Ar populārajā mūzikā reti sastopamu poētisku dziļumu runājot par reliģiju, karu, seksualitāti, eksistenciālām robežsituācijām, nāvi un mirstīgumu darbojies laikmetīgās folkmūzikas, folkroka, folkpopa un popmūzikas žanros.
Ar populārajā mūzikā reti sastopamu poētisku dziļumu runājot par reliģiju, karu, seksualitāti, eksistenciālām robežsituācijām, nāvi un mirstīgumu darbojies laikmetīgās folkmūzikas, folkroka, folkpopa un popmūzikas žanros.
Auga Austrumeiropas emigrantu vidusšķiras ģimenē, intelektuālā vidē, kur ortodoksālā jūdaisma tradīcijas (L. Koena vectēvs Laiens Koens, Lyon Cohen, bija Kanādas Ebreju kongresa, Canadian Jewish Congress, pirmais prezidents) sadzīvoja ar interesi par mākslu, mūziku un literatūru. Pusaudža vecumā aizrāvās ar kantrīmūziku un folkmūziku, apguva akustiskās ģitāras spēli, tomēr profesijas izvēli saistīja ar rakstniecību. Monreālas Makgila Universitātē (McGill University) ieguva bakalaura grādu angļu literatūrā (īslaicīgi studēja arī jurisprudenci Makgila Universitātē un literatūru Kolumbijas Universitātē, Columbia University).
1956. gadā izdeva pirmo dzejas krājumu “Salīdzināsim mitoloģijas” (Let Us Compare Mythologies), kurā skartās tēmas (identitātes un brīvības meklējumi, erotika, garīgums, karš) raksturīgas arī viņa vēlākajiem darbiem. Nacionālu ievērību izpelnījās otrais dzejas krājums “Zemes garšvielu kārba” (The Spice-Box of Earth, 1961). No 50. gadu nogales nodevās bohēmiskam dzīvesveidam un literārai darbībai Londonā un Hidras salā, Grieķijā, kur sarakstīja romānus “Iemīļotā spēle” (The Favorite Game, 1963) un “Skaistie zaudētāji” (Beautiful Losers, 1966), kas tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem postmodernisma paraugiem kanādiešu literatūrā.
Kaut arī literāro darbību (īpaši dzejā) L. Koens turpināja visu mūžu, 60. gadu 2. pusē, pēc pārcelšanās uz Ņujorku, par viņa galveno radošo izpausmi kļuva dziesmu sacerēšana – L. Koens teica, ka tai pievērsies, jo ar rakstniecību nav varējis nodrošināt iztiku. 1966. gadā panākumus guva viņa sacerētā Suzanne folkdziedātājas Džūdijas Kolinsas (Judy Collins) izpildījumā – šī dziesma, ko vēlāk dziedājuši arī daudzi citi (Fransuāza Ardī, Françoise Hardy; Džoana Baeza, Joan Baez; Nīls Daimonds, Neil Diamond; Nina Simone, Nina Simone, u. c.), ir viens no L. Koena pazīstamākajiem skaņdarbiem. Autors to ieskaņoja debijas albumā Songs of Leonard Cohen (1967) – melanholisku balāžu kolekcijā, kuras askētiski atturīgie, amerikāņu folka un kantrī, kā arī Eiropas tautu mūzikas ietekmē radītie aranžējumi, savdabīgi vienmuļais vokāls, rezignētā intonācija un introspektīvie, nereti drūmie teksti atklāja nobriedušu (L. Koens tobrīd bija 33 gadus vecs), aktuālās mūzikas kontekstā savrupu talantu un oriģinālu skanējumu, kas tālāk izkopts albumos Songs from a Room (1969) un Songs of Love and Hate (1971). Par spīti atzinīgām kritikas atsauksmēm un ietekmei uz 20. gs. 60. gadu nogales un 70. gadu sākuma dziesminieku tradīciju, L. Koena popularitāte ilgstoši nepārsniedza nemainīgi uzticīgu, bet ierobežotu auditoriju. L. Koena ieraksti ilgstoši nespēja atkārtot debijas albuma panākumus un plašāku ievērību viņa dziesmas izpelnījās citu izpildītāju (Džo Kokers, Joe Cocker; Roberta Fleka, Roberta Flack; Džeimss Teilors, James Taylor, u. c.) interpretācijās. 1973. gadā L. Koens pat paziņoja par mūziķa karjeras beigšanu.
Leonards Koens. 1980. gads.
