20. gs. 90. gados Blur bija viena no vadošajām britpopa grupām. Vēlāk tās darbība bija neregulāra un ar ilgstošiem pārtraukumiem, taču, joprojām izpelnoties plašu uzmanību britu mūzikas vidē, turpinājās arī trīs nākamajās desmitgadēs. Grupas repertuāru dažādos periodos veidojušas ģitārpopa, alternatīvā roka, ārtroka, ārtpopa un elektroniskās mūzikas kombinācijas.

Abi Blur līderi – dziedātājs Deimons Olberns (Damon Albarn) un ģitārists Greiems Koksons (Graham Coxon, pilnā vārdā Greiems Leslijs Koksons, Graham Leslie Coxon) – bija draugi un skolasbiedri kopš pusaudžu vecuma. 1988. gadā par viņu grupas Circus bundzinieku kļuva Deivs Rauntrī (Dave Rowntree, pilnā vārdā Deivids Aleksandrs de Horns Rauntrī, David Alexander De Horne Rowntree), bet par basģitāristu – Alekss Džeimss (Alex James, pilnā vārdā Stīvens Aleksandrs Džeimss, Steven Alexander James), kurš tāpat kā D. Olberns un G. Koksons studēja Goldsmitu koledžā (Goldsmiths College) Londonā (Anglija). Izveidojoties šim kvartetam, kas palicis nemainīgs gandrīz visā grupas pastāvēšanas laikā, tā tika pārdēvēta par Seymour, bet 1989. gadā, noslēdzot līgumu ar ierakstu kompāniju Food Records, pieņēma nosaukumu Blur (angļu ‘izplūdums’, ‘aizmiglojums’).

Darbības sākumā grupa aizrāvās ar tā dēvēto madčestru (Madchester) – alternatīvo jeb indī roku un deju bītus apvienojošu muzicēšanas novirzienu, kas 20. gs. 80. gados radās Mančestrā (Anglija) un dominēja arī Blur debijas albumā Leisure (1991). Pateicoties veiksmīgiem singliem She’s So High un There’s No Other Way, tas iekļuva britu Top 10 tabulā, uz brīdi padarot Blur par Londonas klubu publikas favorītiem. Leisure producents Stīvens Strīts (Stephen Street) sniedzis nozīmīgu ieguldījumu arī grupas četru nākamo albumu tapšanā un reizēm dēvēts par tās piekto dalībnieku.

Otrais albums Modern Life Is Rubbish (1993) pieteica būtisku stilistisku pavērsienu, ko iedvesmojis 60. gadu angļu grupu The Kinks; The Who; The Small Faces un Pink Floyd (agrīnajā periodā ar Sidu Baretu, Syd Barrett) ģitārpops un britu dzīvesveidam veltītā dziesmu tematika. Šīs ietekmes adaptējot laikmetīgā alternatīvā roka kontekstā, Blur radīja dziesmas, kas bija reizē melodiskas un enerģiskas, nostalģiskas un optimistiskas, kā arī nepārprotami “angliskas” un bieži uztveramas kā nācijas sociālpolitiskās, ekonomiskās un vēsturiskās pieredzes vērojumi un komentāri. Presei grupas dalībnieki stāstīja, ka jauno muzikālo un tematisko orientāciju motivējusi neveiksmīga koncertturneja pa Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), tur izjustas ilgas pēc Anglijas un nepatika pret amerikāņu populārās kultūras, īpaši grāndžroka, depresīvā patosa starptautisko dominanci. Modern Life Is Rubbish (1993) nespēja atkārtot debijas panākumus pārdošanas tabulās, taču vēlāk bieži minēts kā viens no pirmajiem jau drīz par spilgtu 90. gadu populārās kultūras parādību kļuvušās britpopa kustības muzikālo stilistiku definējušiem darbiem.

