Dibināta 1967. gadā Rietumberlīnē un dažādos sastāvos aktīvi darbojusies līdz 2015. gadam, viena no ietekmīgākajām krautroka, elektroniskās mūzikas, psihedēliskā roka, New Age, instrumentālās rokmūzikas un ambientās mūzikas grupām. Pastāvēšanas laikā izdevusi vairāk nekā 160 studijas albumus, tās mūzika daudz izmantota kino, televīzijas (TV) filmu un videospēļu skaņu celiņos. Nosaukums Tangerine Dream (angļu ‘mandarīnu sapnis’) radies pārpratuma rezultātā, nepareizi saklausot The Beatles dziesmas Lucy In The Sky With Diamonds tekstu Tangerine trees and marmalade skies (angļu ‘mandarīnu koki un marmelādes debesis’).

Tangerine Dream dibinātājs un gandrīz 50 turpmākos gadus vienīgais pastāvīgais dalībnieks Edgars Frēze (Edgar Froese) no 12 gadu vecuma spēlēja klavieres, 1965. gadā izveidoja psihedēliskā roka grupu The Ones, ar kuru viesojās Spānijā un nospēlēja koncertu sirreālisma mākslinieka Salvadora Dalī (Salvador Dali) villā. Tikšanās ar S. Dalī uz E. Frēzi atstāja lielu iespaidu un vēlāk viņš apgalvoja, ka sirreālisms ir viens no būtiskākajiem viņa mūzikas ietekmes avotiem.

Sākot ar 1967. gadu E. Frēze sadarbībā ar domubiedriem veidoja īslaicīgus muzikālus kolektīvus, kas uzstājās ar nosaukumu Tangerine Dream. Pāris gadus sitamos instrumentus grupā spēlēja Klauss Šulce (Klaus Schulze), kas vēlāk kļuva par ievērojamu elektroniskās mūzikas solomākslinieku. Nozīmīgi dalībnieki bija arī Folkers Hombahs (Volker Hombach), kurš spēlēja saksofonu, flautu un vijoli, un britu mūziķis Stīvs Džolifs (Steve Jolliffe), kurš ar E. Frēzi iepazinās studiju laikā Berlīnes Mākslas Universitātē (Universität der Künste Berlin).

Pirmos četrus Tangerine Dream albumus izdeva ierakstu kompānija Ohr un tie zīmīgi ar meklējumiem eksperimentālās mūzikas virzienā, jaunu elektronisku instrumentu izmantošanu un atmosfēriskiem, gariem skaņdarbiem. Šajā laikā grupai bija raksturīga pievēršanās kosmosa tēmai, pie kuras tā atgriezusies arī vēlāk. 70. gadu sākumā grupā līdzās E. Frēzem iesaistījās taustiņinstrumentālisti Pēters Baumans (Peter Baumann) un Kristofers Franke (Christopher Franke), kurš spēlēja arī sitamos instrumentus un kļuva par Tangerine Dream otru ilglaicīgāko dalībnieku. Šis trio ieskaņoja vairumu Tangerine Dream nozīmīgāko darbu 70. gados.

1973. gada nogalē Tangerine Dream noslēdza līgumu ar britu ierakstu kompāniju Virgin Records, un tas ievērojami vairoja grupas popularitāti visā pasaulē. Virgin īpašnieks Ričards Brensons (Richard Branson) grupai piedāvāja jaunu Moog sintezatoru un iespēju strādāt ierakstu studiju Anglijā, kur sešu nedēļu laikā tika ierakstīts albums Phaedra (1974. gads; Fedra ir Krētas princese grieķu mitoloģijā, kas nelaimīgas mīlestības dēļ padarīja sev galu). Albums guva komerciālus panākumus, iekļūstot Apvienotās karalistes topa 15. vietā. Tas joprojām tiek atzīts par grupas labāko darbu, dēvēts par vienu no svarīgākajiem ierakstiem elektroniskās mūzikas vēsturē, iekļauts žurnālu Q un Mojo “40 kosmiskā roka albumu” sarakstā (2005). Phaedra 17 minūtes garā titulkompozīcija tapa mūziķiem studijā improvizējot, un ierakstā var sadzirdēt, kā analogā Moog sintezatora pārkaršana uz skaņdarba beigām ietekmē skanējumu – sesiju laikā katru dienu vairākas stundas nācās veltīt intensīvi izmantotā instrumenta uzskaņošanai. Albuma vāka dizainu veidojis pats E. Frēze.