80. gadu mūzikas apritē 50 gadus vecais L. Koens un viņa drūmi romantiskās dziesmas daudziem šķita neiederīgs, tādēļ ierakstu kompānija Columbia atteicās ASV izdot Various Positions (1984), viņa pirmo albumu kopš 1979. gada. Par spīti sākotnējai industrijas ignorancei, Various Postions aizsāka kvalitatīvi jaunu posmu dziesminieka karjerā un pieteica jaunu skanējumu, kurā līdzās akustiskiem instrumentiem dzirdami arī sintezatori (turklāt dziedātāja balss gadu gaitā kļuvusi ievērojami zemāka, iemantojot savdabīgi intīmu nokrāsu). Savukārt albumā iekļautās Dance Me to the End of Love un Hallelujah kļuvušas par divām vispopulārākajām L. Koena dziesmām.
1994.–1999. gadā L. Koens pēc ilgstošas personības krīzes uzturējās dzenbudisma centrā Losandželosā, kur 1996. gadā tika ordinēts mūka kārtā – saglabādams uzticību jūdaismam, viņš visu mūžu bija ieinteresēts daudzveidīgos garīgos meklējumos un reliģiskās doktrīnās. Mūziķa karjeru atsāka ar albumu Ten New Songs (2001), kas radīts sadarbībā ar dziedātāju, dziesmu autori un producenti Šēronu Robinsoni (Sharon Robinson) un izceļas ar tematikas akcentu maiņu – iepriekš nereti skarto politisko un sociālo problemātiku aizstājušas mīlestības, šķiršanās un vientulības refleksijas. Nedaudz optimistiskākā noskaņā šī tematika turpināta ar Š. Robinsoni un dziedātāju un autori Andžani Tomasu (Anjani Thomas) radītā albumā Dear Heather (2004).
05.2008. L. Koens Frederiktonā, Kanādā uzsāka vienu no vērienīgākajām koncertturnejām (pirmo pēc 15 gadu pārtraukuma), kas noslēdzās 12.2010. Lasvegasā, ASV. Uz skatuves nereti esot ilgāk par trim stundām, mūziķis uzstājās lielās koncertzālēs un prestižos mūzikas festivālos (Monreālas džeza festivālā, Montreal Jazz Festival, Kanādā, 2008; Glastonberijas festivālā, Glastonbury Festival, Lielbritānijā, 2008; Koačellas festivālā, Coachella Festival, ASV, 2009), kā arī veica vēlāk tiražētus audio un video ierakstus. Veiksmīgā turneja ievadīja L. Koena karjeras pēdējo posmu, kas turpinājās ar aktīvu koncertdarbību un augstvērtīgiem albumiem Old Ideas (2012. gads, komerciāli veiksmīgākais ieraksts kopš Songs of Leonard Cohen), Popular Problems (2014) un neilgi pirms 82 gadus vecā dziedātāja nāves iznākušo You Want It Darker (2016), ko producējis viņa dēls Ādams Koens (Adam Cohen).
Leonards Koens saņem Grammy balvu par mūža ieguldījumu. Losandželosa, 2010. gads.
Kaut atzinību guvuši arī L. Koena literārie darbi (Kanādas Autoru asociācijas Literatūras balva par dzeju, 1985, Canadian Authors Association Literary Award for Poetry; Astūrijas prinča balva, Prince of Asturias Award, 2011, u. c.), lielāko ievērību viņš izpelnījies ar muzikālajiem sasniegumiem – gan kā bieži interpretētu dziesmu autors, gan kā harismātisks, no ierastā dziesminieka tēla atšķirīgs, modes un industrijas prasībām nepakļāvīgs izpildītājs, kurš spējis piesaistīt vairāku paaudžu uzmanību, slavas un jaunrades virsotnes sasniedzot piecas desmitgades ilgušās profesionālās darbības noslēgumā. Viņa sacerējumi kopš 20. gs. 60. gadu 2. puses interpretēti dažādos žanros no folka līdz alternatīvajam rokam un operai, bet Hallelujah (1984) ir viena no visvairāk izpildītajām mūsdienu dziesmām, ko ieskaņojuši vairāk nekā 300 mākslinieku, t. sk. Džefs Baklijs (Jeff Buckley), Renē Fleminga (Renée Fleming), Džons Keils (John Cale), k.d. lenga (k.d. leng), Villijs Nelsons (Willie Nelson) un Rūfuss Veinraits (Rufus Wainwright).
Amerikāņu vokāliste Dženifera Vornsa (Jennifer Warnes, L. Koena vokālā partnere albumā Various Positions) laidusi klajā viņa dziesmu albumu Famous Blue Raincoat (1987), izdotas arī vairākas antoloģijas (I’m Your Fan, 1991; Tower of Song, 1995; Here It Is, 2022, u. c.), kurās L. Koena sacerējumus dzied dažādu žanru un paaudžu mūziķi.
