Dažādos sastāvos muzicējot psihedēliskā roka, progresīvā roka, ārtroka un smagā roka stilistikās, darbojusies (ar pārtraukumiem) vairāk nekā piecas desmitgades. Nozīmīgākais jaunrades periods bija 20. gs. 60. gadu 2. pusē un 70. gadu sākumā.

Procol Harum pirmsākums saistīts ar Sautendu (Eseksas grāfiste, Anglija), kur tās vēlākais līderis un vienīgais pastāvīgais dalībnieks – pianists, vokālists un galvenais mūzikas autors Gerijs Brūkers (Gary Brooker) – 1960. gadā, būdams 15 gadus vecs, iesaistījās vienaudžu ritmblūza grupā The Paramounts. Tai beidzot pastāvēt (1966), G. Brūkers sāka muzicēt jaunā grupā, kas tika nosaukta par Procol Harum. Nosaukuma izcelsme ir neskaidra, taču izplatītākais skaidrojums to traktē kā kļūdainu aizguvumu no kādai grupas paziņai piederoša kaķa vārda Prokuls Haruns (Procul Harun).

1967. gada vasarā milzīgus panākumus (Nr. 1 vairāk nekā 10 valstīs, ieskaitot Lielbritāniju, kur līderpozīcijā noturējās sešas nedēļas) guva Procol Harum debijas singls A Whiter Shade of Pale – sirreāla mīlas dziesma ar barokāli himnisku melodiju un Hammond ērģeļu motīvu, kas aizgūts no Johana Sebastiāna Baha (Johann Sebastian Bach) Trešās orķestra svītas (Orchestral Suite No. 3).

Pēc A Whiter Shade of Pale iznākšanas grupa, kuras repertuārā joprojām bija tikai dažas dziesmas, piedzīvoja pirmās sastāva izmaiņas, kad oriģinālsastāva dalībniekus Reju Roieru (Ray Royer) un Robertu Herisonu (Robert Harrison) nomainīja vēl divi kādreizējie Paramounts mūziķi – ģitārists Robins Trovers (Robin Trower, pilnā vārdā Robins Leonards Trovers, Robin Leonard Trower) un bundzinieks B. Dž. Vilsons (B. J. Wilson, pilnā vārdā Berijs Džeimss Vilsons, Barrie James Wilson). Šie abi mūziķi kopā ar grupas dibinātājiem G. Brūkeru, elektroērģelnieku Metjū Fišeru (Matthew Fisher, pilnā vārdā Metjū Čārlzs Fišers, Matthew Charles Fisher) un basģitāristu Deividu Naitsu (David Knights, pilnā vārdā Deivids Džons Naitss, David John Knights) veidoja Procol Harum pazīstamāko sastāvu, kas ieskaņojis grupas nozīmīgākos albumus; par tam piederīgu tiek uzskatīts arī dziesmu tekstu autors, ilggadējs G. Brūkera līdzautors Kīts Rīds (Keith Reid).

Pirmie albumi Procol Harum (1967. gads, iekļauts viens grupas no populārākiem singliem Conquistador) un Shine On Brightly (1968. gads, iekļauta 17 minūtes ilgstoša svīta In Held ‘Twas in I, viens no pirmajiem svītas formveides paraugiem rokmūzikā), kuros blūzā balstīts roks apvienots ar klasikās mūzikas ietekmēm, grupu ierindoja starp britu psihedēliskā un progresīvā roka aizsācējiem. Par Procol Harum ievērojamāko darbu bieži atzīts trešais albums A Salty Dog (1969), kura stilistiku papildinājušas smagā roka kompozīcijas; vairākās dziesmās grupa muzicē ar stīgu orķestri, savukārt tituldziesma ir viens no 60. gadu progresīvā roka izteiksmīgākajiem liriskajiem skaņdarbiem.

1970. gadā pēc M. Fišera un D. Naitsa aiziešanas, par grupas dalībnieku kļuva bijušais Paramounts elektroērģelnieks un basģitārists Kriss Kopings (Chris Copping) – šī izmaiņa aizsāka neilgu periodu, kad visi Procol Harum mūziķi bija arī Paramounts veterāni. 1971. gadā Procol Harum atstāja arī R. Trovers, kura nozīme grupas jaunradē pēdējos gados bija ievērojami augusi – visspilgtāk tā izpaužas pēdējā ar viņa līdzdalību tapušajā albumā Broken Barricades (1971), kas radīts stiprā Džimija Hendriksa (Jimi Hendrix) ietekmē.