Albumi Rubycon (1975) un Stratosfear (1976) nostiprināja grupas reputāciju un padarīja to par nozīmīgu elektroniskās mūzikas flagmani. Grupa turpināja aktīvi koncertēt, piesaistot klausītājus ar vizuāli lakoniskiem, taču muzikāli iespaidīgiem priekšnesumiem – šā laika koncertalbumos Ricochet (1975) un Encore (1977) dzirdami oriģināli, dzīvās uzstāšanās laikā tapuši skaņdarbi. Ieskaņojot albumu Cyclone (1978), uz īsu brīdi sastāvā atgriezās S. Džolifs, kura flauta, vokāls un mistikas iekrāsotie dziesmu teksti grupas mūziku tuvināja progresīvajam rokam.

1977. gadā Tangerine Dream sarakstīja mūziku režisora Viljama Frīdkina (William Friedkin) filmai “Burvis” (Sorcerer), kas izdota tāda paša nosaukuma albumā. Lai arī filma cieta komerciālu neveiksmi, Tangerine Dream turpmāk kļuva par pieprasītiem filmu mūzikas autoriem. Grupas mūzika izmantota vairāk nekā 50 filmās un TV seriālos, tā bieži skanējusi TV raidījumos, piemēram, skaņdarbs Choronzon, kas nosaukts viduslaiku alķīmiķu tekstos minētā halucināciju dēmona Koronzona vārdā, no albuma Exit lietots Ungārijas TV politiskās propagandas raidījuma Panoráma titros.

Tangerine Dream mūzika dzirdama režisora Maikla Manna (Michael Mann) filmās “Zaglis” (Thief, 1981) un “Paturētais” (The Keep, 1983). Vācu TV kriminālseriālā Tatort (”Nozieguma vieta”) izmantotais skaņdarbs Das Mädchen auf der Treppe (1982) izdots arī kā singls un iekļuvis gada populārāko popmūzikas hitu topā Vācijā.

1979. gadā grupai pievienojās taustiņinstrumentālists Johanness Šmēlings (Johannes Schmoelling), izveidojot tās visnoturīgāko sastāvu – E. Frēze, K. Franke un J. Šmēlings sešu gadu laikā ierakstīja 14 albumus. Spilgts darbs, kas iezīmēja lūzumu un pāreju jaunā radošā posmā, bija 1980. gadā iznākušais Tangram. Tas sastāv no divām 20 minūtes garām daļām, sākas ar melodisku pulsāciju, kas atgādina klasisko Phaedra, taču tad ieskanās jauni motīvi, daudzveidīgi muzikāli paņēmieni un instrumenti, veidojot bagātīgu muzikālu svītu. Tangerine Dream 80. gadu daiļradi raksturo vairāki konceptuāli albumi, aizvien pievēršoties lielām tēmām – atbildība globāla atomkara draudu priekšā albumā Exit (1981), mītiskā ziemeļzeme Hiperboreja albumā Hyperborea (1983), cilvēces un dabas attiecības albumos Le Parc (1985) un Tyger (1987), kurā dziesmas ar Viljama Bleika (William Blake) dzeju izpilda amerikāņu dziedātāja Džoselīna B. Smita (Jocelyn B. Smith). Šajā desmitgadē izdoti arī iespaidīgi koncertieraksti – Logos Live (1982) un Poland (1984). Albums Le Parc, kurā katrs no deviņiem skaņdarbiem veltīts kādas lielpilsētas parkam, iezīmē vēl vienu Tangerine Dream mūzikai raksturīgu īpašību – tā nereti pievēršas konkrētas vietas noskaņas radīšanai, tādēļ daudzu grupas skaņdarbu nosaukumos ir ģeogrāfiski vai mitoloģiski vietvārdi, un tie nereti izmantoti dokumentālajās filmās un spēlfilmās. Mūzika no Džena Nikmena, Jan Nickman, 1986. gada filmas “Kanjona sapņi” (Canyon Dreams) izdota albumā Canyon Dreams (1991), bet albuma Destination Berlin (1989) mūzika radīta tāda paša nosaukuma (“Galapunkts Berlīne”) 360° skatu filmai.

90. gados Tangerine Dream aizvien vairāk pievērsās vieglākai fona mūzikai, kas dažkārt pieskaitīta jaunā laikmeta (New Age) žanram – tajā ir mazāk eksperimentu, vairāk melodiskuma un pacilājošas enerģijas.

1997. gadā E. Frēze nodibināja ierakstu kompāniju TDI, kas 2005. gadā pārdēvēta par Eastgate Records. Sekoja auglīgākais periods grupas vēsturē – šajā laikā E. Frēze un Tangerine Dream īstenoja visambiciozākās ieceres (2008. un 2010. gadā izdeva astoņus jaunus albumus gadā, neskaitot pārizdevumus un izlases), t. sk. vairākas konceptuālas albumu sērijas. Atsevišķā sērijā izdoti albumi Inferno (2002), Purgatorio (2004) un Paradiso (2006), kas veidoti, iedvesmojoties no itāļu dzejnieka Dantes Aligjēri (Dante Alighieri) literārajiem sacerējumiem.

