Veicinājusi psihedēliskā roka, ārtroka, simfoniskā un progresīvā roka rašanos. Mākslinieciski ietekmīgākais un veiksmīgākais darbības periods bija 20. gs. 60. gadu 2. pusē un 70. gadu sākumā, taču vērā ņemamus panākumus guvusi arī vēlāk.

Moody Blues radās 1964. gadā Birmingemā (Anglija), apvienojoties pieciem jauniešiem, kas, tāpat kā pirmās britu rokmūziķu paaudzes vairākums, aizrāvās ar skiflu un ritmblūzu. Vispirms grupa saucās M&B Five (M&B bija atsauce uz Birmingemas alus darītavu Mitchells & Butlers), bet vēlāk nosaukums tika pārveidots par Moody Blues (angļu ‘sērīgais blūzs’, arī ‘nepastāvīgās skumjas’).

Grupas otrais singls – amerikāņu souldziedātājas Besijas Benksas (Bessie Banks) singla Go Now kaverversija, 1965. gada sākumā sasniedza Apvienotās Karalistes topa 1. vietu un tika pamanīts arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), ļaujot iekļauties britu invāzijas pirmajā vilnī, taču nākamie ieraksti šim panākumam tuvoties nespēja.

1966. gadā grupu pameta basģitārists Klints Vorviks (Clint Warwick, īstajā vārdā Alberts Eklzs, Albert Accles), kā arī ģitārists un vadošais vokālists Denijs Leins (Denny Laine, īstajā vārdā Braiens Frederiks Hainss, Brian Frederick Hines), kuru vietā nāca basģitārists un vokālists Džons Lodžs (John Lodge, pilnā vārdā Džons Čārlzs Lodžs, John Charles Lodge) un ģitārists un vokālists Džastins Heivords (Justin Hayward, īstajā vārdā Džastins Deivids Heivords, Justin David Hayward). Šie abi mūziķi līdz ar grupas dibinātājiem – taustiņinstrumentālistu un vokālistu Maiku Pinderu (Mike Pinder, pilnā vārdā Maikls Tomass Pinders, Michael Thomas Pinder), flautistu un vokālistu Reju Tomasu (Ray Thomas, pilnā vārdā Reimonds Tomass, Raymond Thomas) un bundzinieku Greiemu Edžu (Graeme Edge, pilnā vārdā Greiems Čārlzs Edžs, Graeme Charles Edge) – sacerējuši un ieskaņojuši vairumu Moody Blues nozīmīgāko darbu.

Sapratuši, ka amerikāņu ritmblūza un soula interpretācijas vairs neļauj līdzvērtīgi konkurēt strauju attīstību piedzīvojušajā britu rokmūzikas vidē, Moody Blues savu repertuāru sāka sacerēt paši – turklāt ar atzīstamām autordotībām izrādījās apveltīti visi pieci grupas dalībnieki. Otrais albums (pirmais ar oriģinālmūziku), kopā ar Londonas festivālu orķestri (London Festival Orchestra) ieskaņotais Days of Future Passed (1967), kurā atainota viena diena cilvēka mūžā, ievadīja kvalitatīvi jaunu periodu grupas darbībā. Tiesa, lai arī Days of Future Passed guva lielāku ievērību nekā iepriekšējie darbi, daļu kritiķu un klausītāju tas pārsteidza nesagatavotus; albuma veiksmīgākais singls Nights in White Satin sasniedza 19. vietu Lielbritānijā, bet ASV nespēja iekļūt starp 100 populārākajām dziesmām. Tomēr vēlāk Days of Future Passed iemantojis 60. gadu roka klasikas statusu, savukārt Nights in White Satin arī 21. gs. ir starp 60. gadu rokmūzikas pazīstamākiem skaņdarbiem (atkārtots singla izdevums 1972. gadā Lielbritānijā ierindojās 9., bet ASV – 2. vietā).

Nākamajos piecos gados Moody Blues laida klajā vēl sešus albumus, kuros orķestrāls vēriens (grupa intensīvi izmantoja melotronu – elektromehānisks taustiņistruments ar specifisku skaņu – un flautu, savukārt eksotiskus akcentus mūzikai piešķīra indiešu sitāra), daudzbalsīgs dziedājums un viegli melanholisks noskaņojums apvienots ar eksistenciāli dziļdomīgiem tekstiem par indivīda lomu sociālā, kosmiskā un garīgā kontekstā; atbilstoši psihedēliskā roka tematiskajai specifikai, grupa apdziedājusi arī narkotiku lietošanu kā garīgas pilnveides praksi (dziesma Legend of a Mind, 1968. gads, veltīta amerikāņu psihologam un halucinogēnās narkotikas LSD popularizētājam Timotijam Līrijam, Timothy Leary).

