Skiflu spēlēja nelieli izpildītāju sastāvi, kas izmantoja gan rūpnieciski ražotus (akustiskā ģitāra, bandžo, kazū), gan paštaisītus (tējas kastes vai veļas tovera bass, cigāru kārbas vijole) instrumentus, gan sadzīves priekšmetus (veļas dēlis, zāģis, ķemme un papīrs). ASV šādus mūziķu kolektīvus devēja par krūku grupām (jug band), jo to instrumentārijā parasti ietilpa arī keramikas krūka, kas tika izmantota kā pūšamais instruments.
Pēc Otrā pasaules kara amerikāņu skaņdarbus skifla manierē sāka izpildīt tradicionālā džeza mūziķi Lielbritānijā – parasti šiem priekšnesumiem piemita humoristiska ievirze. 1954. gadā skotu mūziķa Lonija Donegana skifla grupa (Lonnie Donegan Skiffle Group) ieskaņoja amerikāņu folkdziesmas Rock Island Line improvizētu izpildījumu. Singla panākumi Lielbritānijā aizsāka īslaicīgu, bet ļoti vērienīgu skifla popularitātes vilni, pašu L. Doneganu (iepriekš – Krisa Bārbera Džeza orķestra, Chris Barber Jazz Orchestra un Kena Koljera, Ken Colyer, orķestra Jazzmen dziedātāju un bandžo spēlētāju) padarot par stila ievērojamāko pārstāvi, kurš tika dēvēts par skifla karali un tiek uzskatīts par veiksmīgāko un ietekmīgāko britu ierakstu mākslinieku laikā līdz The Beatles popularitātes sākumam.
Skifla muzicēšana neprasīja īpašu muzikālu sagatavotību un dārgus instrumentus, tādēļ tai pievērsās milzums interesentu, kuri uzstājās strādnieku un jauniešu klubos, mājas viesībās, baznīcas svētkos un citur. Vairums šo izpildītāju bija amatieri un pēc skifla popularitātes mazināšanās 50. gadu beigās muzikālo darbību neturpināja, bet daļa jauniešu, kas pirmās muzikālās iemaņas apguva tieši skifla grupās, nākamajā desmitgadē kļuva par ievērojamiem rokmūziķiem – grupu Deep Purple; The Kinks; Led Zeppelin; Pink Floyd; Them; The Who un citu dalībniekiem. Arī vēlākie Beatles mūziķi Džons Lenons (John Lennon), Pols Makartnijs (Paul McCartney) un Džordžs Harisons (George Harrison) kopīgi muzicēt sāka Dž. Lenona dibinātā skifla grupā The Quarrymen.