Literatūras klasikai veltīta arī sērija Eastgate’s Sonic Poems ar albumiem The Island of the Fay (2011. gads; pēc amerikāņu rakstnieka Edgara Alana Po, Edgar Allan Poe, darbu motīviem); The Angel of the West Window (2011) iedvesmojis austriešu rakstnieka Gustava Meirinka (Gustav Mayrink) tāda paša nosaukuma romāns “Rietumu loga eņģelis” (Der Engel vom westlichen Fenster; 1927); Finnegan’s Wake (2011) ir veltījums īru rakstnieka Džeimsa Džoisa (James Joyce) tāda paša nosaukuma darbam “Finegana vāķēšana” (1939); Franz Kafka–The Castle (2013) ir muzikāla fantāzija par austriešu rakstnieka Franca Kafkas romānu “Pils” (Das Schloss, 1922).

Pēc anonīma japāņu uzņēmēja pasūtījuma tika radīta sērija Five Atomic Seasons ar pieciem Hirosimas un Nagasaki traģēdijai veltītiem albumiem: Springtime in Nagasaki (2007); Summer in Nagasaki (2007); Autumn in Hirosima (2008); Winter in Hirosima (2009) un The Endless Season (2010).

Šajā laikā tiek uzsākta arī grupas “oficiālo būtlegu” izdošana, savukārt sērijā Tangerine Tree pēc fanu iniciatīvas tika apkopoti un digitalizēti visi pieejamie Tangerine Dream koncertieraksti.

Izdota arī agrāku skaņdarbu remiksu sērija Dream Mixes, bet vairāki grupas klasiskie albumi piedzīvojuši jaunas ierakstu sesijas: 2005. gadā iznāca Phaedra 2005, kam sekoja Tangram 2008 un Hyperborea 2008.

Vairākkārt grupa pievērsusies arī vokālinstrumetnālai mūzikai – 2007. gadā izdots roka dziesmu albums Madcap’s Flaming Duty (arī kā videofilma DVD versijā), kas veltīts Pink Floyd dibinātājam Sidam Baretam (Syd Barrett). Ierakstā piedalās dziedātājs Kriss Hausls (Chriss Hausl), tajā izmantoti arī tautas instrumenti. Sadarbībā ar K. Hauslu 2010. gadā ieskaņots arī albums Under Cover ar Depeche Mode; Eagles; Alphaville; Pink Floyd; Kraftwerk; The Beatles; Deivida Bovija (David Bowie); Leonarda Koena (Leonard Cohen) u. c. pazīstamu mūziķu dziesmu kaverversijām. Projekts iesākās kā joks, kad kāds koncertu organizators grupai ierosinājis izveidot koncertrpogrammu no Top 40 hitiem. E. Frēze esot saderējis, ka tā arī izdarīšot, un solīto izpildījis ar pieklājīgu eleganci un cieņu pret oriģinālskaņdarbiem.

2011. gadā Tangerine Dream piedalījās festivālā Starmus Tenerifes kūrortā, kur kopā ar Queen ģitāristu Braienu Meju (Brian May) izpildīja kosmosa apgūšanai veltītu programmu. Grandiozais koncerts, kura skatītāju vidū bija Nīls Ārmstrongs (Neil Armstrong, pirmais cilvēks uz Mēness) un Bazs Oldrins (Buzz Aldrin, otrais cilvēks uz Mēness), kā arī Aleksejs Ļeonovs (Алексей Архипович Леонов, pirmais cilvēks, kas izgājis atklātā kosmosā) un Džims Lavels (Jim Lovell, astronauts, kas atveda atpakaļ uz Zemes avarējušo kosmosa kuģi Apollo 13), bija pieskaņots Jurija Gagarina (Юрий Алексеевич Гагарин) kosmiskā lidojuma 50 gadskārtai, un tajā izmantoti autentiski kosmisko trokšņu ieraksti. Koncerta ieraksts izdots albumā Starmus – Sonic Universe (2013) un tā izskaņā dzirdama arī Queen dziesmas We Will Rock You 13 minūšu versija, Aleksandras Pahmutovas (Александра Николаевна Пахмутова) dziesma Нежность un A. Ļeonova uzruna.

Pēc E. Frēzes nāves 20.01.2015. grupa paziņoja par darbības izbeigšanu. Arī mūziķa dēls Džeroms Frēze (Jerome Froese) savā Facebook kontā norādīja, ka tās pastāvēšanu bez sava tēva neuzskata par iespējamu; Dž. Frēze savulaik piedalījies Tangerine Dream darbībā, bet vēlāk kopā ar vēl vienu tās bijušo dalībnieku J. Šmēlingu izveidojis elektroniskās mūzikas grupu Loom, kas koncertos nereti atskaņo arī Tangerine Dream skaņdarbus.