Ar nākamo albumu Parklife (1994) kvartets pirmoreiz sasniedza britu topa virsotni (šo panākumu atkārtojuši visi nākamie Blur albumi), kļūstot par vienu no desmitgades populārākajām grupām. Četri Parklife hiti (Girls & Boys; To the End; Parklife; End of the Century) ierindojās britu singlu Top 20, bet britpopa fenomena kulmināciju iezīmēja nākamā albuma The Great Escape (1995) pieteikums ar singlu Country House – ironisku dziesmu par lielpilsētas un biznesa stresa nogurdinātu vīru (tēla prototips ir Blur bijušais menedžeris Deivs Balfs, Dave Balfe), kurš iegādājas lielu lauku māju un “izmēģina vienkāršu dzīvi”. Country House nāca klajā 14.08.1995., reizē ar otras populārākās britpopa grupas Oasis singlu Roll with It. Abu grupu un nereti arī to cienītāju starpā valdot saspīlētas konkurences piesātinātām attiecībām, jauno dziesmu vienlaicīga iznākšana izraisīja milzu ažiotāžu, dodot iemeslu plaši apspriestiem minējumiem par to izredzēm singlu tabulā. Kaut arī daudzi preses izdevumi lielākus panākumus prognozēja Oasis singlam, par “britpopa cīņas” uzvarētāju, sasniedzot Nr. 1 pozīciju, kļuva Country House (Roll with It ierindojās 2. vietā).

Dažas nedēļas vēlāk izdotais The Great Escape bija Blur trešais un pēdējais albums, kura pamatstilistika primāri pieskaitāma britpopam. Tūlīt pēc iznākšanas tas izpelnījās daudz slavinošu recenziju un divas nedēļas saglabāja topa vadošo pozīciju, taču Oasis nākamā darba (What’s the Story) Morning Glory? (1995) popularitāte bija vēl lielāka un ilglaicīgāka, liekot mūzikas apskatniekiem “britpopa cīņas” galarezultātu vērtēt kā “neizšķirtu” vai pat kā Blur “zaudējumu”. Turklāt abu grupu savstarpējas konfrontācijas gaisotnē Oasis milzīgie panākumi pēkšņi sašķobīja Blur reputāciju masu publikā un veicināja spriedzi grupas iekšienē.

Kaut arī Blur repertuārs vienmēr bijis kolektīva darba rezultāts (oficiāli kā gandrīz visu dziesmu mūzikas autori minēti visi grupas dalībnieki, bet vairumu tekstu sacerējis D. Olberns), grupas māksliniecisko virzību ilgstoši noteica D. Olberns. Savukārt pēc The Great Escape būtiski pieauga G. Koksona loma. Ģitārists bija pankroka un amerikāņu alternatīvā roka mūziķu Pavement, Dinosaur Jr., Beka (Beck), Tortoise un Yo La Tengo cienītājs, un viņa ietekmē Blur dziesmas kļuva agresīvākas, formā vienkāršākas un noskaņā tumšākas. Food Records un prese šīs pārmaiņas un atteikšanos no britpopa vērtēja kā popularitāti apdraudošas, taču nākamā albuma Blur (1997) singli Beetlebum un Song 2 sasniedza 1. un 2. vietu Lielbritānijā, ar laiku iemantojot 90. gadu rokmūzikas klasikas statusu. Turklāt Song 2 izpelnījās alternatīvā roka radiostaciju ievērību arī ASV, kur grupa ilgstoši tika uzskatīta par pārlieku “anglisku” vietējās publikas gaumei (lielā mērā pateicoties šai dziesmai, albums sasniedza Billboard tabulas 61. pozīciju, ievērojami pārspējot Blur agrākos rezultātus ASV).

Vēl drosmīgāki jaunrades meklējumi dzirdami ar elektroniskās mūzikas producentu Viljamu Orbitu (William Orbit) ieskaņotajā albumā 13 (1999). Pirmajā bez S. Strīta līdzdalības radītajā darbā dzirdami eksperimenti ar elektroniskām skaņu faktūrām, popa, ārtroka, alternatīvā un industriālā roka sintēzi, bet tā veiksmīgākais singls Tender ir aizkustinoša gospeļbalāde, kuras tekstu inspirējusi D. Olberna un britpopa grupas Elastica mūziķes Džastīnas Frišmanes (Justine Frischmann) šķiršanās pēc astoņu gadu kopdzīves.

