20. gs. 60. gadu nogalē, būdams grupas The Beatles ģitārists un vokālists, Dž. Harisons uzsāka arī individuālu radošo darbību, laižot klajā eksperimentālas instrumentālās mūzikas albumus Wonderwall Music (1968, skaņdarbi filmai “Brīnumsiena”, Wonderwall, režisors Džo Mesots, Joe Massot, 1968) un Electronic Sounds (1969). 1970. gada pavasarī, dažas nedēļas pēc Beatles pēdējā albuma Let It Be iznākšanas, Dž. Harisons sāka ieskaņot pirmo dziesmu LP.

All Things Must Pass ierakstu sesijas sākās 26.05.1970., un lielākoties notika Abbey Road Trešajā studijā Londonā, kaut beigu fāzē tika strādāts arī studijā Trident, kas atšķīrās ar modernāku tehnisko nodrošinājumu. F. Spektora iecienītā t. s. skaņas sienas producēšanas metode paredzēja daudzu unisonā spēlētu instrumentu vienlaicīgu ieskaņošanu, tādēļ tajās piedalījās vairāk mūziķu nekā parasti roka ierakstos.

Daudzu skaņdarbu izpildītāju sastāvs nav precīzi zināms, taču albumā dzirdami vairāki ievērojami bundzinieki, t. sk. Džona Lenona (John Lennon) grupas Plastic Ono Band un drīzumā arī Yes mūziķis Alans Vaits (Alan White), Cream un Blind Faith dalībnieks Džindžers Beikers (Ginger Baker), kā arī Ringo Stārs (Ringo Starr) no Beatles. Klavieres un elektroērģeles spēlēja grupas Procol Harum līderis Gerijs Brūkers (Gary Brooker) un Billijs Prestons (Billy Preston), kurš nesen bija līdzdarbojies Let It Be tapšanā, un tagad ne vien palīdzēja ieskaņot Dž. Harisona LP, bet arī kļuva par viņa dziesmu My Sweet Lord un All Things Must Pass pirmo izpildītāju (tās iekļautas Dž. Harisona producētā B. Prestona albumā Encouraging Words, kas iznāca divus mēnešus pirms All Things Must Pass). Ierakstos piedalījās arī ilggadējs Beatles līdzgaitnieks, grupas Manfred Mann basģitārists Klauss Formans (Klaus Voormann), ar Beatles dalībniekiem piederošo ierakstu kompāniju Apple saistītā grupa Badfinger, grupu Traffic, Spooky Tooth un Humble Pie dalībnieki u. c. instrumentālisti. Epizodiski muzicēja arī vēl mazpazīstamais bundzinieks Fils Kolinss (Phil Collins), taču daudz lielāka loma bija ģitāristam Ērikam Kleptonam (Eric Clapton) un vairākiem amerikāņu mūziķiem: taustiņinstrumentālistam Bobijam Vitlakam (Bobby Whitlock), basģitāristam Karlam Reidlam (Carl Radle) un bundziniekam Džimam Gordonam (Jim Gordon) – četri pēdējie All Things Must Pass sesiju laikā apvienojās neilgi pastāvējušā, bet rokmūzikas attīstībā nozīmīgā grupā Derek and the Dominos.

LP ieskaņošanai Dž. Harisons bija paredzējis veltīt divus mēnešus, taču darbs ieilga, turpinoties piecus mēnešus (kavēšanās galvenais iemesls bija viņa mātes slimība un nāve 1970. gada vasarā). Šajā laikā tika ieskaņots viss All Things Must Pass materiāls un – dažādās gatavības stadijās – vēl gandrīz 20 dziesmas, kas vēlāk iekļautas citos Dž. Harisona albumos, vai arī izskanējušas citu mākslinieku (B. Prestons, R. Stārs, Ronija Spektore, Ronnie Spector u. c.) interpretācijās; daļa oriģinālajā LP neiekļauto ierakstu dzirdama albuma piecdesmitgades papildinātajā izdevumā (2021).

Būdams jaunākais Beatles dalībnieks, par dziesmu autoru Dž. Harisons kļuva laikā, kad grupas repertuāra jau dominēja Dž. Lenona un Pola Makartnija (Paul McCartney) sacerējumi. Par spīti straujam autortalanta progresam, Beatles iekšējā hierarhijā viņam bija grūti konkurēt ar pieredzes bagātākajiem kolēģiem, un grupas albumos nekad nebija vairāk par divām vai trim viņa dziesmām. Tādēļ, ieskaņojot pirmo solodziesmu albumu, Dž. Harisona rīcībā bija daudz ilgākā laika periodā sacerētu kompozīciju (t. sk. vairāki Beatles repertuārā neiekļuvuši skaņdarbi: All Things Must Pass; Isn’t It a Pity; Art of Dying; Let It Down; Hear Me Lord u. c.), ko nebija iespējams ietilpināt vienā skaņuplatē. Šā iemesla dēļ All Things Must Pass bija iecerēts dubultalbuma (2LP) formātā.

Taču sesiju neformālā gaisotne un daudzo virtuozo mūziķu klātbūtne veicināja iepriekš neplānotu, spontāni improvizētu muzicēšanu, t. s. džemošanu (jamming), kuras laikā radās arī vairāki instrumentāli skaņdarbi. Sesijām beidzoties, četri no tiem tika apkopoti atsevišķā skaņuplatē, kurai dots apakšnosaukums Apple Jam; tajā iekļauta arī Klifa Ričarda (Cliff Richard) hita Congratulations parodijminiatūra It’s Johnny’s Birthday – Dž. Harisona u. c. mūziķu apsveikums Dž. Lenona 30. dzimšanas dienā. Tādējādi All Things Must Pass kļuva par vienu no pirmajiem trīskāršajiem albumiem (3LP) rokmūzikas vēsturē.