Biogrāfiskā koncertfilmā “Leonards Koens: Esmu tavs” (Leonard Cohen: I’m Your Man, režisore Liena Lansene, Lian Lunson, ASV, 2005) L. Koena repertuāru izpilda Niks Keivs (Nick Cave); Džārviss Kokers (Jarvis Cocker); Beta Ortone (Beth Orton); The Handsome Family; U2 un citi. Amerikāņu komponista Filipa Glāsa (Philip Moriss Glass) albumā Book of Longing (2006) iekļauti 23 skaņdarbi ar L. Koena tekstiem no dzejoļu krājuma “Ilgu grāmata” (Book of Longing, 2006); šis dziesmu cikls, kurā izmantoti arī autora lasījumu ieraksti, atskaņots koncertos Kanādā, ASV, Austrālijā un vairākās Eiropas valstīs.
L. Koens uzņemts Kanādas Mūzikas slavas zālē (Canadian Music Hall of Fame, 1991), Kanādas dziesmu autoru slavas zālē (Canadian Songwriters Hall of Fame, 2006), Rokenrola slavas zālē (Rock & Roll Hall of Fame, 2008), Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, ASV, 2010); saņēmis trīs Grammy balvas, t. sk. par mūža ieguldījumu (Lifetime Achievement Award, 2010).
Songs of Leonard Cohen iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).
L. Koena radošie nopelni novērtēti ar Kanādas Ordeni (Order of Canada, CC, 2003), Kvebekas Nacionālo ordeni (L’Ordre national du Québec, OQ, 2008) un Glena Gūlda balvu (Glen Gould Prize, 2011).
“Puķes Hitleram” (Flowers for Hitler; McClelland & Stewart, 1964); “Debesu parazīti” (Parasites of Heaven; McClelland & Stewart, 1966); “Izmeklēti dzejoļi” (Selected Poems 1956–1968; McClelland & Stewart/Viking, 1968); “Vergu enerģija” (The Energy of Slaves; McClelland & Stewart, 1972); “Kundzes mīlnieka nāve” (Death of a Lady’s Man; McClelland & Stewart/Viking/Penguin, 1978); “Žēlsirdības grāmata” (Book of Mercy; McClelland & Stewart, 1984); “Svešinieku mūzika: Izmeklēti dzejoļi un dziesmas” (Stranger Music: Selected Poems and Songs; Cape/Pantheon/McClelland & Stewart, 1993); "Leonarda Koena dzeja” (The Lyrics of Leonard Cohen; Omnibus Press, 2009); “Dzejoļi un dziesmas” (Poems and Songs; Random House, 2011); “Piecpadsmit dzejoļi” (Fifteen Poems; Random House, 2012); “Liesma” (The Flame; Penguin, McClelland & Stewart, 2018).
A Thousand Kisses Deep*; Ain’t No Cure for Love; Alexandra Leaving*; Bird on the Wire; Chelsea Hotel #2; Closing Time; Dance Me to the End of Love; Darkness; Democracy; Everybody Knows*; Famous Blue Raincoat; First We Take Manhattan; Hallelujah; Hey, That’s No Way to Say Goodbye; I’m Your Man; If It Be Your Will; In My Secret Life*; Joan of Arc; Lover Lover Lover; Nevermind**; Sisters of Mercy; Slow**; So Long, Marianne; Suzanne; Take This Waltz***; The Future; There Is a War; Tower of Song; Waiting for the Miracle*; Who by Fire; You Want It Darker**.
* līdzautorība ar Š. Robinsoni
** līdzautorība ar Patriku Leonardu (Patrick Leonard)
*** līdzautorība ar Federiko Garsiju Lorku (Federico García Lorca)
Songs of Leonard Cohen (Columbia, 1967); Songs from a Room (Columbia, 1969); Songs of Love and Hate (Columbia, 1971); Live Songs* (Columbia, 1973); New Skin for the Old Ceremony (Columbia, 1974); Death of a Ladies’ Man (Warner, 1977); Recent Songs (Columbia, 1979); Various Positions (Columbia, 1984); I’m Your Man (Columbia, 1988); The Future (Columbia, 1992); Cohen Live: Leonard Cohen in Concert* (Columbia, 1994); Field Commander Cohen: Tour of 1979* (Columbia, 2001); Ten New Songs (Columbia, 2001); Dear Heather (Columbia, 2004); Live in London* (2009); Live at the Isle of Wight 1970* (Columbia, 2009); Songs from the Road* (Columbia, 2010); Old Ideas (Columbia, 2012); Popular Problems (Columbia, 2014); Live in Dublin* (Columbia, 2014); Can’t Forget: A Souvenir of the Grand Tour* (Columbia, 2015); You Want It Darker (Columbia, 2016); Thanks for the Dance (Columbia, 2019).
* koncertieraksti