Kaut muzikālā pārtapšana atkal nostiprināja Blur autoritāti, tās iekšienē, īpaši D. Olberna un G. Koksona starpā, valdīja sarežģītas, atšķirīgu personību un temperamentu noteiktas attiecības. 2001. gadā, G. Koksonam ārstējoties no alkoholisma, pārējie mūziķi bez viņa sāka ieskaņot jaunas dziesmas – šis solis dažus mēnešus vēlāk noveda pie ģitārista aiziešanas no grupas. Tādēļ 2003. gadā klajā laistais Think Tank kļuva par Blur vienīgo trijatā ieskaņoto albumu. Vairumu ģitāras partiju tajā iespēlējis D. Olberns, bet stilistiku bagātinājušas elektroniskās deju mūzikas, pasaules mūzikas un hiphopa iezīmes. Albuma koncerturnejā grupu papildināja bijušais The Verve ģitārists Saimons Tangs (Simon Tong), bet pēc tās Blur beidza pastāvēt.

2009. gadā Blur oriģinālsastāva kvartets atsāka neregulāru, bet panākumiem bagātu koncertdarbību, pārsvarā muzicējot lielos festivālos (2009. gadā dienas galveno mākslinieku statusā uzstājās Glastonberijas festivālā, Glastonbury Festival; 2012. gadā bija galvenā grupa Londonas Olimpisko spēļu noslēguma koncertā Haidparkā, Hyde Park). Kaut grupa vairākkārt apstiprināja, ka sacerēt jaunu mūziku vairs neplāno, 2013. gadā, pēkšņi atcelta rokfestivāla dēļ nonākot piecu dienu dīkstāvē Hongkongā, mūziķi spontāni uzsāka sesijas vietējā studijā. Tām turpinoties Londonā, kur Blur atjaunoja sadarbību ar producentu S. Strītu, tika ieskaņots albums The Magic Whip (2015). Savukārt 2023. gadā, pēc vēl viena ilgstoša klusuma perioda, nāca klajā The Ballad of Darren – melanholiski balādisks darbs, ko D. Olberns raksturoja kā personīgu stāstu “par mani un Blur 55 gadu vecumā”. Daudzi mūzikas apskatnieki to novērtēja kā vienu no pārliecinošākajiem Blur diskogrāfijā, bet angļu mūzikas žurnāls Mojo atzina par Gada albumu (Album of the Year).

Aktīvākā radošā darbība ārpus Blur bijusi D. Olbernam, kurš bieži ierindots starp savas paaudzes ievērojamākajiem britu mūziķiem. Visplašāk pazīstama ir virtuālā grupa Gorillaz, ko D. Olberns 1998. gadā nodibināja kopā ar komiksu mākslinieku Džeimiju Hjūletu (Jamie Hewlett). Sadarbojoties ar dažādu žanru mūzikas prominencēm, tā ieskaņojusi virkni albumu, kas ārpus Lielbritānijas reizēm izpelnījušies lielāku ievērību nekā Blur mūzika. Tāpat D. Olberns muzicējis supergrupās The Good, the Bad & the Queen un Rocket Juice & the Moon, izdevis soloalbumus un sacerējis mūziklus (“Dr. Dī”, Dr. Dee, 2012; “Brīnum.zeme”, Wonder.land, 2016, un citus), producējis soula klasiķa Bobija Vomeka (Bobby Womack) albumu The Bravest Man in the Universe (2012), kā arī piedalījies grupas Massive Attack un citu mūziķu ierakstos.