Tomēr LP reputāciju vairāk noteikušas dziesmas, kuru stilistikā dominē folkroks un t. s. sakņu roks (roots rock), Boba Dilana (Bob Dylan) un grupas The Band ietekme (albumu ievada Dž. Harisona un B. Dilana kopīgi sacerēta dziesma I’d Have You Anytime; tajā iekļauta arī B. Dilana If Not for You kaverversija). Savukārt rūpīgi izstrādātais skanējums mūziku tuvina poproka estētikai – mūža nogalē Dž. Harisons atzina, ka F. Spektora producējums dziesmas padarījis pārāk “masīvas”, un pat apsvēra iespēju sagatavot jaunu LP versiju bez bagātīgā studijas efektu pielietojuma. 

Albuma pamattematika apliecina autora garīgos meklējumus un interesi par Austrumu reliģiski filozofiskajām mācībām – šo ievirzi konceptuāli piesaka tituldziesma, kuru iedvesmojis Laodzi (ķīniešu 老子, Lǎozǐ) kanoniskais daoisma teksts “Daodedzin” ( 道德經, Dào dé jīng, tiek uzskatīts, ka sacerēts 4. gs. p. m. ē.).

Cita starpā All Things Must Pass ievērojams kā albums, kurā Dž. Harisons pirmoreiz intensīvi izmanto ģitārspēles slaida (slide) tehniku, kas vēlāk kļuva par viņa priekšnesuma neiztrūkstošu izpausmi un muzikālu “vizītkarti”.

Albuma populārākais singls un arī mūsdienās plašai publikai pazīstamākā Dž. Harisona solodziesma ir My Sweet Lord, kas iecerēta gan kā hinduisma dievības Krišnas slavinājums (Dž. Harisons bija aktīvs Hare Krišnas kustības, The Movement of Hare Krishna, biedrs un atbalstītājs), gan aicinājums uz garīgu pilnveidi bez norobežošanās vienas reliģijas dogmatismā.

1971. gadā amerikāņu mūzikas korporācija Bright Tunes, atsaucoties uz My Sweet Lord melodijas un piedziedājuma līdzību korporācijas pārstāvētā autora, 1963. gadā mirušā Ronija Meka (Ronnie Mack) dziesmai He’s So Fine (1963. gada ASV Nr. 1 hits meiteņu grupas The Chiffons izpildījumā), pret Dž. Harisonu izvirzīja apsūdzību plaģiātismā. Dž. Harisons apsūdzības noraidīja kā nepamatotas, tomēr 1976  gadā Ņujorkas pavalsts (ASV) Dienvidu apgabaltiesa viņu atzina par vainīgu “neapzinātā plaģiātismā”, piespriežot 1 600 000 dolāru kompensācijas izmaksu par labu Bright Tunes. 1978. gadā Bright Tunes iegādājās bijušā Beatles menedžera Alena Kleina (Allen Klein) uzņēmums ABKCO Industries un tiesvedība tika atjaunota. 1981. gadā tiesa, pretēji ABKCO prasībai, samazināja kompensācijas summu uz 587 000 dolāru, nosakot, ka pēc tās nomaksas He’s So Fine autortiesības pāriet Dž. Harisona kontrolē; pilnībā lieta tika slēgta tikai 20. gs. 90. gadu beigās. Dž. Harisons tiesas procesa peripetijas komentējis sarkastiskā dziesmā This Song, kas iekļauta albumā Thirty Three & 1/3 (1976).

Jau tūlīt pēc iznākšanas All Things Must Pass izpelnījās milzīgu uzmanību, pirmoreiz visā pilnībā apliecinot Dž. Harisona autortalanta mērogu un gūstot slavinošas kritikas atsauksmes, kas gan parasti attiecās uz divās pirmajās platēs dzirdamajām dziesmām, nevis trešajā iekļauto instrumentālo mūziku. Turklāt, par spīti bažām, ka trīskāršā apjoma sadārdzinātā pārdošanas cena varētu mazināt publikas interesi, albuma popularitātes rādītāji (t. sk. piecas nedēļas saglabāta Nr. 1 pozīcija Lielbritānijā un septiņas nedēļas ASV) ievērojami pārspēja pārējo Beatles mūziķu 1970. gadā izdoto darbu rezultātus.

Līdzīgu ievērību (Nr. 1 Lielbritānijā, ASV un daudzās citās valstīs) guva My Sweet Lord – viens no 1971. gada pieprasītākajiem singliem pasaulē. Pēc Dž. Harisona nāves (2001) britu singlu topa virsotni sasniedza arī tā atkārtots izdevums.

Arī 21. gs. All Things Must Pass saglabājis rokmūzikas klasikas statusu un dažādās kritiķu un klausītāju aptaujās atzīts ne tikai par izcilāko darbu sava autora diskogrāfijā, bet arī vienu no pārliecinošākiem Beatles dalībnieku soloalbumiem.

2020. gadā tas ierindots žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksta (500 Greatest Albums of All Time) 368. vietā; iepriekš tas šajā reitingā ieņēma 437. (2003) un 433. (2012) vietu.