Auga vidusšķiras ģimenē un kopš bērnības nodevās mākslinieciskām interesēm – mūzikai, zīmēšanai un literatūrai; īpaši aizrāvās ar fantāzijas žanra autoru Lūisa Kerola (Lewis Carroll), Keneta Greiema (Kenneth Grahame), Hileira Beloka (Hilaire Bellock), Denisa Votkinsa-Pičforda (Denys Watkins-Pitchford) u. c. rakstnieku bērnu grāmatām, kurās sapludinātas robežas starp sapņiem un īstenību, dabas, cilvēku un dzīvnieku pasaulēm – līdzīgi motīvi vēlāk raksturīgi arī S. Bareta dziesmām. Pusaudža vecumā spēlēja ģitāru grupā Geoff Mott and the Mottoes. 1962. gadā uzsāka studijas Kembridžas Tehniskās koledžas (Cambridge Technical College) mākslas nodaļā; 1964. gadā – Kambervelas mākslas koledžā Londonā (Camberwell College of Arts).

1965. gadā pievienojās Londonas Rīdžentstrītas politehnikuma (The Polytechnic Regent Street) studentu grupai, kurā muzicēja arī S. Bareta bērnības draugs Rodžers Voterss (Roger Waters). Grupa saucās The Tea Set, bet pēc S. Bareta ierosinājuma tika pārdēvēta par Pink Floyd. Līdz ar S. Bareta ietekmes nostiprināšanos repertuārā sāka dominēt gari, improvizēti izpildīti skaņdarbi, kas atspoguļoja aizraušanos ar džezu, ritmblūzu un eksperimentālu elektronisko mūziku, kā arī netradicionālas formas popdziesmas ar savdabīgi bērnišķīgu tēlainību. S. Barets bija grupas pirmo singlu Arnold Layne un See Emily Play (abi 1967) autors un sacerēja arī gandrīz visas debijas albuma The Piper at the Gates of Dawn (1967) dziesmas.

Pēc Pink Floyd debijas albuma iznākšanas S. Baretam sākās psihiskās veselības problēmas, par kuru cēloni tiek uzskatīta halucinogēno narkotiku, īpaši LSD, lietošana; mūziķa jaunrade apsīka, savukārt neprognozējamā uzvedība nopietni sarežģīja grupas darbību, apdraudot tās pastāvēšanu. Tādēļ 1967. gada beigās sastāvā tika uzņemts S. Bareta pusaudža vecuma draugs Deivids Gilmors (David Gilmour). Sākotnēji bija paredzēts, ka viņš spēlēs ģitāru un dziedās koncertturnejās, savukārt S. Barets koncertos vairs nepiedalīsies, taču turpinās sacerēt dziesmas un piedalīsies grupas ierakstos. Tomēr otrā albuma A Saucerful of Secrets (1968) tapšanas laikā pārējie mūziķi izlēma darbību turpināt bez agrākā līdera – albumā dzirdama tikai viena viņa kompozīcija (Jugband Blues).

Pēc šķiršanās no Pink Floyd, S. Barets ieskaņoja divus solo albumus The Madcap Laughs un Barrett  (abi  izdoti 1970. gadā un tapuši ar Pink Floyd dalībnieku līdzdalību) un īslaicīgi muzicēja grupā Stars, kuras darbība aprobežojās ar dažiem haotiskiem koncertiem. Pēc neveiksmīgām trešā albuma sesijām (1974. gads, netika pabeigts) S. Barets muzikālo darbību izbeidza, norobežojās no mūzikas industrijas, atteicās no segvārda “Sids” un piekopa noslēgtu dzīvesveidu, nododoties glezniecībai un dārzniecībai dzimtajā Kembridžā.

Par spīti neilgai muzikālajai darbībai, S. Bareta ietekme uz sava laika un nākamo paaudžu rokmūziku ir ļoti nozīmīga. Kaut arī tehniski nepilnīga, viņa intuitīvi improvizētā ģitārspēle ar bagātīgu skaņu efektu pielietojumu iedvesmoja daudzus sekotājus, savukārt viņa mākslinieciskā iztēle un aizraušanās ar muzikāliem un tehnoloģiskiem eksperimentiem lika pamatus Pink Floyd radošajai identitātei un veicināja psihedēliskā roka estētikas izveidi. S. Bareta labākie ieskaņojumi pieskaitāmi žanra nozīmīgākajiem paraugiem un ietekmējuši dažādu paaudžu mūziķus: Deividu Boviju (David Bowie); Robinu Hičkoku (Robin Hitchcock); Džūlianu Koupu (Julian Cope), Kērtu Vailu (Kurt Vile); grupu Asian Dub Foundation; Blur; The Coral; Elbow; Flaming Lips; Pearl Jam; Phish; Placebo; R.E.M.; Smashing Pumpkins; XTC dalībniekus un citus.

S. Baretam veltīta viena no slavenākajām Pink Floyd kompozīcijām Shine On You Crazy Diamond (1975), atsauces uz viņa personību un likteni sastopamas arī citos grupas skaņdarbos. Dziesmas S. Baretam veltījuši arī Kevins Eierss (Kevin Ayers, Oh! Wot a Dream, 1972); Television Personalities (I Know Where Syd Barrett Lives, 1981); Mystery Jets (Scarecrows In the Rain, 2006); The Damned (Dark Asteroid, 2008); Pols Vellers (Paul Weller, When Your Garden's Overgrown, 2012) un citi mūziķi.

Par S. Baretu un viņa lomu Pink Floyd izaugsmē vēsta dokumentālā filma “Pink Floyd un Sida Bareta stāsts” (The Pink Floyd and Syd Barrett Story, režisors Džons Edžintons, John Edginton, Lielbritānija, 2001) un vairākas biogrāfiskas grāmatas – Maika Votkinsona (Mike Watkinson) un Pīta Andersona (Pete Anderson) “Trakais dimants: Sids Barets un Pink Floyd rītausma” (Crazy Diamond: Syd Barrett & The Dawn of Pink Floyd, 1991), Roba Čepmena (Rob Chapman) “Sids Barets: Ļoti neparasts prāts” (Syd Barrett: A Very Irregular Head, 2010).

Apples and Oranges*; Arnold Layne*; Astronomy Domine*; Baby Lemonade; Bike*; Bob Dylan Blues; Dark Globe; Dominoes; Gigolo Aunt; Interstellar Overdrive**; Octopus; See Emily Play*; Terrapin.

 * izpilda Pink Floyd

** izpilda Pink Floyd; autori  S. Barets, R. Voterss, Riks Raits (Rick Wright) un Niks Meisons (Nick Mason)

The Madcap Laughs (Harvest/EMI, 1970); Barrett (Harvest/EMI, 1970); Opel* (Harvest/EMI, 1988); The Best of Syd Barrett: Wouldn’t You Miss Me?** (Harvest/EMI, 2001); An Introduction to Syd Barrett** (Harvest/EMI, 2010).

 * iepriekš neizdotu ierakstu izlase

** iepriekš izdotu ierakstu izlase