Vairumam Moody Blues mūzikas piemita viegli uztverama, drīzāk popmūzikai nevis rokam raksturīga melodiska pievilcība, kas tai nodrošināja plašus panākumus. Albumi On the Threshold of a Dream (1969); A Question of Balance (1970) un Every Good Boy Deserves Favour (1971) ierindojās britu topa 1. pozīcijā, bet Seventh Sojourn (1972) šādu panākumu guva ASV, kur Moody Blues nereti tika uztverti arī kā garīgas autoritātes; mūziķi gan no šā statusa centās norobežoties – par šo pārpratumu runāts 1973. gada hitā I’m Just a Singer (In a Rock and Roll Band).

Ar laiku grupas dalībnieku starpā radās domstarpības par tālāko muzikālo virzību, tādēļ 1974. gadā Moody Blues darbību pārtrauca. Savukārt, neilgi pēc tās atjaunošanas (1978. gadā klajā nāca Octave – pirmais albums sešu gadu laikā) ilggadējo taustiņinstrumentālistu M. Pinderu nomainīja bijušais Yes dalībnieks Patriks Morazs (Patrick Moraz). Līdz ar šo izmaiņu skanējums zaudēja agrāk neiztrūkstošo melotrona klātbūti, toties lielāka loma tika ierādīta sintezatoriem, kas mūziku tuvināja aktuālajai sintpopa stilistikai. Kaut vairāki kritiķi šo pavērsienu vērtēja kā individualitātes zaudējumu, albums Long Distance Voyager (1981, pirmais ar P. Morazu) izvirzījās ASV topa līderpozīcijā, savukārt ar producentu Toniju Viskonti (Tony Visconti) ieskaņotajā albumā The Other Side of Life (1986) iekļautā Your Wildest Dreams kļuva par vienu no grupas pazīstamākām dziesmām, piesaistot jaunas klausītāju paaudzes uzmanību.

1992. gadā, atzīmējot 25. gadskārtu kopš Days of Future Passed iznākšanas, Moody Blues veica lielu koncertturneju ar simfonisko orķestri (koncertalbums A Night at Red Rocks with the Colorado Symphony Orchestra, 1993). Arī vēlāk grupa pārsvarā nodevusies koncertdarbībai (ar un bez orķestra), izdodot vien dažus jaunus ierakstus.

Grupas pirmā sastāva mūziķis D. Leins lielāko ievērību guvis kā Pola Makartnija (Paul McCartney) 70. gadu grupas Wings ģitārists un par Lielbritānijā visos laikos visvairāk pārdoto singlu (1978­–84) kļuvušās dziesmas Mull of Kintyre līdzautors (ar P. Makartniju); izdevis arī solo ierakstus.

Moody Blues dīkstāves periodā 70. gadu vidū Dž. Heivords un Dž. Lodžs ieskaņoja ievērojamu atzinību guvušu albumu Blue Jays (1975). Dž. Heivords piedalījies arī ļoti populārajā Džefa Veina (Jeff Wayne) albumā Jeff Wayne’s Musical Version of The War of the Worlds (1978), kas tapis pēc Herberta Velsa (H. G. Wells) romāna “Pasauļu karš” (The War of the Worlds, 1898) motīviem; Dž. Heivords iedziedājis tā pazīstamāko skaņdarbu Forever Autumn.

Vairums Moody Blues dalībnieku izdevuši soloalbumus.

