Glamroks radās 20. gs. 70. gadu sākumā Lielbritānijā, saplūstot pusaudžu modes un mūzikas tendencēm; vēlāk tas veicināja citu roka apakšžanru izveidi. Apzīmējums “glam” ir saīsinājums no angļu glamour – ‘pievilcīgs’, ‘aizraujošs’.

Žanram raksturīgs dinamisks skanējums ar uzsvērtu elektrisko ģitāru un vienkārša bungu ritma dominanci, kā arī ārišķīgi teatrāla vizuālā identitāte ar androgīniem skatuves tēliem, spožiem tērpiem, biezzoles apaviem un bagātīgu kosmētikas un spīguļu izmantojumu abu dzimumu mūziķiem.

Glamroka rašanās lielā mērā bija reakcija uz citu roka stilistiku progresējošo māksliniecisko daudzslāņainību, kā arī arvien pieaugošo intelektuālo un sociālpolitisko motivētību, kas jauniešu mūziku attālināja no sākotnējās izklaides funkcijas, kad tā primāri bija paredzēta dejošanai. Šajā situācijā radās jauna veida izklaides rokmūzika, kas bija orientēta uz gados jaunāku publiku nekā vairums pārējo novirzienu (grupas Slade mūziķis Nodijs Holders, Noddy Holder, 1972. gada intervijā nedēļrakstam Melody Maker: “Mēs spēlējam jaunai paaudzei, kas nezina The Beatles un Stones.”).

Glamroka pirmā zvaigzne bija grupas T. Rex līderis Marks Bolans (Marc Bolan), kura vizuālais tēls un dziesmas iedvesmoja daudzus sekotājus (to muzikālās spējas gan bieži izrādījās daudz pieticīgākas nekā M. Bolanam), uz brīdi glamrokam ļaujot kļūstot par britu rokmūzikas dominējošo stilistiku. Glamrokam pievērsās arī atsevišķi Amerikas Savienoto Valstu (ASV) mūziķi (īpaši grupa New York Dolls), tomēr pamatā tas bija Lielbritānijas mūzikas fenomens – amerikāņi Sūzija Kvatro (Suzi Quatro) un Sparks panākumus guva pēc pārcelšanās no ASV uz Lielbritāniju; arī Igijs Pops, (Iggy Pop) un Lū Rīds (Lou Reed) glamroka estētiku apguva Lielbritānijā, sadarbojoties ar Deividu Boviju (David Bowie).

Kaut vairumu glamroka mūziķu vienoja aizraušanās ar karnevālisku vizualitāti, tā muzikālajā estētikā dominēja divi atšķirīgi virzieni. Vienu – izteikti komerciālu rokmūziku, kurā agrīnais rokenrols apvienots ar pusaudžu popmūziku – pārstāvēja T. Rex; Slade; Sweet; S. Kvatro; Mud; Kenny, The Rubettes un citi –  zīmīgi, ka šie mūziķi, kas glamroka estētiku iemiesoja vistīrākajā veidā, ar retiem izņēmumiem nespēja gūt panākumus otrā lielākajā mūzikas tirgū ASV un to karjeras apsīka līdz ar žanra popularitātes krišanos. Otru – mākslinieciski un intelektuāli komplicētāku un ilgtspējīgāku novirzienu veidoja D. Bovijs; L. Rīds; Roxy Music; Mott the Hoople; Sparks; Queen un citi mūziķi, kuru jaunradē glamroks bija pārejoša epizode un parasti tika izmantots par radošu ingredientu ārtroka vai hārdroka eksperimentos.

Glamroka lielākās popularitātes laikā tā pārstāvjiem tika pieskaitīti arī mūziķi, kuri gan lietoja žanra ārējo atribūtiku (parasti bižutēriju un kosmētiskus spīdumus), bet tā muzikālos parametrus neizmantoja vai izmantoja maz – Eltons Džons (Elton John); Rods Stjuarts (Rod Stewart); The Rolling Stones un citi.

Savukārt mūziķi ar īpaši grotesku ārējo veidolu, kurš nereti aizēnoja muzikālo sniegumu, iemiesoja glamroka stilistiku, kas reizēm dēvēta par gliterroku (glitter rock – angļu ‘spožais, mirdzošais roks’, pēc spilgtākā pārstāvja Gerija Glitera, Gary Glitter, un viņa kādreizējās pavadītājgrupas Glitter Band).

Spilgti glamroka paraugi ir T. Rex albumi Electric Warrior (1971) un Slider (1972), D. Bovija albums The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars (1972), grupas Roxy Music albumi Roxy Music (1972) un For Your Pleasure (1973), kā arī L. Rīda Transformer (1972) un 1971.–1974. gadā iznākušie Slade; Sweet un S. Kvatro singli. Ievērojami autori un producenti 20. gs. 70 gados bija arī Nikijs Činns (Nicky Chinn) un Maiks Čepmens (Mike Chapman) - viņu sadarbībā radušies daudzi glamroka ēras hiti, ko izpildīja Sweet; Mud; S. Kvatro; Arrows un citi mūziķi.

Glamroka sākotnējā aktualitāte zuda jau 70. gadu vidū, līdz ar pirmās fanu paaudzes izaugšanu no pusaudžu vecuma. Tomēr jau pēc dažiem gadiem tā māksliniecisko nozīmību apliecināja ietekme uz pankroka mūziķiem (The Sex Pistols; The Clash; Buzzcocks; The Boomtown Rats u. c.). Tāpat glamroks iedvesmoja dažādu paaudžu mūziķus, kas pārstāvēja jauno romantiķu (Adam and the Ants; A Flock of Seagulls; Visage; Culture Club) kustību, kā arī gotiskā roka (Siouxsie and the Banshees; Bauhaus; The Cure), glammetāla (Twisted Sister; Quiet Riot; Poison, Mötley Crüe; Def Leppard; Bon Jovi), šokroka (Aliss Kūpers, Alice Cooper; Kiss), grāndža (Nirvana; Smashing Pumpkins); britpopa (Oasis; Suede; Supergrass) un alternatīvā roka (Placebo; Merilins Mensons, Marilyn Manson) novirzienus. Glamroka estētikas klātbūtne sastopama arī dažādos 21. gs. rokmūzikas apakšžanros.