20. gs. 90. gadu 1. pusē Lielbritānijā radusies alternatīvā roka stilistika, kas akcentēja britu populārās mūzikas un dzīvesveida tradīcijas, un bija neformālas tāda paša nosaukuma kultūras kustības spilgtākā izpausme.

Vairāk nekā reāli vienots process britpopa kustība bija plašsaziņas līdzekļu identificēta un popularizēta sabiedriskās dzīves tendence, kuras pamatā bija ekonomiskās augšupejas, kā arī britu mākslas, modes, kino un mūzikas aktuālo sasniegumu veicināts nacionālās pašapziņas pieaugums, kas savukārt veicināja tālāku “angliskā” noskaņojuma izplatību populārajā kultūrā. Nozīmīgs britpopa muzikālo strāvojumu vienojošs faktors bija nepatika pret starptautiskajā tirgū dominējošo amerikāņu grāndžroka stilistiku, tās izmisīgi drūmo vēstījumu un mūziķu uzsvērti nevērīgo, nereti arī nekopto ārieni.

Salīdzinājumā ar citiem alternatīvā roka novirzieniem, britpops bija nosacīti demokrātiskāka un komerciālāka stilistika – melodiska, bieži vien optimistiska ģitārmūzika ar lipīgiem piedziedājumiem un radio ēteram draudzīgu skanējumu, bagātīgām iepriekšējo paaudžu britu mūzikas ietekmēm, nācijas sadzīves vidē un šķiru situācijā sakņotiem tekstiem, kam bieži raksturīgs nostalģisks pagātnes idealizējums pretstatā aktuālās ikdienas komplicētajai neskaidrībai (viens no agrīnajiem britpopa paraugiem, grupas Blur 1993. gada albums saucās “Mūsdienu dzīve ir atkritums”, Modern Life Is Rubbish). Šajā sakarā Grifita Universitātes (Griffith University, Austrālija) kultūrsocioloģijas profesors Endijs Benets (Andy Bennett) un Kērtina tehnoloģiju universitātes (Curtin University of Technology, Austrālija) kultūrstudiju profesors Džons Stretons (Jon Stratton) grāmatā “Britpops un angļu mūzikas tradīcija” (Britpop and the English Music Tradition, 2010) uzsver, ka nostalģija ir viens no britpopa un arī citu paaudžu britu ģitārmūzikas, tāpat kā visas sabiedrības ikdienas eksistences vadmotīviem, “prizma, caur ko briti saprot savu pagātni un tagadni”.

Nozīmīgākā britpopa muzikālā ietekme bija 20. gs. 60. gadu grupu The Beatles; The Kinks; Pink Floyd (agrīnajā, Sida Bareta, Syd Barrett, vadības periodā); The Who un The Small Faces mūzika, kurā pops, roks un psihedēlija sapludināta ar britu mūzikhola vēsturiskajām tradīcijām. Svarīgs iedvesmas avots bija arī 70. gadu glamroks (T. Rex; Slade; Roxy Music u. c.), pankroks un postpanks (The Sex Pistols; The Buzzcocks; The Jam; Wire; XTC u. c.), kā arī 80. gadu indīroka grupas (The Smiths; The Stone Roses; Happy Mondays u. c.). Mūziķiem piemita ikdienišķs, bet elegants un sportisks ģērbšanās stils.

Ar termina “britpops” izcelsmi saistītas vairākas versijas. Stilistikas uzplaukuma divdesmitgadei veltītā BBC televīzijas pārraižu ciklā Britpop at the BBC (2014) minēts, ka pirmais to žurnāla Select publikācijā 90. gadu sākumā lietojis žurnālists Stjuarts Makoni (Stuart Maconie), savukārt mūzikas žurnālistikas veterāns Džons Robs (John Robb) apgalvo, ka šo apzīmējumu izmantojis jau 1987. gadā, žurnālā Sounds, aprakstot Anglijas ziemeļdaļā veidojošos ģitārmūzikas tendenci (t. sk. grupu La’s, kuras 1988. gada singls There She Goes vēlāk bieži atzīts par britpopa pirmo paraugu, kas ievērojami apsteidzis stilistikas rašanos). Par spīti straujai izplatībai šis apzīmējums bieži kritizēts, uzsverot, ka par stilistikai piederīgām klasificējamas gandrīz tikai angļu (nevis skotu, velsiešu vai ziemeļīru) grupas, kas pārstāvējušas un apdziedājušas angļu dzīvesveidu, tādēļ tā nav uzskatāma par tādu, kas reprezentē britu mūziku.

Arī vairāki no stilistikas spilgtākajiem pārstāvjiem (Suede; Pulp u. c.) no termina “britpops” distancējušies, uzsverot, ka viņu jaunrade gan balstījusies angliskās tradīcijās, taču tai nav sakara ar nacionālu aroganci vai aprobežotību.

Par pirmo nozīmīgo britpopa grupu uzskatāma Suede, ko nedēļraksts Melody Maker 1992. gadā atzina par Labāko jauno britu grupu (The Best New Band in Britain). Nākamajā gadā tās debijas albums Suede sasniedza britu topa 1. vietu. Neilgi pēc tā iznākšanas žurnāls Select, analizējot Suede un citu jaunu britu mūziķu (St. Etienne; Denim; Pulp; The Auters) pieteikumu “cīņā par Britāniju” (tās mūzikas tirgu), uz vāka publicēja grupas solista Breta Andersona (Brett Anderson) foto ar saukli “Jeņķi, ejiet mājās!” (Yanks, Go Home!) un Apvienotās Karalistes karogu fonā.