Tomēr E. Frēzes atraitne Bianka Frēze-Akvaija (Bianca Froese-Acquaye) un grupas dalībnieki Torstens Kvešnings (Thorsten Quaeschning), Hošiko Jamane (Hoshiko Yamane) un Ulrihs Šnauss (Ulrich Schnaus) nolēma koncertdarbību turpināt, saglabājot Tangerine Dream zīmolu. 2017. gadā, atzīmējot grupas 50 gadskārtu, iznāca albums Quantum Gate, kas balstīts tās bijušā līdera atstātos uzmetumos, skicēs un studijas ierakstu fragmentos.

Tangerine Dream koncertējusi arī Latvijā (Cēsīs, 2019).

Grupa septiņas reizes nominēta Grammy balvai (Grammy Award) kategorijā Labākais New Age albums (Best New Age Album), kategorijās Labākais mūzikas video (Best Music Video) un Labākais instrumentālā roka izpildījums (Best Rock Instrumental Performance).

E. Frēze (dibinātājs, taustiņinstrumenti, ģitāra, 1967–2015; miris 2015)

Lanse Hapšašs (Lanse Hapshash; bungas, 1967–1969)

F. Hombahs (saksofons, vijole, flauta, 1967–1969)

S. Džolifs (saksofons, flauta, taustiņinstrumenti, vokāls, 1969; 1978)

K. Šulce (bungas, 1969–1970; miris 2022)

K. Franke (taustiņinstrumenti, bungas, 1971–1987)

P. Baumans (taustiņinstrumenti, 1971–1977)

J. Šmēlings (taustiņinstrumenti, 1979–1985)

Pauls Haslingers (Paul Haslinger; taustiņinstrumenti, 1986–1990)

Dž. Frēze (taustiņinstrumenti, 1990–2006)

Linda Spā (Linda Spa; 1990–1996; 2005–2014)

Zlatko Perica (Zlatko Perica; ģitāra, 1992–1997)

Airisa Kamā (Iris Camaa; elektriskās bungas, perkusijas, 2001–2014)

T. Kvešnings (taustiņinstrumenti, ģitāra, kopš 2002)

Bernhards Beibls (Bernhard Beibl; ģitāra, vijole, 2006–2014)

H. Jamane (vijole, čells, kopš 2011)

U. Šnauss (taustiņinstrumenti, kopš 2014)

Choronzon; Cloudburst Flight; Hyperborea; Mysterious Semblance at the Strand of Nightmares; Phaedra; Rubycon; Tangram; Tiergarten; Tyger; White Eagle (Das Mädchen auf der Treppe)

Electronic Meditation (Ohr, 1970); Alpha Centauri (Ohr, 1971); Zeit (Ohr, 1972); Atem (Ohr, 1973); Phaedra (Virgin, 1974); Rubycon (Virgin, 1975); Ricochet (Virgin, 1975); Stratosfear (Virgin, 1976); Encore (Virgin, 1977); Force Majeure (Virgin, 1979); Tangram (Virgin, 1980); Quichotte (Virgin, 1980); Thief (Virgin, 1981); Exit (Virgin, 1981); White Eagle (Virgin, 1982); Logos Live (Virgin, 1982); Hyperborea (Virgin, 1983); Poland (Jive, 1984); Le Parc (Jive, 1985); Tyger (Jive, 1987); Optical Race (Private Music, 1988); Lily on the Beach (Private Music, 1989); Melrose (Private Music, 1990); Rockoon (Miramar, 1991); The Dream Mixes (Miramar, 1995); Goblin’s Club (Sequel, 1996); Mars Polaris (TDI, 1999); Inferno (TDI, 2002); Purgatorio (TDI, 2004); Paradiso (Eastgate, 2006); Springtime in Nagasaki (Eastgate, 2007); Madcap’s Flaming Duty (Eastgate, 2007); Summer in Nagasaki (Eastgate, 2007); Hyperborea 2008 (Eastgate, 2008); Autumn in Hiroshima (Eastgate, 2008); Views from a Red Train (Eastgate, 2008); Winter in Hiroshima (Eastgate, 2009); The Endless Season (Eastgate, 2009); Under Cover – Chapter One (Eastgate, 2010); The Island of the Fay (Eastgate, 2010); The Angel of the West Window (Eastgate, 2011); Finnegans Wake (Eastgate, 2011); Franz Kafka – The Castle (Eastgate, 2013); Starmus – Sonic Universe (Eastgate, 2013, ar B. Meju); Phaedra Farewell Tour 2014 (Eastgate, 2014); Quantum Gate (Eastgate, 2017); Raum (Eastgate, 2022)