Arī vēlāk grupa piedzīvojusi sastāva izmaiņas un laidusi klajā augstvērtīgus darbus. Īpaši veiksmīga izrādījās sadarbība ar Edmontonas (Kanāda) simfonisko orķestri koncertalbumā Procol Harum Live: In Concert with the Edmonton Symphony Orchestra (1972), kurā tās ievērojamākie skaņdarbi dzirdami simforoka aranžējumos – albums guva atzinīgu kritikas vērtējumu un ievērojamus komercpanākumus (Nr. 5 ASV). 70. gadu vidū grupu piemeklēja dalībnieku maiņu veicināts radošs apsīkums, kas vairs neļāva saglabāt aktualitāti desmitgades 2. puses strauji mainīgajā muzikālajā klimatā, tādēļ 1977. gadā Procol Harum beidza pastāvēt.

1991. gadā Procol Harum slavenākā 60. gadu modeļa mūziķi G. Brūkers, M. Fišers un R. Trovers grupu atjaunoja, taču arī turpmāk tā darbojusies ar pārtraukumiem un mainīgiem sastāviem. 21. gs. pirmajās desmitgadēs Procol Harum veikusi vairākas koncertturnejas (t. sk. ar progresīvā roka patriarhiem Jethro Tull; Yes un The Moody Blues, kā arī uzstājoties ar simfonisko orķestri) un izdevusi klasiskās rokmūzikas cienītāju atzinīgi novērtētus albumus The Well’s on Fire (2003) un Novum (2017) – pirmo, kurā G. Brūkera līdzautors ir nevis K. Rīds, bet kādreizējais Cream tekstu autors Pīts Brauns (Pete Brown, pilnā vārdā Pīters Ronalds Brauns, Peter Ronald Brown). Koncertdarbību grupa turpinājā līdz pat G. Brūkera nāvei 2022. gadā. 

Panākumiem bagātākā individuālā karjera no grupas mūziķiem bijusi G. Brūkeram un R. Troveram.

G. Brūkers izdevis vairākus soloalbumus, kā sesijmūziķis piedalījies Džordža Harisona (George Harrison), Keitas Bušas (Kate Bush) u. c. mākslinieku ieskaņojumos, muzicējis arī Ērika Kleptona (Eric Clapton) grupā, Ringo Stāra grupā Ringo Starr & His All Starr Band un bijušā The Rolling Stones dalībnieka Bila Vaimena grupā Bill Wyman’s Rhythm Kings. Grupas The Alan Parsons Project albumā Stereotomy (1985) iekļauta viņa iedziedāta dziesma Limelight.

R. Trovers guvis ievērību kā virtuozs ģitārists un talantīgs mūzikas autors, izdevis soloalbumus, kā arī vadījis vairākas desmitgades pastāvējušu grupu Robin Trower Band. Sadarbojies ar bijušo Cream dalībnieku Džeku Brūsu (Jack Bruce), kā sesijmūziķis piedalījies vairākos Braiena Ferija (Bryan Ferry) albumos.

Kaut arī Procol Harum vēlākajā diskogrāfijā netrūkst vēsturiski nozīmīgu darbu, grupas ievērojamākais sasniegums ir debijas singls A Whiter Shade of Pale, kas piedzīvojis apmēram 1000 dažādu žanru mākslinieku (t. sk. soula un džeza saksofonists Kings Kērtiss, King Curtis, kantrī dziesminieks Villijs Nelsons, Willie Nelson, popdīva Enija Lenoksa, Annie Lennox, klasiskās un populārās mūzikas soprāns Sāra Braitmane, Sarah Brightman) interpretāciju un arī mūsdienās ir viens no pazīstamākiem 20. gs. rokmūzikas skaņdarbiem. Pēc 2004. gadā publiskotiem Lielbritānijas izpildītājtiesību organizācijas Performing Rights Group datiem A Whiter Shade of Pale bijusi britu radiostaciju visvairāk atskaņotā dziesma pēdējos 70 gados (1934–2004), savukārt pēc radiostacijas BBC Radio 2 datiem (2009) tā ir publiski visvairāk atskaņotā dziesma 75 gadu laikā (1934–2009). A Whiter Shade of Pale vairāk nekā 40 gadus bija G. Brūkera un K. Rīda autortiesību objekts, bet 2009. gadā pēc ilgstošas tiesvedības par tās līdzautoru tika atzīts arī M. Fišers.

