Salīdzinājumā ar citiem alternatīvā roka novirzieniem, britpops bija nosacīti demokrātiskāka un komerciālāka stilistika – melodiska, bieži vien optimistiska ģitārmūzika ar lipīgiem piedziedājumiem un radio ēteram draudzīgu skanējumu, bagātīgām iepriekšējo paaudžu britu mūzikas ietekmēm, nācijas sadzīves vidē un šķiru situācijā sakņotiem tekstiem, kam bieži raksturīgs nostalģisks pagātnes idealizējums pretstatā aktuālās ikdienas komplicētajai neskaidrībai (viens no agrīnajiem britpopa paraugiem, grupas Blur 1993. gada albums saucās “Mūsdienu dzīve ir atkritums”, Modern Life Is Rubbish). Šajā sakarā Grifita Universitātes (Griffith University, Austrālija) kultūrsocioloģijas profesors Endijs Benets (Andy Bennett) un Kērtina tehnoloģiju universitātes (Curtin University of Technology, Austrālija) kultūrstudiju profesors Džons Stretons (Jon Stratton) grāmatā “Britpops un angļu mūzikas tradīcija” (Britpop and the English Music Tradition, 2010) uzsver, ka nostalģija ir viens no britpopa un arī citu paaudžu britu ģitārmūzikas, tāpat kā visas sabiedrības ikdienas eksistences vadmotīviem, “prizma, caur ko briti saprot savu pagātni un tagadni”.
Nozīmīgākā britpopa muzikālā ietekme bija 20. gs. 60. gadu grupu The Beatles; The Kinks; Pink Floyd (agrīnajā, Sida Bareta, Syd Barrett, vadības periodā); The Who un The Small Faces mūzika, kurā pops, roks un psihedēlija sapludināta ar britu mūzikhola vēsturiskajām tradīcijām. Svarīgs iedvesmas avots bija arī 70. gadu glamroks (T. Rex; Slade; Roxy Music u. c.), pankroks un postpanks (The Sex Pistols; The Buzzcocks; The Jam; Wire; XTC u. c.), kā arī 80. gadu indīroka grupas (The Smiths; The Stone Roses; Happy Mondays u. c.). Mūziķiem piemita ikdienišķs, bet elegants un sportisks ģērbšanās stils.
Ar termina “britpops” izcelsmi saistītas vairākas versijas. Stilistikas uzplaukuma divdesmitgadei veltītā BBC televīzijas pārraižu ciklā Britpop at the BBC (2014) minēts, ka pirmais to žurnāla Select publikācijā 90. gadu sākumā lietojis žurnālists Stjuarts Makoni (Stuart Maconie), savukārt mūzikas žurnālistikas veterāns Džons Robs (John Robb) apgalvo, ka šo apzīmējumu izmantojis jau 1987. gadā, žurnālā Sounds, aprakstot Anglijas ziemeļdaļā veidojošos ģitārmūzikas tendenci (t. sk. grupu La’s, kuras 1988. gada singls There She Goes vēlāk bieži atzīts par britpopa pirmo paraugu, kas ievērojami apsteidzis stilistikas rašanos). Par spīti straujai izplatībai šis apzīmējums bieži kritizēts, uzsverot, ka par stilistikai piederīgām klasificējamas gandrīz tikai angļu (nevis skotu, velsiešu vai ziemeļīru) grupas, kas pārstāvējušas un apdziedājušas angļu dzīvesveidu, tādēļ tā nav uzskatāma par tādu, kas reprezentē britu mūziku.
Arī vairāki no stilistikas spilgtākajiem pārstāvjiem (Suede; Pulp u. c.) no termina “britpops” distancējušies, uzsverot, ka viņu jaunrade gan balstījusies angliskās tradīcijās, taču tai nav sakara ar nacionālu aroganci vai aprobežotību.

Grupa Pulp uzstājas Glastonberijas festivālā. 06.1994.
Fotogrāfs Michael Putland. Avots: Getty Images, 116271271.