Moody Blues nozīmīgākais devums mūzikas attīstībā saistīts ar 60. gadu 2. pusi, kad Days of Future Passed, būdams ne tikai viens no pirmajiem roka konceptalbumiem, bet arī pirmais, kurā rokgrupa muzicē ar simfonisko orķestri (iepriekš šādas sadarbības bija aprobežojušās vien ar atsevišķiem skaņdarbiem), būtiski paplašināja žanra māksliniecisko mērogu, veicinot interesi par roka un klasiskās mūzikas sintēzi, kas jau drīz noveda pie progresīvā roka dzimšanas. Tālejoša ietekme bija arī intensīvajam melotrona izmantojumam Moody Blues mūzikā. Kaut tas dzirdams arī dažos agrākos britu roka ieskaņojumos (singlā Strawberry Fields Forever, 1967. gads, melotronu izmantoja arī The Beatles; zīmīgi, ka grupas dalībniekus ar jauno instrumentu iepazīstināja M. Pinders), Moody Blues bija pirmā grupa, kas to iekļāva pamatinstrumentārijā; turpmāk melotronu spēlējuši daudzi progresīvā roka mūziķi. Tikpat neparasts rokmūzikas kontekstā bija arī bagātīgais flautas pielietojums daudzos Moody Blues skaņdarbos. Turklāt, atšķirībā no daudziem citiem progresīvā roka mūziķiem, grupa necentās uzsvērt izpildījuma tehnisko virtuozitāti un neaizrāvās ar garām instrumentu solopartijām, bet akcentēja niansēti vērienīgu kopskanējumu, kas bija tās muzikālās identitātes spilgtākā sastāvdaļa.

Lai arī reizēm grupai pārmesta nepamatota idejiska ambiciozitāte (īpaši kritizēti tās naivi pretenciozie dziesmu teksti) un klišejiskums, Moody Blues mūziku arī mūsdienās atskaņo rokmūzikas radiostacijas visā pasaulē.

Moody Blues uzņemti Vokālo grupu slavas zālē (Vocal Group Hall of Fame, 2006) un Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2018). Grupas singls Nights in White Satin kā vēsturiski nozīmīgs ieraksts iekļauts Grammy slavas zālē (Grammy Hall of Fame, 1999).

Pazīstami amerikāņu kantrī un blūgrāsa mūziķi (Elisone Krausa, Alison Krauss; Džons Kovans, John Cowan; Vinss Gils, Vince Gill; Džons Rendals, Jon Randall; Rikijs Skags, Ricky Skaggs, un citi) ieskaņojuši albumus Moody Bluegrass: A Nashvilles Tribute to Moody Blues (2004) un Moody Bluegrass TWO... Much Love (2011) ar Moody Blues dziesmu blūgrāsa versijām; otrajā piedalījušies arī grupas dalībnieki.

R. Tomass (flauta, harmonikas, vokāls, 1964–2002; miris 2018)

M. Pinders (taustiņinstrumenti, vokāls, 1964–1978)

G. Edžs (bungas, vokāls, kopš 1964, miris 2021)

D. Leins (ģitāra, vokāls, 1964–1966)

K. Vorviks (basģitāra, vokāls, 1964–1966; miris 2004)

Rodnijs Klārks (Rodney Clark; basģitāra, vokāls, 1966)

Dž. Lodžs (basģitāra, vokāls, kopš 1966)

Dž. Heivords (ģitāra, vokāls, kopš 1966)

P. Morazs (taustiņinstrumenti, 1978–1991)

Gemini Dream; Go Now; I’m Just a Singer (In a Rock and Roll Band); In the Beginning; Your Wildest Dreams; Isn’t Life Strange; Legend of a Mind; Melancholy Man; Nights in White Satin; Question; Ride My See-Saw; Steppin’ in a Slide Zone; The Voice; Tuesday Afternoon

The Magnificent Moodies (Decca, 1965); Days of Future Passed (Deram, 1967); In Search of the Lost Chord (Deram, 1968); On the Threshold of a Dream (Deram, 1969); To Our Children’s Children’s Children (Threshold, 1969); A Question of Balance (Threshold, 1970); Every Good Boy Deserves Favour (Threshold, 1971); Seventh Sojourn (Threshold, 1972); Caught Live + 5* (Threshold, 1977); Octave (Decca, 1978); Long Distance Voyager (Threshold, 1981); The Present (Threshold, 1983); The Other Side of Life (Threshold, 1986); Sur la mer (Polydor, 1988); Keys of the Kingdom (Threshold/Polydor, 1991); A Night at Red Rocks with the Colorado Symphony Orchestra* (Polydor, 1993); Strange Times (Polydor, 1999); December (Universal, 2003); Live at the Isle of Wight Festival 1970* (Eagle, 2008); Days of Future Passed Live* (Eagle, 2018)

* koncertieraksti