Procol Harum 60. gadu ieskaņojumi veicinājuši psihedēliskā un progresīvā roka māksliniecisko pamatu izveidi. Īpaši nozīmīga bija Procol Harum (un Moody Blues) aizsāktā ritmblūza, roka un klasiskās mūzikas sintēzes tradīcija (G. Brūkers izteicies, ka viņa jaunradi visvairāk ietekmējis Rejs Čārlzs, Ray Charles, un klasiskā mūzika), ko grupa turpināja pilnveidot arī turpmākās darbības laikā. Tāpat Procol Harum bija viena no pirmām rokgrupām, kuras mūzikā vadošā loma visbiežāk ierādīta nevis elektriskajai ģitārai, bet gan klavieru un elektroērģeļu saspēlei, tā paplašinot priekšstatus par roka instrumentārija iespējām.

Par singlu A Whiter Shade of Pale grupa godalgota ar Britu dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas (British Academy of Songwriters, Composers and Authors) Aivora Novello balvu kategorijā Labākā britu starptautiskā dziesma (Ivor Novello Award for Britain’s International Song of the Year, 1968). Britu mūzikas industrijas balvu Brit Awards ceremonijā 1977. gadā A Whiter Shade of Pale atzīta (kopā ar Queen skaņdarbu Bohemian Rhapsody) par labāko britu popsinglu laikā no 1952. līdz 1977. gadam (The Best British Pop Single 1952–1977). Kā vēsturiski nozīmīgs ieskaņojums tā iekļauta Grammy slavas zālē (Grammy Hall of Fame, 1998).

G. Brūkera ieguldījums labdarībā novērtēts ar Britu Impērijas Locekļa ordeni (Member of the Most Excellent Order of the British Empire, 2003).

G. Brūkers (vokāls, klavieres, kopš 1967; miris 2022)

K. Rīds (teksti, 1967–2017; miris 2023)

M. Fišers (elektroērģeles, 1967–1969; 1991–2004)

D. Naitss (basģitāra, 1967–1969)

R. Roiers (ģitāra, 1967)

B Herisons (sitamie instrumenti, 1967; miris 2022)

B. Dž. Vilsons (sitamie instrumenti, 1967–1977; miris 1990)

R. Trovers (ģitāra, fona vokāls, 1967–1971; 1991)

K. Kopings (basģitāra, elektroērģeles, 1969–1977)

Alans Kārtraits (Alan Cartwright; basģitāra, 1971–1977; miris 2021)

Deivs Bols (Dave Ball; ģitāra, 1971–1972; miris 2015)

Miks Grebems (Mick Grabham; ģitāra, 1972–1977)

Pīters Sollijs (Peter Solley; taustiņinstrumenti, 1976–1977)

Deivs Bronzs (Dave Bronze; basģitāra, 1991–1993)

Marks Brzezeckis (Mark Brzezecki; sitamie instrumenti, 1991–1992; 2000–2009)

Džefs Vaithorns (Geoff Whitehorn; ģitāra, fona vokāls, 1991–2022)

Mets Pegs (Matt Pegg; basģitāra, fona vokāls, 1993–2022)

Greiems Brouds (Graham Broad; sitamie instrumenti, 1995–1997)

Džošs Filipss (Josh Phillips; taustiņinstrumenti, 2004–2022)

Džefs Danns (Geoff Dunn; sitamie instrumenti, 2006–2022)

A Salty Dog; A Whiter Shade of Pale; Broken Barricades; Conquistador; Grand Hotel; Homburg; In Held ‘Twas in I; Pandora’s Box; Quite Rightly So; Shine On Brightly; Simple Sister; Sunday Morning; The Devil Came from Kansas; Whaling Stories; Whisky Train

Procol Harum (Regal Zonophone, 1967); Shine On Brightly (Regal Zonophone, 1968); A Salty Dog (Regal Zonophone, 1969); Home (Regal Zonophone, 1970); Broken Barricades (Chrysalis, 1971); Procol Harum Live: In Concert with the Edmonton Symphony Orchestra* (Chrysalis, 1972); Grand Hotel (Chrysalis, 1973); Exotic Birds and Fruit (Chrysalis, 1974); Procol’s Ninth (Chrysalis, 1975); Something Magic (Chrysalis, 1977); The Prodigal Stranger (Volcano, 1991); The Long Goodbye (RCA Victor, 1995); The Well’s on Fire (Eagle, 2003); In Concert with the Danish National Concert Orchestra and Choir* (Eagle, 2009); Novum (Eagle, 2017)

* koncertieraksti