G. Koksons kopš 20. gs. 90. gadu nogales regulāri izdevis alternatīvā roka, garāžroka un psihedēliskā folka ierakstus, kā līdzautors un ģitārists piedalījies Duran Duran albuma Future Past (2021) tapšanā. 

Soloierakstus izdevis arī D. Rauntrī; Lielbritānijā bundzinieks zināms arī kā leiboristu partijas izvirzīts kandidāts vairākās pašvaldību un parlamenta (2010) vēlēšanās. A. Džeimsa muzikālā aktivitāte ārpus Blur aprobežojusies ar līdzdalību citu mākslinieku (Marianna Feitfula, Marianne Faithfull; Sofija Elisa Bekstore, Sophie Ellis-Bextor, Florence and the Machine) ierakstos, kā arī vienu albumu izdevušā grupā Bad Lieutenant.

Blur muzikālo savdabību visvairāk noteicis D. Olberna melodiķa talants un G. Koksona ģitārspēles tehnika, kas veidojusies pankroka un postpanka ietekmē. Ģitārista lakoniski agresīvā spēle un instrumenta distorsētais, griezīgi asais tonis dziesmām bieži sniedzis ar melodiju un dziedājumu kontrastējošu ekspresiju, kas tās bagātinājusi ar emocionālu daudzslāņainību un pasargājusi no klišejiskuma.

Visos darbības periodos nozīmīga bijusi grupas muzikālā erudīcija un prasme veiksmīgi akumulēt plašu un daudzveidīgu ietekmju loku, kā arī spēja neierastus, pat avangardiskus risinājumus (īpaši albumos 13 un Think Tank) un stilistiskas pārvērtības sabalansēt ar demokrātisku, plašam klausītāju lokam uztveramu izteiksmību un ar paaudzes pieaugšanu rezonējošiem tekstiem.

Lai arī grupas starptautisko ietekmi nereti ierobežojusi ciešā saistība ar 20. gs. 90. gadu Anglijas sociālekonomiskajā realitātē un kultūrvidē sakņoto britpopa fenomenu, savā dzimtenē Blur vēl ilgi pēc britpopa kustības apsīkuma saglabājusi spilgtu un nozīmīgu mūsdienu populārās kultūras klasiķu autoritāti.

Grupa saņēmusi piecas britu mūzikas industrijas balvas Brit – ieskaitot godalgu par izcilu ieguldījumu mūzikā (Outstanding Contribution to Music, 2012).

Parklife iekļauts amerikāņu žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020), bet Lielbritānijas Karaliskais pasts (Royal Mail) izdevis pastmarku ar tā vāka attēlu (2010). 

D. Olberna radošā darbība novērtēta ar Britu impērijas izcilības ordeni virsnieka pakāpē (Officer of the Order of the British Empire, 2016).

D. Olberns (vokāls, taustiņinstrumenti, ģitāras, kopš 1988)

G. Koksons (ģitāras, solo un fona vokāls, 1988–2002; kopš 2008)

D. Rauntrī (sitamie instrumenti, kopš 1988)

A. Džeimss (basģitāra, fona vokāls, kopš 1988)

Battery in Your Leg; Beetlebum; Best Days; Blue Jeans; Coffee & TV; Country House; End of a Century; Girls & Boys; No Distance Left to Run; Out of Time; Parklife; Popscene; She’s So High; Song 2; Tender; The Narcissist; The Universal; There’s No Other Way; This Is a Low; To the End

Leisure (Food, 1991); Modern Life Is Rubbish (Food, 1993); Parklife (Food, 1994); The Great Escape (Food, 1995); Live at the Budokan* (Food, 1996); Blur (Food, 1997); 13 (Food, 1999); Think Tank (Parlophone, 2003); All the People: Blur Live at Hyde Park* (Parlophone, 2009); Live 2009* (Parlophone 2009); Parklive* (Parlophone, 2012); The Magic Whip (Parlophone, 2015); The Ballad of Darren (Parlophone, 2023); Live at Wembley Stadium* (Parlophone, 2024)

* koncertieraksti