Straujš britpopa uzplaukums sākās 1994. gadā, kad plašus panākumus guva grupas Blur trešais albums Parklife, kā arī dažus mēnešus vēlāk iznākušais Oasis debijas albums Definitely Maybe. Turpmāk šīs divas grupas kļuva par britpopa kustības līderēm, bet to dalībnieku personiskās nesaskaņas piesaistīja tikpat lielu mediju un publikas uzmanību kā mūzika. Savstarpējā konkurence kulminēja 12.08.1995., kad abas izdeva jaunus singlus – Country House (Blur) un Roll With It (Oasis); šajā brīdī britpopa fenomenu sāka aplūkot ne vien mūzikas, bet arī nacionālā prese, kas situāciju analizēja arī kā reģionālu un šķirisku konfrontāciju – Londonas vidusšķira (Blur) pret Anglijas ziemeļdaļas strādniekiem (Oasis). Milzīgas ažiotāžas gaisotnē par “britpopa cīņas” uzvarētāju kļuva Blur, kuras singls sasniedza topa virsotni, Oasis dziesmu atstājot otrajā vietā. Divus mēnešus vēlāk Oasis revanšējās, izdodot britpopa ēras slavenāko albumu (What’s the Story) Morning Glory?, kas kļuva par vienu no komerciāli veiksmīgākiem ierakstiem britu mūzikas vēsturē, kā arī (atšķirībā no britpopa mūziķu vairuma) nodrošināja grupai ievērību Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

Ievērojama grupa bija Elastica – trīs meitenes un viens puisis, kuru debijas albums Elastica (1995) pārspēja Oasis debijas uzstādīto pārdošanas tempu rekordu un kļuva par žanra klasiku; tomēr grupa ilgstoši nespēja radīt tā turpinājumu – 2000. gadā, otrajam albumam visbeidzot iznākot, britpopa aktualitāte jau bija būtiski mazinājusies. Vairākus augstvērtīgus ierakstus izdeva grupa Supergrass, taču neviens no tiem nepārspēja pirmā albuma I Should Coco (1995) panākumus. Nozīmīga grupa, kas kopā ar Suede; Oasis un Blur nereti pieskaitīta britpopa “lielajam četriniekam”, bija Pulp, kuras albums Different Class (1995) un singls Common People ir spilgti britu šķiru sabiedrības komentāri; Pulp līderis Džārviss Kokers (Jarvis Cocker) bija viens no britpopa kustības intelektuālajiem līderiem.

Īslaicīgākus vai noturīgākus panākumus guva arī Sleeper; Menswear; Echobelly; Divine Comedy; Ocean Clour Scene; The Boo Radleys; Black Grape; Kenickie; Saint Etienne; Gene un citas grupas. Darbības agrīnajā periodā, kas sakrita ar britpopa uzplaukumu, šim novirzienam tika pieskaitītas arī tādas grupas kā The Verve un Radiohead, kuras lielāko ievērību guva jau britpopa norieta laikā un ar mūziku, kas šai stilistikai pieskaitāma vien nosacīti.

Kaut daži britpopa mūziķi augstvērtīgus ierakstus radīja arī vēlāk, stilistikas apsīkums sekoja jau drīz pēc desmitgades vidū piedzīvotās kulminācijas. Vairums pētnieku to saista ar Oasis trešā albuma Be Here Now iznākšanu 1997. gadā. Ar lielu nepacietību gaidītais darbs guva komerciālus panākumus, tomēr tā muzikālā kvalitāte neattaisnoja cerības, izpelnoties kritiku par atkārtošanos un idejisku nabadzību, ko apstiprināja gan Oasis turpmākā darbība, gan visas britpopa kustības entuziasma mazināšanās.

Zīmīgi, ka vairums britpopa klasikas albumu bija to autoru debijas – kolektīvas aizrautības iedvesmoti gados jaunu mūziķu darbi, kas trāpīgi izteica sava laika un paaudzes daļas noskaņojumu, taču bieži vien izrādījās izsmēluši mūziķu radošās spējas un palika bez līdzvērtīga turpinājuma.

Savukārt tās, sākotnēji britpopam piederīgās grupas, kas mākslinieciskus un komerciālus panākumus guva arī vēlāk, demonstrēja tālāku radošu izaugsmi, pievēršoties idejiski ietilpīgākai un stilistiski daudzveidīgākai muzicēšanai.

Par spīti neilgam aktualitātes periodam britpopa stilistika ļāva rasties daudzām spilgtām, arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs bieži atskaņotām dziesmām, veicināja britu populārās kultūras uzplaukuma periodu, kā arī ģitārmūzikas tālāku dzīvotspēju pēc nosacīta apsīkuma 20. gs. 80. gados. Tomēr stilistikas nostalģiskā ievirze neļāva definēt principiāli jaunu muzikālu estētiku, ne arī būtiski papildināt iepriekš pastāvējušās.

Atsevišķi eksperti 21. gs. rokmūzikā izdala t. s. post-britpopa (post-Britpop) stilistiku, kurai pieskaita gan mūziķus, kas darbojušies jau britpopa pirmā viļņa laikā, bet lielāko ievērību izpelnījušies pēc tā, gan vēlāk radušās grupas, kas turpina melodiskā ģitārroka tradīciju, taču ar mazāk uzsvērtām “angliskuma” iezīmēm un ne tik biežām 20. gs. 60. gadu mūzikas atsaucēm. Pazīstamas post-britpopa grupas: Coldplay; Stereophonics; Travis; Snow Patrol; Doves; Elbow; Idlewild; Catatonia; Bloc Party; Kaiser Chiefs; Starsailor; Arctic Monkeys un citas.