents. Vēl ciešāka sadarbība viņam izvērtās ar Dž. Lenonu, kopīgi strādājot ar albumiem Plastic Ono Band (1970); Imagine (1971) un Some Time in New York City (1972). 1973. gadā Dž. Lenons ar F. Spektoru sāka ieskaņot arī rokenrola klasikas albumu, taču darbu sarežģīja producenta alkohola un narkotiku ekscesi, līdz tas ar visu ieskaņoto materiālu pazuda ilgstošā bezvēsts prombūtnē. 1974. gadā, F. Spektoram gūstot dzīvībai bīstamas traumas autoavārijā, Dž. Lenons šo albumu (Rock ‘n’ Roll, 1975) pabeidza bez producenta līdzdalības.

70. gadu vidū prese arvien biežāk rakstīja, ka F. Spektors zaudējis saikni ne vien ar aktuālo mūzikas procesu, bet arī ar realitāti, un pārvērties dažādu apsēstību vajātā paranoiķī, kurš pat studijā nešķiras no revolvera.

1977. gadā viņš kļuva par L. Koena albuma Death of a Ladies Man producentu un līdzautoru. Haotiskās sesijās ignorējot dziesminieka radošās vēlmes, F. Spektors tā ierasti askētisko skanējumu aizstāja ar ievērojami masīvāku skaņas sienas tehnikā ieskaņotu pavadījumu un visbeidzot izdošanai iesniedza ar L. Koenu nesaskaņotus miksējumus. Death of a Ladies Man ir visnesaudzīgāko kritiku saņēmušais darbs L. Koena diskogrāfijā.

Neviennozīmīgu attieksmi izpelnījās arī Ramones albums End of the Century (1979) – daudzi grupas cienītāji uzstāja, ka F. Spektora producējums gan vairojis mūzikas komercpotenciālu, taču arī laupījis Ramones citreiz piemitušo vitālo enerģiju.

Turpmāk producents noslēdzās pašizolācijā savā īpašumā Kalifornijas pavalstī, vairs tikpat kā nekontaktējās ar plašsaziņas līdzekļiem un arī mūzikas industrijas apritē parādījās reti. 90. gadu sākumā viņa jau tā odiozo reputāciju aptumšoja bijušās dzīvesbiedres un Ronettes vokālistes Ronijas Spektores (Ronnie Spector) memuāri, kuros F. Spektoram veltīti nesaudzīgi pārmetumi par despotismu, emocionālu un fizisku varmācību, kā arī autores karjeras sabotāžu.

Desmitgades otrajā pusē mūzikas prese ziņoja par F. Spektora vadībā topošu Selīnas Dionas (Céline Dion) albumu, taču sadarbība beidzās bez reāla iznākuma. 2003. gadā viņš strādāja ar rokgrupu Starsailor, taču šīs attiecības aprobežojās vien ar dažām dziesmām, kas dzirdamas grupas albumā Silence Is Easy (2003) un ir pēdējie plašākai publikai zināmie F. Spektora producējumi.

F. Spektors uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1989) un Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriter’s Hall of Fame, 1997). F. Spektora un Dž. Harisona kopīgi producētais The Concert for Bangla Desh novērtēts ar Grammy balvu kategorijā Gada albums (Album of the Year, 1972), viņam piešķirta arī Grammy pilnvaroto balva (Grammy Trustees Award, 2000).

A Christmas Gift for You from Phil Spector divreiz (2003. un 2012. gadā) iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time); 2020. gadā atjaunotā saraksta redakcijā minēta F. Spektora producēto ieskaņojumu kolekcija Back to Mono (1991).

2003. gadā F. Spektora īpašumā neskaidros apstākļos notikuša šāviena rezultātā gāja bojā aktrise un oficiante Lana Klārksone (Lana Clarkson). Gan pirmstiesas izmeklēšanā, gan prāvas laikā F. Spektors sniedza pretrunīgas liecības, vairumā gadījumu notikušo traktējot kā nejaušu pašnāvību. 2009. gadā tiesa viņu atzina par vainīgu L. Klārksones slepkavībā, piespriežot 19 gadu ieslodzījumu.

F. Spektors nomira 2021. gadā 81 gada vecumā, jau ilgstoši atrodoties cietuma slimnīcā.

F. Spektoram veltīta dokumentāla filma “Fila Spektora agonija un ekstāze” (The Agony and the Ecstasy of Phil Spector, 2009). Tās pamatā ir intervijas, ko producents slepkavības prāvas laikā sniedzis režisoram Vikremam Džajantī (Vikram Jayanti).

Tiesas process ir arī Deivida Memeta (David Mamet) biogrāfiskās televīzijas drāmas “Fils Spektors” (Phil Spector, 2013) uzmanības centrā. Filma, kurā galveno lomu atveido Als Pačīno (Al Pacino), analizē F. Spektora attiecības ar savu advokāti (lomā Helēna Mirena, Helen Mirren), producenta nozīmi amerikāņu populārajā kultūrā, kā arī dažādus viņa personības aspektus un to uztveri sabiedrībā.